Brennans Mennings
15.nodaļa.
Ērkšķi un dadži.
„Jūsu aicinātājs ir uzticams. Viņš būs arī darītājs.” /1. Tesaloniķiešiem 5: 24/
„Cerība zina, ka, ja nebūs lielu pārbaudījumu, tad lieli darbi paliks nepadarīti un garīgās izaugsmes iespēja apstāsies”. B. Mennings.
Uzturēt dzīvā Kristus klātbūtnes apziņu nav vienkāršs uzdevums, kam vajadzīga lielāka vīrišķība, nekā prāts. Esmu sācis ievērot sevī noslieci ieslīgt neapzinātībā, nodarbojoties ar kaut kādām ikdienišķām lietām un aizmirstot par Kristu, izslēdzot Viņu no saskarsmes ar citiem cilvēkiem. Mūsu izjūtas par augšāmcēlušos Kristu izgaist neuzmanības dēļ, kad mēs pārstājam disciplinēt sevi un sākam ieklausīties mums nevajadzīgās ziņās, lasīt nevajadzīgas grāmatas, raisīt tukšas sarunas, pavirši lūgties un padoties savām jūtām. Tieši tāpat kā uzmanības trūkums satricina mīlestību, uzticēšanos un saskarsmi cilvēciskās attiecībās, tā arī neuzmanība pret savu patieso „es”, kas apslēpts kopā ar Kristu Dievā, aizmiglo mūsu Dieva klātbūtnes apziņu. Kā teikts kādā parunā par taciņu, kas nestaigāta aizaug. Reiz zaļojusī, sirds pārvēršas par iztukšotu vīnogulāju.
Kad es norobežojos no Jēzus savā apziņā, skatoties citā virzienā, manai sirdij pieskaras agnosticisma aukstie pirksti. Mans agnosticisms ir nevis Dieva eksistences noliegšanā, bet neticībā, kas pieaug kā ķērpis manas neuzmanības pret svēto Dieva klātbūtni dēļ. Tas, kā es tērēju savu laiku un naudu, un tas, kā es katru dienu sarunājos ar citiem cilvēkiem, parāda pakāpi, kādā atrodas mana apzināšanās vai neapzināšanās. Savā stāstā „Nestaigātie ceļi” Skots Peks rakstīja: „Bez disciplinētības mēs nevaram atrisināt it neko. Ar zināmu daļu disciplinētības mēs varam atrisināt kaut ko. Un tikai pilna disciplinētība palīdzēs mums atrisināt visas problēmas”.
Ar gadiem arvien vairāk pārliecinos, ka disciplinētība dzīvā Kristus klātbūtnes apziņā ir nesaraujami saistīta ar zaudētās kaisles atgriešanos.
Kungs, Jēzu!
Iemāci mani izsvērt un nomērīt tās lietas, ko es pieļauju savā dzīvē, atstājot tikai tās, kam ir mūžīga vērtība. Āmen!
„Nav vērts dzīvot dzīvi, to neapzinoties” Sokrāts.
16.nodaļa.
Zaudētās kaisles atgriešana.
„Bija laiks, kad devu priekšroku lētam dzeramajam no pudeles, nevis nenovērtējamai pērlei” .B. Mennings.
„Debesu valstība līdzinās tīrumā apslēptai mantai, ko cilvēks atrada un paslēpa, un, priecādamies par to, noiet un pārdod visu, kas tam ir, un pērk šo tīrumu.” [Mateja 13: 44]
Šī pērle ir Jēzus Kristus. Tomēr- viena lieta ir dārgumu atklāt, un pavisam cita- pieprasīt to kā savu. Tam ir vajadzīga uzstājīga izlēmība un neatlaidīgi centieni.
Mūsu dzīve kļūst sīkumaina un nenozīmīga, kad aizraujamies ar šīs nereālās pasaules trofejām un niekiem, kas nav mūžīgi. Sekss, narkotikas, alkohols, dzīšanās pēc naudas, baudām un varas, tas viss nomāc mūsos dzīvā Dieva klātbūtni. Lai kādas arī būt mūsu iekāres, vai tā ir nosliece uz neveselīgām attiecībām, pārmērīga atkarība no citiem vai vienkārši slinkums- tas viss padara mūs nejūtīgus pret Dieva klātbūtnes piedzīvošanu.
Nesenā piecu dienu vienatnē, es pilnībā sevi veltīju Jāņa Evaņģēlija lasīšanai. Kad kāda frāze skāra manu sirdi, es akurāti ierakstīju to savā dienasgrāmatā. Viena no pirmajām frāzēm kļuva arī par noslēdzošo: „Viens no Viņa mācekļiem sēdēja pie Jēzus krūtīm, to Jēzus mīlēja…” [Jāņa 13: 23]. Nav vajadzības steidzīgi paiet garām šai ainai, lielākas atklāsmes meklējumos, jo citādi mēs palaidīsim garām brīnišķīgu ausmu. Jānis piespiež savu galvu Dieva sirdij, cilvēka krūtīm, Kuru Nikejas sapulce atzina par „Dievu no Dieva, Gaismu no Gaismas, patieso Dievu no patiesā Dieva”.
Tas var veicināt mūsu personīgo tikšanos ar Kungu, kas radikāli ietekmēs mūsu saprašanu par to, Kas tas tāds ir Dievs, un ko priekš mums nozīmē attiecības ar Viņu. Dievs lauj jaunajam ebrejam, kam nupat kā palikuši divdesmit gadi, nolikt galvu Sev uz krūtīm!
Vai esat redzējis Jēzu vēl tuvākā attālumā?
Acīmredzami, ka Jānis neizjuta bailes Jēzus priekšā. Viņš nekad nebaidījās no sava Kunga un Mācītāja. Jānis izjuta visdziļāko pieķeršanos šim Dievišķajam Cilvēkam.
Baidīdamies, ka es palaidīšu garām Jēzus dievišķo dabu, es attālināju sevi no Viņa cilvēciskās būtības, kā senajos laikos ebreji aizklāja acis ar rokām, lūdzoties Vissvētākās Vietas priekšā.
Kad Jānis piekļāvās pie Jēzus krūtīm, klausoties varenā Rabbi sirds pukstos, viņš iepazina daudz vairāk, kā iespējams uzzināt ar prātu. Kāda liela atšķirība atrodas starp zināšanu par kādu un Viņa iepazīšanu!
Pēkšņas prāta apskaidrošanās uzliesmojuma laikā, Jānis saprata, ka Jēzus ir cilvēciskā Dieva persona, Kurš ir mīlestība. Un, apzinoties, Kas ir šis varenais Rabbi, Jānis atklāja, kas ir viņš pats, un tieši- māceklis, ko mīl Jēzus. Jānim kristieša būtība nav mantota Kristus mācība, bet ir vēstījums, kas radies no personīgiem pārdzīvojumiem. Un šis vēstījums saka: „Dievs ir Mīlestība” [1. Jāņa 4: 18].
Zaudētās kaisles atgriešana sākas ar sava patiesā „es” ,kā Dieva iemīļotā, atgriešanu. Ja es iegūšu Kristu, tad iegūšu sevi; un, ja es iegūšu savu patieso „es”, tad iegūšu Kungu Dievu. Un tas ir mūsu dzīves mērķis. Jānis neticēja ne tam, ka Jēzus ir pats svarīgākais uz zemes, bet tam, ka Jēzus ir vienīgais.
Ja Jānim jautātu, kas viņš patiesībā ir un kādu viņš sevi redz, viņš neatbildētu: „Es esmu māceklis, apustulis, evaņģēlists”, viņš teiktu: „Esmu tas, kuru mīl Jēzus”.
Lasīt Jāņa 13: 23; 25 bez ticības ir bezjēdzīgi. Lai atgrieztu zaudēto kaisli, mums vajag sajust dziļo Jēzus mīlestību, kā Jānim. Tam ir jākļūst par reālu piedzīvojumu mūsu dzīvē, nevis tikai jābūt atmiņām. Līdz tam laikam, kamēr es nenoliekšu galvu uz Jēzus krūtīm, kamēr neizdzirdēšu Viņa sirds pukstus, kamēr nespēšu izjust Kristu tāpat kā Viņu sajuta Jānis, mana ticība būs virspusēja. Mūsu ticības Kristus ir ne mazāk mums pieejams Savā dzīvajā klātbūtnē, kā Kristus, kas bija no miesas, vēsturiskais, bija pieejams Saviem mācekļiem. Ieraudzīt Jēzu miesā ir neparasts gods. Taču svētīgi tie, kas neredz, bet tic. [Jāņa 20: 29].
Skatiens uz Jēzu caur Jāņa vērtību prizmu dod mums unikālu iespēju saprast, kas ir pats galvenais māceklībā. Cilvēka personīgas attiecības ar Kristu nomāc visu pārējo. Galveno vērtību kristietīgajā saskarsmē dod nevis amati, ne tituli, ne kustamo vai nekustamo īpašumu pārvaldīšana, ne mēļu, vai dziedināšanas, vai pravieša dāvanas, bet tikai jūsu atbilde uz Jēzus jautājumu: „Vai tu Mani mīli?”
„Lai visas tavas vēlēšanā nepiepildās, lai visi tavi plāni cieš sakāvi, lai visas tavas vēlēšanās paliek nerealizētas, lai tu izjustu bezspēcību un nabadzību kā bērnam, un sāktu dziedāt un dejot, baudot Dieva mīlestību, Kurš ir Tēvs, Dēls un Gars”. Lerijs Hains.
Avots: https://outpouring.ru/news/2012-04-26-4818
Brennan Menning
No krievu valodas tulkojusi Inga Krūmiņa
