Brennans Mennings
18. nodaļa.
Būt un darīt.
„Un ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un nedara, pielīdzināms ģeķim, kas savu namu cēlis uz smiltīm.” [Mateja 7: 26].
„Īsta ticība ved uz Dieva mīlestības izzināšanu, Jēzus par Kungu atzīšanu un pārvēršanos, ar šīs zināšanas starpniecību”. B. Mennings.
Pēdējās desmitgadēs gan reliģija, gan psiholoģija īpaši uzsver eksistences pārākumu pār darbošanos. Reliģiozās aprindās mēs bieži asi kritizējam bezgalīgo, farizejisko, ritālo aktu izpildi, kas patiesībā iznīcina īstu ticību. Mūs pastāvīgi brīdina, ka mūsu dzīves jēga nav karjerā vai kalpošanā tāpēc, ka tad, kad kļūsim veci, slimi un aiziesim pensijā, mēs sajutīsimies nevienam nederīgi, niecīgi un nesaprotoši, attiecībā uz to, kas esam patiesībā.
Te atrodas neapgāžama patiesība. Mūsu nosliece uz to, lai izveidotu savu tēlu ar reliģiozu rīcību palīdzību, var viegli novest mūs pie viltus pārākuma pār citiem sajūtas. Kad sākam sevi īstenot kādā labdarības darbā, ar ko nodarbojamies [piemēram, palīdzam bezmaksas ēdnīcā trūcīgajiem un vajadzībās nonākušajiem, līdzdarbojamies apkārtnes tīrības un kārtības uzturēšanā, vai garīgās palīdzības sniegšanā], mums izstrādājas funkcionāla pieeja dzīvei. Darbs kļūst priekš mums par galveno vērtību un mēs zaudējam saikni ar savu patieso „es”, zaudējam harmoniju starp garu un ķermeni.
Un tomēr…
Pirms izlasīsiet tuprmākās rindkopas, vēlos vēl reizi pasvītrot, ka tas, ko mēs darām, var būt daudz nozīmīgāka un svarīgāka izpausme tam, kas mēs esam Kristū, kā jebkas cits.
Iemainot rīcību, kas pamatota mīlestībā, pret sausām teorētiskām koncepcijām, mēs attālināmies no dzīves drošā attālumā. Te slēpjas eksistences pārākuma pār darbību tumšā puse. Vai ne šajā lietā Jēzus vainoja Sava laika reliģiozo eliti?
Sekošana kristieša pienākumam nav abstrakcija, tas ir konkrēts, vīrišķīgs, pavisam ne viegls dzīves veids, kas izpaužas mūsu ikdienas tādu lēmumu pieņemšanā, kas neatšķiras no mūsu sirds aicinājuma. Ja mūsu ticība un uzticība Kristum neparādās pazemīgas kalpošanas konkrētās situācijās un citus stiprinošā mīlestībā, tad tā ir tikai ilūzija. Jēzus Kristus necieš ilūzijas, un pasaule par abstrakcijām neinteresējas. „Un ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un nedara, pielīdzināms ģeķim, kas savu namu cēlis uz smiltīm.” [Matejs 7: 26]. Ja mēs paiesim garām šiem Lielā Rabbi vārdiem, tad visa mūsu garīgā dzīve izrādīsies viena vienīga fantāzija.
Tas, kurš runā, jo īpaši ja viņš sarunājas ar Dievu, var spēcīgi mūs ietekmēt , bet tas, kurš rīkojas, ir pelnījis daudz lielāku mūsu uzmanību. Ja vēlateis zināt, kam patiešām tic cilvēks, nepietiek klausīties, ko viņš saka, vajag paskatīties, ko viņš dara.
Jēzus apstiprināja Savus vārdus ar darbiem. Uz Viņu neatstāja iespaidu autoritāras personības. Šķita, Viņu nemaz nesatrauca pūļa žēlabas par to, ka Viņš pārkāpj likumu [bauslību]. Ieejot grēcinieka namā, Jēzus pārkāpa tradīciju, taču to prasīja mīlestība uz tuvāko.
Pirmajos publiskās kalpošanas gados Jēzus teica: „Dieva Dēls nav nācis lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš pats kalpotu”. Savas nāves priekšvakarā Jēzus novilka virsdrēbes, un, paņēmis dvieli, apsējās ar to. Pēc tam, ielējis bļodā ūdeni, sāka mazgāt mācekļiem kājas un slaucīt ar dvieli, ar ko bija apsējies. „Jeruzālemes Bībele” atzīmē, ka Viņa rīcība un paģērbs bija raksturīga kalpotājiem.
Neaptverams noslēpums: Dievs kļūst par kalpu. Te noteikti tiek domāts: Dievs grib, lai Viņu zinātu kā Tādu, Kurš kalpo.
Tā Kunga iemīļotais māceklis Jānis zīmē prātu caururbjošu Dieva portretu, kas sagrauj visus iepriekšējos priekšstatus par to, Kas ir Mesija un kas tā ir- māceklība. Viņš vienkārši pārvērtē visas šis pasaules vērtības! Dot priekšroku būt kalpam, nevis kungam, tā ir pilnīga pretruna mūsu kultūrai. Izsmejot prestižu, slavu un atzīšanu, neuztvert sevi nopietni un dejot pavisam zem citas „stabules”, pieņemot sev kalpa dzīves veidu – tā ir uzvedība, kas nes patiesa mācekļa zīmogu.
Atklāts Kristus portrets, ko zīmējis Jānis, neatstāj vietu romantiskam ideālismam vai asarainai sentimentalitātei. Kalpošana citiem nav emocijas vai jūtas, bet ir lēmums dzīvot kā Jēzus. Tam nav nekā kopīga ar to, ko mēs jūtam, bet ir kopīgs ar to, ko mēs darām.
Kad mūsu rīcība atšķiras no mūsu vārdiem par to, kas mēs esam, labiem nodomiem pildītās domas kļūst par „piemērotu” netīru kāju mazgāšanas aizstājēju.
Aicinājums dzīvot kalpa dzīvi arī ir brīdinājums nevadīties pēc pasaulīgās cilvēciskā diženuma mērauklas, un ir aicinājums uz stingru ticību. Kad piedalāmies kāju mazgāšanā citiem, Jēzus vēršas pie mums pa tiešo, aizņemot visu mūsu uzmanību, kad skatās mums acīs un saka: „Ja gribat iepazīt Dievu- skatieties uz Mani. Ja gribat uzzināt, ka jūsu Dievs nav nācis, lai valdītu, bet, lai kalpotu, tad paskatieties uz Mani. Ja gribat būt pārliecināts, ka Dieva mīlestība nav pasaka, paklausieties, kā sitas Mana sirds”.
Abba,
Dod man īsta kalpa sirdi un parādi man, kā Tu gribi, lai es kalpotu. Lūdzu, padari man saprotamu to, jo bieži vien man ir grūti to saprast. Āmen.
„Mūsu ticība ir maz ko vērta, ja mūsu dzīve atšķiras no sirds aicinājuma”
B. Mennings.
https://outpouring.ru/news/2012-05-09-4879
No krievu valodas tulkojusi Inga Krūmiņa
