Steven J. Anderson
2. nodaļa
Sarežģītie jautājumi
„Un es to atvedu pie Taviem mācekļiem, bet tie viņu nevarēja dziedināt.” (Mateja ev. 17:16)
Dziedināt slimos, skaidri bija galvenā Jēzus kalpošanas iezīme.
„Un daudz ļaužu atnāca pie Viņa un atveda sev līdzi tizlus, kroplus, aklus, mēmus un daudz citu un nolika tos pie Jēzus kājām, un Viņš dziedināja tos, tā, ka ļaudis brīnījās, redzēdami mēmus runājam, kroplus veselus, tizlus staigājam un aklus redzam, un viņi slavēja Izraēla Dievu.” (Mateja ev.15:30-31)
Dziedināšana ir daļa no pestīšanas paketes, ko Jēzus mums atnesa. Grieķu termins vārdam pestīšana – sozo – nozīmē, glābt, dziedināt, atbrīvot un izglābt. Tas tiek tulkots dažādi, ieskaitot – dziedināts vai darīts vesels. Dievs nevēlas nedziedināt un Viņš noteikti ir spējīgs to darīt. Īstā problēma, kas saistīta ar dziedināšanu ir sakarā ar draudzi – pirmkārt mūsu neticība, bet arī sapratnes trūkums par dziedināšanas traucēkļu izcelšanu. Tā vietā, lai meklētu attaisnojumu tam, ka dziedināšanas nenotiek, mums jāmeklē pēc pieaugšanas ticībā, sapratnē un Dieva spēkā. Mums tas ir jādara, jo tas ir Bībeliski, un tādēļ, ka dziedināšana ir zīme tiem, kas vēl nezina Kristu, un, ka Viņa Valstība ir starp viņiem un norāda uz ticību Viņam. Dziedināšana un brīnumi bija varenie draudzes evaņģēliskie rīki Apustuļu darbos un mums vajag atjaunot šo mērķi daudz pilnīgāk šodien.
Jēzus deva Savai draudzei spēku un autoritāti, un rīkojumu dziedināt slimos kā daļu no Evaņģēlija vēsts pasludināšanu un demonstrāciju. Bezspēcīga draudze ir pilnīgs pretstats tam, ko Jēzus veidoja un atļāva Savai Miesai. Kā Kristus miesai, kas pārstāv Viņu uz zemes, mums ir jābūt kā Viņam. Viņš nesniedza slimajiem un apspiestajiem simpātijas – Viņam bija līdzjūtība uz viņiem, kas lika Viņam kaut ko darīt viņiem, dziedināt viņus un atlaist brīvībā.
Protams, ir daudz, dažādu skatījumu par dziedināšanu un ir kādi svarīgi jautājumi, uz kuriem daudzi meklē labas atbildes drīzāk, nekā ļaujas sevi atšūt ar virspusējiem apgalvojumiem. Šajā nodaļā es gribu sniegt kādu skaidrību par jautājumiem, kas ir cilvēkiem, un aicināt mūs pievienoties mūsu domāšanā balstīties uz Rakstiem un nebalstīt to tikai uz mūsu tagadnes un pagātnes pieredzi. Mūsu atbildei nevajadzētu būt vienkāršam paskaidrojumam, kāpēc mēs neredzam vairāk dziedināšanu. Mūsu atbildei ir jābūt tādai, kas norāda uz to, kā mēs varam redzēt vairāk dziedināšanu.
Dažas nostājas un pārliecības par dziedināšanu šodien būtu sekojošas (ļoti vienkārši sakot):
- 1. Dziedināšana ir grēku izpirkšanā. Tā ir Kristus nāve, kas mūs salīdzināja ar Dievu, tā ne tikai dod grēku piedošanu, bet arī dziedināšanu miesai (skat. Jesajas gr. 53:4). Kādi teiktu, ka ja tas tā ir, tad mums tikai ir jātic un jāsaņem sava dziedināšana.
- 2. Dievs šodien nedziedina – dziedināšana, brīnumi un Svētā Gara dāvanas bija tikai agrīnajai draudzei tās veidošanās gados Apustuļu laikā.
- Dievs nekad nav darījis brīnumus – stāsti par dziedināšanu un brīnumiem Bībelē ir vienkārši mīti, radīti, lai mums iemācītu kādu patiesību.
- Dievs šodien dziedina, bet mums nevajadzētu to gaidīt pārāk bieži. Tie, kas piekrīt šai pozīcijai, bieži norāda uz Jāņa ev. 5. nod., kur Jēzus dziedina vienu vīru pie baseina, kur bija sapulcējušies daudz slimo, tad komentārs 19. pantā, ka Viņš dara tikai to, ko redz Tēvu darām.
Es zinu, ka ir arī citas nostājas un tiem, kas turas pie kādas no iepriekš minētajām, būs dažādi varianti par dziedināšanu minēto uzskatu vidū. Es iztēlojos, ka tie, kas turas pie 2. un 3. uzskata, visdrīzāk šo grāmatu nelasīs. Es ticu, ka pirmais iepriekš minētais uzskats ir patiess, bet tā visvienkāršākajā formā tas izkrīt tajā, ka neatpazīst daudzos šķēršļus, kas bloķē dziedināšanu un ir jātiek ņemtiem vērā, par, ko es runāšu šajā nodaļā. Manas galvenās rūpes ir uzrunāt tos, kas sevi saista ar ceturto uzskatu. Tas ietver daudzus cilvēkus, kurus es zinu un apbrīnoju.
Es ticu, ka mums ir pilnībā jāņem vērā tas nozīmīgums, ko Raksti saka par dziedināšanu, liekot tam veidot mūsos Bībelisku cerību, drīzāk nekā savu pieredzi pielīdzināt Rakstiem un meklēt skaidrību un loģiku Rakstos mūsu pieredzes gaismā. Vai mēs noliekam Dieva Vārdu vienā līnijā ar mūsu pieredzi (kā daudzi to ir centušies darīt gadsimtu gaitā), vai mēs meklējam savu pieredzi nolikt vienā līnijā ar Dieva Vārdu?
Kad mēs skatāmies uz Bībeles teiktā nozīmi par dziedināšanu, es ticu, ka nepārvarams pierādījums ir, ka Dievs ir Tas Kungs, kas dziedina (2.Mozus 15:26), un, ka Jēzus – kas mums atklāj pilnībā, kāds ir Dievs – parasti dziedināja visus, kas nāca pie Viņa. Jā, Jāņa 5. nodaļa var norādīt šo vienu gadījumu: Viņš dziedināja vienu cilvēku starp daudziem sasirgušajiem, bet mēs nevaram balstīt savu saprašanu uz vienas Rakstu vietas, ignorējot daudzos gadījumus, kas parāda, ka Jēzus dziedināja daudzus. Pie tam, šajā gadījumā, Jēzus ierosināja sarunu un dziedināšanu; Viņš nenoliedza un neatraidīja nevienu, kas tiecās pēc Viņa. Izskatās, ka Jaunās Derības draudzei bija skaidra cerība uz slimo dziedināšanu.
„Ja kāds starp jums ir nevesels, lai viņš ataicina draudzes vecajus, un tie lai lūdz Dievu par viņu, to svaidīdami ar eļļu Tā Kunga Vārdā. Un ticīga lūgšana izglābs slimo, un Tas Kungs viņu uzcels.” (Jēkaba 5:14,15a).
Vēl viena populāra izpratne, ar ko man ir diezgan liela vienprātība, ir par jēdzienu, ka Dieva Valstība ir tagadne, bet arī, ka tā vēl būs – tā ir tagadne, bet vēl nav Valstība. Būtībā tā ir patiesība, bet nedrīkst tikt padarīta par attaisnojumu tam, ka cilvēki netiek dziedināti. Ja Valstība ielauzās starp mums caur Jēzus atnākšanu, tad tai ir jāpilnveidojas un jāaug. Viņa Valstības paplašināšanās nezina beigas (Jesajas gr. 9:6). Valstība vēl nav pilnībā uz zemes, bet mūsu rūpes nav paskaidrot dziedināšanas trūkumu utt. caur to, bet lūgt, lai Viņa Valstība nāk un strādāt pie Viņa Valstības pastāvīga pieauguma.
Dažreiz šis uzskats par ‘tagad un vēl ne’ Valstību, attiecībā uz dziedināšanu, tiek izpausts, kā diezgan untumaina lieta – citi tiek dziedināti un citi nē. Tas ir kā laika prognoze, kas pasaka, ka ir 40% liela iespējamība, ka līs, tā kā var trāpīt uz lietu un var netrāpīt. Tas neies cauri, tā kā tiek ignorēta vesela joma mūsu atbildības dziedināšanas atraisīšanā un jautājumi par šķēršļiem dziedināšanai, kas var tikt novākti.
Pēc visa pateiktā, ir neskaitāmi jautājumi un grūtības attiecībā uz dziedināšanu, un kuros es tagad centīšos ieviest kādu gaismu.
Kad mēs kalpojam tiem, kas pie mums atnāk, ir iespējami vairāki rezultāti:
- Daži cilvēki saņem dziedināšanu acumirklī. Mēs to bieži redzam savās Dziedināšanas Istabās, līdzīgi kā kāda sieviete atnāca ar čūlaino kolītu, tik smagu, ka pat viņas drēbēm, aizskarot miesu, tika izraisītas sāpes. Pēc ļoti īsas lūgšanas sesijas, sieviete sāka ar roku sev uzspiest uz vietām, kas bija vissāpīgākās, bet vairs neizjūtot pilnīgi nekādas sāpes.
- Daži cilvēki saņem dziedināšanu vēlāk vai pēc pāris dienām. Lūkasa ev. 17. nodaļā Jēzus sastopas ar desmit spitālīgajiem, 14. pantā teikts, ka: „Un notika, ka tie aizejot, ceļā kļuva veseli.” Mums ir bijuši
neskaitāmi liecības vēlāk par tiem, kas nebija jutuši dziedināšanu vai nekādu brīvību no simptomiem lūgšanas laikā, bet vēlāk dienas vai nakts laikā piedzīvojuši pilnīgu atraisīšanu un dziedināšanu.
- Daži cilvēki tiek dziedināti pakāpeniski kāda laika periodā un pēc vairāku lūgšanu sesijām. Tas bieži ir gadījums, kad dziedināšana ir process, kurā tiek iesaistīta vienmērīga ticības celšana, vai arī laiks, kad tikt galā ar šķēršļiem, kas novērš dziedināšanu vai arī mums vienkārši ir jābūt neatlaidīgiem. Kā nekā, pat Jēzus aizskāra aklo divas reizes pirms tas varēja skaidri redzēt ( Marka ev. 8:22 26).
- Citi netiek dziedināti fiziski, bet viņiem tiek palīdzēts citās lietās. Citi varbūt nav piedzīvojuši fizisku dziedināšanu, pēc kā viņi ir nākuši; tomēr bieži apliecina, ka bija labi, ka viņi atnāca, jo ir raduši mieru, spēku un citus ieguvumus. Sakot šo, es nedomāju, ka mums pie tā būtu jāapstājas, bet jādzenas pakaļ lielākai efektivitātei, kalpojot Kristus dziedināšanas spēkā, katram, kas pie mums atnāk.
Tad kā mums atbildēt uz jautājumiem, kas cilvēkiem ir par dziedināšanu? Tajā vajadzētu būt patiesi ieinteresētām abām pusēm, gan tiem, kas ir saslimuši un īpaši tiem, kam ir pastorāla atbildība draudzēs. Lielākās rūpes ir par iespējamo traumējošo ietekmi tiem, kas izskatās, ka netiks dziedināti. Tas koncentrējas uz to, kā saslimušie saskata sevi attiecībā ar Dievu: ”Ja es neesmu dziedināts bet kāds cits ir, vai tas nozīmē, ka Dievs viņus vairāk mīl? Ja es neesmu dziedināts, vai tā ir mana vaina? Vai man trūkst ticības vai ir kāds grēks?” Zīmējot nepareizus secinājumus, protams, var uzkraut vainu uz cilvēku, bet nav nepieciešams iekrist šajās lamatās.
Nākamajā nodaļā es aprakstīšu galvenajos vilcienos labu dziedināšanas kalpošanas praksi, kas palīdzēs atspēkot dažas no sliktajām pieredzēm, kas cilvēkiem var būt bijušas.
Nepareizi pieņēmumi un secinājumi
Es ticu, ka mēs varam palaist garām to, ko Dievs dara un saka, būdami pārāk ātri savā saprašanā, radot nepareizus pieņēmumus un veidojot nepatiesus secinājumus, pamatojoties uz savu pieredzi vai pat ne no pieredzes, bet saviem priekšstatiem. Piemēram, esmu bieži dzirdējis, ka cilvēki izsecina, ka Dievs nevēlas viņus dziedināt, ka Dievam ir kāds nodoms viņu slimībā, un, lai to apstiprinātu viņi var norādīt uz tiem, kas ir sakārtojuši raksturu vai, ko tādu sasnieguši, ciešot no kaut kāda veida kaites. Un tomēr es ticu, ka gandrīz visi šie cilvēki, kas to saka, joprojām lieto medikamentus, kas viņiem ir izsniegti, lai remdinātu viņu ciešanas un, ja viņiem piedāvātu medicīnisku risinājumu rīt, viņi to pateicīgi pieņemtu.
Citi norāda uz Rakstiem, kā Jēkaba 1:2, kas aicina mūs priecāties dažādās pārbaudījumos. Bet vai teksts šeit atsaucas uz slimībām? Es ļoti šaubos. Jo Jaunās Derības draudzei pārbaudījums visbiežāk bija vajāšanas, bet Rietumu draudze šodien, kas no tā visai maz ko zina, ļoti bieži un nepareizi ir aizvietojuši slimību ar pārbaudījumiem, par ko ir runājis Jēkabs. Ja Jēkabs šajos pārbaudījumos būtu domājis arī par slimībām, tad kāpēc Jēkaba vēst. 5:14, kas jau tika citēta iepriekš, ir teikts, ka tiem, kas ir slimi, lai aicina draudzes vecajus un saņem dziedināšanu, bet nesaka, lai viņi priecājas savā slimībā?
Steven J. Anderson „Releasing Healing”
No angļu valodas tulkojis Gints Rodionovs
