Riks Džoiners
Vārds nedēļai.
Dzīves ceļš, 19.daļa.
Katrā profesijas jomā mēs varam atrast cilvēkus, kas meklē izcilību, bet bieži vien daudz vairāk ir tādu, kas paliek uz vietas, darot tikai minimumu, lai tikai noturētos. Dažkārt, viņi var izjust enerģijas pieplūdumu un vēlēšanos izdarīt ko vairāk un labāk, taču parasti tas ir īslaicīgi un viņi atkal atgriežas pie mierīgās pozīcijas. Diemžēl, kristieši ir līdzīgi savā ticībā, kad vairākums izdara vien minimumu. Kungs Atklāsmes grāmatā teica Lāodikejas draudzei, ka remdenums ir tik pretīgs Viņam, ka Viņš izspļaus tādus no Savām lūpām. Tā ir šausminoša iespējamība. Nav nekā aizvainojošāka savstarpējās attiecībās, kā vienaldzība, un kad esam vienaldzīgi pret Dievu, mēs pieļaujam briesmīgu kļūdu, par ko Viņš ir teicis, ka, pat labāk ir būt aukstam, kā remdenam.
Galvenais cilvēka mērķis ir mīlēt Dievu, un galvenais mūsu dzīves panākums tiks noteikts pēc tā, cik stipri mēs Viņu mīlam. Tie, kas pa īstam zina Viņu, nevar būt remdeni. Tie, kas ir remdeni, maldās, domādami, ka Viņu zina. Kā Kungs ir brīdinājis, mēs varam izdarīt daudz lielas lietas Viņa vārdā, bet pēc tam izdzirdēt no Viņa Lielās Tiesas Dienā, ka Viņš mūs nekad nav pazinis. Protams, Viņš zina, kas mēs esam, bet tas vārds, ko Viņš izmanto priekš „pazīt”, šajā tekstā nozīmē dziļas zināšanas un tuvību.
Apustulis Pāvils izmantoja sava laika atlētu tēlus, gan kā skrējēju, gan cīnītāju, kā piemēru tam, kā mums vajag tiekties uz savu mērķi Dievā. Esmu pazīstams ar daudziem profesionāliem atlētiem, un tie, kas ir pacēlušies virsotnē savā jomā. Viņiem visiem ir kas kopīgs- ārkārtēja centība. Protams, viņiem ir bijis pamats atlētiskam priekšnosacījumam un prasmēm, bet tie, kas ir izvirzījušies tālāk par visiem, ir to izdarījuši ne bez ārkārtējas piepūles un centības.
Es sēdēju reiz kopā ar Reggiju Vaitu viņa mājā, kad iepazināmies caur viņa kolēģi no the Green Bay Packers. Sarunas laikā viņi bija vienisprātis, ka laikam katrā pilsētā, kurā viņi tika spēlējuši, ir satikuši cilvēkus, kuru potenciāls ir bijis augstāks, kā viņiem. Tomēr, viņiem nepietika centības tā attīstīšanai, lai sasniegtu augstāku līmeni sportā. Tā cilvēki ar lielu potenciālu zaudē savu laiku tam, lai skatītos, kā citi dara to, ko varētu darīt viņi. Tas, redzami, ir patiesi visos sporta veidos un profesijās. Un tas ir skumji, taču, cik daudz skumjāk, kad tā izturas pret pozīciju mūžībā?
Tie, kas ir spēlējuši basketbolu kopā ar Maiklu Džordanu, saka, ka viņam talants ir augstāks par vidējo, taču tas nav tas, kas padarīja viņu tik slavenu. Viņa fokuss un veltīšanās kļūt par vislabāko noveda viņu basketbola virsotnē. Tā bija veltīšanās ne tikai spēles dēļ, bet vienmēr būt pirmajam praksē un pēdējam, lai aizietu.
Kristieši iedalāmi arī tajā pašā kategorijā. Kāds nedara neko vairāk par to, lai paliktu. Vairums grib būt labi kristieši un pieliek pūliņus mācīties un pieaugt Kristū, un tikai nedaudziem ir vairāk kā parasta veltīšanās. Tādi pastāvīgi lasa, mācās, dodas klausīties sludinātājos vai dodas uz draudzēm un konferencēm, kur domā iepazīt Dievu vai piedzīvot Viņu vēl kaut kādā veidā. Mēs tādus saucam, ka viņi „deg pēc Dieva”. Jo, kā kāds var pazīt dzīvo Dievu un nedegt pēc Viņa?
Tie, kas lasa rakstus, līdzīgus „Vārds nedēļai”, izskatās, atrodas šinī kategorijā- jūs tiecaties pie Dieva. Iespējams, jūs pacelsieties agrāk no rīta, lai pavadītu laiku un meklētu svaigu mannu no Dieva. Jūs esat nopietns tajā, lai būtu sāls un gaisma, un jūs ejat uz lūgšanu sanāksmēm, lai lūgtos, un jums ir daudz par ko lūgties un aizlūgt. Kad jūs lasāt un mācāties, tas kļūst par mērķi. Jūs piederat tiem, kas būs daļa no lielākās Dieva kustības, kāda jebkad ir notikusi uz zemes, un kas drīzumā būs arī uz mums. Jūsu veltīšanās un jūsu pūliņi ir tam cena.
Lielākā dāvana, kas mums var piederēt kā kristiešiem, ir garīgais bads. Laiks un pūliņi, ko esam tērējuši, lai iepazītu Dievu un Viņa ceļus, atmaksāsies mums daudz vairāk, kā esam sapņojuši. Pasīvie savās tieksmēs pēc Dieva, visticamāk, izjūt spēcīgu atsalumu, veltīšanās trūkuma dēļ. Tomēr, Viņš ir labs, un, ja mēs nožēlosim remdenumu, Viņš atgriezīs laiku, ko esam zaudējuši.
Laikos, kad mēs iziesim, tie, kas palikuši remdeni, to neizdarīs. Tie, kam nav veltīšanās klausīties Dieva vārdus un pakļauties tiem, nav cēluši savu dzīvi uz Klints. Daudzi nespēs iziet cauri nākošajām vētrām. Tie, kas būvējuši uz Klints, pļaus lielāko ražu vēsturē un būs pazīstami mūžībā kā tie, kas kalpojuši Dievam pēdējās dienās.
Lielākais notikums, kas drīzumā nāks pār mums- nav lielās bēdas, bet ir lielā pļauja laiku beigās. Tie ir laiki, ko pravieši un taisnie senajos laikos vēlējās redzēt, bet mēs tikām aicināti tajos dzīvot. Mēs nevaram pa tukšo tērēt šo lieliskāko no visām iespējām.
Par cik viens no kritiskākajiem faktoriem mājas celtniecībā, kas noturēsies šajos laikos, ir Dieva vārda dzirdēšana, mēs apguvām, kā Viņš runā pravietiski un mācīsimies vēl, bet tas nepadara mūs kaut cik labus, ja mēs nedarīsim to, ko Viņš saka. Ja esam bijuši nenopietni savā tieksmē pēc Dieva, ir pats laiks kļūt nopietniem un saglabāt šo nodošanos, lai ko arī nedarītu citi. Mēs drīz priecāsimies par mūsu veltīšanos un ļoti nozēlosim velti iztērēto laiku. Tad nu es aicinu- izlemsim, no šī brīža, būt tie, kas priecājas.
Rick Joyner „MorningStar Ministries” president
https://outpouring.ru/news/2012-07-13-5102
No krievu valodas tulkojusi Inga Krūmiņa
