Brenanns Mennings
19. nodaļa.
Nāve un dzīvība.
„Turi savu nāvi acu priekšā katru dienu”. [Svētais Benedikts].
„Aiz šā iemesla es atgādinu tev atdzīvināt Dieva žēlastības dāvanu, kas dota tev ar manu roku uzlikšanu. Jo Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu.” [ 2. Timotejam 1: 6- 7].
Viena no cilvēka psihiskajām īpašībām ir tā, ka tai piemīt neracionāli spriedumi par atsevišķu rīcību cienīgumu kopā ar nevēlēšanos redzēt dzīvi mūžības gaismā. Vai tas ir paaugstināts sevis novērtējums, kino zvaigznes egoisms, vai parasta cilvēka iegrimšana savos plānos un projektos; visas šīs iezīmes viņiem ir vajadzīgas tam, lai izveidotu neievainojamības ilūziju vai, kā teicis Ernests Bekkers, „nāves noliegšanu”. Daudziem šķiršanās no mīļotā ir pārāk sāpīga, lai par to runātu. Iespējams, vairumam no mums juceklīgais dzīves veids un raizes par ikdienas problēmām, neatstāj laiku pārdomām par nāvi, ja vien neskaita īslaicīgās pārdomās bērēs, kad mēs nopietni aizdomājamies par to, no kurienes mēs nākam un kurp ejam.
Svētais Benedikts, rietumu mūku kustības aizsācējs, dod mums skaidru padomu „turēt savu dzīvi acu priekšā katru dienu”. Tas nav aicinājums ar bailēm gaidīt nāvi, bet ir aicinājums mūsu ticībai un gara spēkam. Kamēr nebūsim samierinājušies ar šo pirmatnīgo dzīves faktu, tikmēr, kā piezīmējis Pārkers Palmers, „nevar būt runas par kaut kādu garīgumu, kas būtu apspriešanas vērts”.
Savā dzīvē es svārstos starp nāves bailēm un tās gaidīšanu. Vairāk par visu es baidos no nāves tad, kad baidos no dzīves. Kad es apzinos, ka esmu iemīļots, un kad esmu modrs uz dzīvo Jēzus klātbūtni, tad varu vīrišķīgi skatīties nāvei acīs. Pāvila vārdi par to, ka dzīve priekšs viņa ir Kristus un nāve- ieguvums [Filipiešiem 1: 21], kļūst par maniem paša. Es varu bez bailēm atzīt, ka patiesā kristīgā dilemma atrodas nevis starp dzīvi un nāvi, bet starp dzīvi un dzīvību. Es ar prieku apgalvoju Lielā Rabbi vārdus, ko Viņš teica nāves priekšvakarā: „Es dzīvoju, un jums būs dzīvot.” [Jāņa 14: 19]. Vēl vairāk, kad Viņš, klusējot piespiež mani pie Savas sirds, es varu samierināties pat ar vientulības šausmām.
Kad dzīve ir gaiša un bezrūpīga, manī pamostas liekulis, un es sāku domāt par to, cik labi man viss izdodas, cik ļoti es visiem esmu vajadzīgs, cik pārliecināts par sevi es jūtos citu atziņā, cik labs spēlētājs esmu kļuvis spēlē ar nosaukumu „reliģija”, cik ļot esmu noplenījis eksotisku atvaļinājumu, cik ar mani lepnai ir jābūt manai sievai un cik varena rādās mana nākotne. Un pēkšņi, negaidīti kā mākonis laukos, manī parādās domas par nāvi. Tad man kļūst baisi. Es zinu, ka aiz visiem maniem kristieša lozungiem un runām par augšāmcelšanos, slēpjas ļoti sabijies cilvēks.
Kad dzirdam tuvojošās nāves soļus, mūsu patiesības uztvere strauji mainās. Kad dārgais laiks iztek kā smiltis pulkstenī, mēs sākam ignorēt visas sīkās un nenozīmīgās problēmas un koncentrējam savu uzmanību tikai uz vissvarīgākajiem darbiem. Kā reiz teicis Semjuels Džeksons, „perspektīva būt neparasti pakārtam koncentrē cilvēka uzmanību”. Kaut arī pirmā mūsu reakcija mēdz būt panikas lēkme, pavisam drīz mēs apzināmies, ka, raudot, mēs tikai zaudējam mūsu dārgo laiku.
Savā romānā „Skaistie un labie” Airisa Mērdoka attēlo cilvēku, kas iesprūdis spraugā, līdz jostas vietai piepildītā ar ūdeni. Drīz būs paisums un ūdens pārklās viņu pāri galvai. Viņš domā: „Ja es kaut kad no šejienes izkļūšu, tad vairs nekad nevienu netiesāšu… ne tiesāšu, ne sevi vērtēšu augstāk par citiem, ne izmantošu varu, ne kaut ko bezgalīgi meklēšu. Mīlestība, izlīgšana, piedošana – tikai tam ir nozīme. Visa vara ir grēks, un visi likumi- vājība. Mīlestība- lūk vienīgais taisnīgums. Piedošana, izlīgšana, nevis likums”
Noliegt nāvi nav labākais Kristus mācekļa lēmums. Tāpat kā pesimisms nav labākā rakstura izpausme, īstu neveiksmju priekšā. Būtiska virzība prioritātēs, kas notiek, kad cilvēkam atliek dzīvot ne vairāk kā 24 stundas- ir ne tikai samierināšanās ar to, ko mēs zinām un nespējam mainīt. Mana dzīve pretestībā pārbaudījumiem un sērām nav stoiciska pasivitāte. Savas dzīves rietā es ar izaicinājumu saku izmisumam „nē” un izrunāju dzīvi apstiprinošu „jā” tām problēmām, kas likušās man nepārvaramas jaunībā, un tam visam, es smeļu spēkus no augšāmceltā Kristus neuzvaramās jaudas un no „neizmērojami lielās Viņa dievišķās varenības, kas darbojas mūsos, ticīgajos” [Efeziešiem 1: 19].
Mūs nevar iebiedēt ar nāvi vai dzīvību. Ja mūs piespiestu paļauties tikai uz pašu spēkiem, tad mūsu liktenis būtu nožēlas cienīgs. Taču, dzīvā Kristus klātbūtnes apziņa pārliecina mūs, ka mēs balstāmies un daudz varenāku spēku, nekā ir mūsu pašu.
Kristus mūsos, kas ir mūsu paļāvība uz godību, tas nav objekts teoloģiskiem strīdiem vai filozofiskām pārdomām. Tas nav hobijs, nav īslaicīga nodarbošanās, nav vēl viena tēma jaunai grāmatai vai pēdējais līdzeklis, kad visi citi nav līdzējuši. Jēzus- tā ir mūsu dzīve un pati reālākā mūs eksistences daļa. Viņš ir Dieva spēks un gudrība , kas dzīvo mūsos.
Viedais pasniedzējs Viljams Džonsons rakstīja savam jaunajam kolēģim: „Nekad nedzen projām no savas apziņas domas par nāvi”. Tām drosmīgajām dvēselēm, kas izlēmušas nomainīt fantāzijas uz drosmīgu dzīvi, es ieteiktu: „Nekad nedzeniet no sevis dzīvā Kristus klātbūtnes apziņu… un, kaut vai uz mirkli ieklausieties Rabbi sirds pukstos”.
Abba,
Palīdzi man atcerēties par nāvi, lai tā kļūst atgādinājums par to, cik svarīgs ir prieks un dzīve. Es paļaujos uz augšāmceltā Kristus nesagraujamo spēku un varenību, Kurš ir uzvarējis nāvi, lai es varētu pa īstam dzīvot. Āmen un, nāc drīzāk, Kungs Jēzu!
Brennan Manning
No krievu valodas tulkojusi Inga Krūmiņa
Nobeigums sekos
