Brennans Mennings
20. nodaļa.
Izlīgšana.
„Es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirds priecāsies” –
(Jāņa 16: 22)
„Apsolītais Dieva miers, ko mums nevar iedot šī pasaule, atrodams pareizās savstarpējās attiecībās ar Dievu”.
B. Mennings.
„Dieva mīlestībai nav nosacījumu. Mēs nevaram izdarīt neko, lai to nopelnītu – un tieši tāpēc to sauc par žēlastību. Mums nevajag darīt neko, lai to izsauktu. Viņa jau ir šeit. Ikvienai mīlestībai, kurai ir glābjošs raksturs, ir jābūt tādai: pilnīgi bez nosacījumiem un bīvai”.
Beatrise Bruto.
„Ja mēs gribēsim atrast vienu vārdu, lai aprakstītu Jēzus Kristus misiju un kalpošanu, tad vārds izlīgšana nebūs slikta izvēle.”
B. Mennings.
Nejūtīga sirds- tas ir viens no tumšajiem cilvēciskās eksistences noslēpumiem. Tā bezkaislīgi sitas cilvēku, ar slinku prātu, apātiksu uzvedību, neizmantotiem talantiem un apraktām cerībām, ķermeņos. Viņi nekad neiedziļinās dzīves dzīlēs, bezmērķīgi dreifējot virspusē. Viņi mirst vēl pirms iemācās dzīvot.
Gadi, kas notērēti pamatīgās nožēlās; enerģija, kas iztērēta šaubīgās attiecībās un projektos; notrulinātas emocijas; vienaldzība uz ikvienu dienas notikumu. Viņi līdzinās cieši aizmigušiem cilvēkiem, kas ir stipri sašutuši, kad viņu miers tiek iztraucēts. Viņu neuzticēšanās Dievam, pasaulei, pat pašiem sev, pasvītro viņu nespēju izdarīt ko kaislīgu attieksmē pret kaut ko, vai kādu.
Nejūtīgās sirdis kā mantojumu aiz sevis atstāj disneja pasaules atribūtus un tūkstošus pazaudētu golfa bumbu. Pilnīga nodzīvotās dzīves bezjēdzība garantē, ka par šo cilvēku neatcerēsies. „Šie cilvēki, kas dzīvo ar svešām emocijām, klaiņojoši pa laika gaiteni, līgodamies no sienas pret sienu, gluži kā piedzērušies… nekad nav izjutuši dzīves garšu, lai būtu svēti vai grēcinieki” –rakstīja Jūdžins Kenedijs.
Pols Klodēls reiz teica, ka vislielākais grēks ir grēcīguma sajūtas zaudēšana. Ja grēks ir vien maldi, ko izsaukusi sabiedrības struktūra, apstākļi, apkārtējā vide, personīgais temperaments, pamudinājums un audzināšana, tad mēs atzīstam cilvēka grēcīgo dabu, taču atsakāmies par grēcīgiem atzīt sevi. Mēs sevi redzam, galvenokārt, labus un labvēlīgus, ar savam mazajā dīvainībām, kas ir tipiskas vairumam cilvēku. Mēs pieškiram racionālu skaidrojumu savai briesmīgajai spējai samierināties ar ļaunumu un tāpēc atraidām visu, kas mūs bojā apkārtējo acīs.
Grēka būtība atrodas mūsu šausmīgajā egoismā, kas noliedz, ka ar mums var notikt kas neparedzēts. Viņš aizvieto mūsos Dieva augstāko varu ar savu, ka teicis Alans Džounss, „nenobriedušo, divprocentīgo „es””. Mūsu sajūsma par varu, prestižu un bagātību attaisno mūsu agresīvo pašapliecināšanos, neskatoties uz ļaunumu, ko nodarām citiem. Liekulis apgalvo, ka tikai sadarbība ar šīs pasaules stiprajiem ir vienīgā prātīgā pozīcija vilku pasaulē. Līdz laikam, kamēr mēs nesaskarsimies ar savu liekulību un ļaunumu, mēs nesapratīsim salīdzināšanās nozīmi, ko devis mums Jēzus Golgātā. Mēs nevaram pieņemt to, ko piedāvā mums krustā sistais Rabbi līdz tam laikam, kamēr neatzīstam savu neapskaužamo stāvokli un nepastiepjam Viņam pretī savas rokas.
Ja mēs gribēsim atrast vienu vārdu, lai aprakstītu Jēzus Kristus misiju un kalpošanu, tad vārds izlīgšana nebūs slikta izvēle. „Jo Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar Sevi, tiem viņu grēkus nepielīdzinādams, un ir mūsu starpā licis salīdzināšanas vārdu.” (2. Korintiešiem 5: 19)
Cilvēciskajā cīņā iesaistītā dzīve tiks ložu cauršauta. Viss, kas notika Jēzus dzīvē, tā vai citādi, notiks arī ar mums. Brūces ir nepieciešamas. Dvēselei jābūt ievainotai tāpt kā ķermenim. „Domāt, ka mūsu dabīgais stāvoklis nozīmē negūt brūces, ir ilūzija. Tie, kas nēsā bruņu vestes pret izgāšanos, sagrāvi un salauztu sirdi, nekad neuzzinās, kas ir mīlestība. Dzīvei bez brūcēm nav nekā kopīga ar Rabbi dzīvi.
Gandrīz tūlīt pēc manas iestāšanās seminārā, es atnācu pie priestera un pastāstīju viņam par savām neskaitāmajām iedzeršanu reizēm trīs gadu garumā, kad dienēju ASV Jūras kājniekos. Es nožēloju šo periodu, kas bija pagājis vājību izdabāšanai. Man par lielu pārsteigumu, viņš pasmaidīja un teica: „Priecājies un gavilē. Tagad tu spēsi līdzi just un palīdzēt tiem, kas nostājušies uz šī kauna ceļa. Dievs izmantos tavu brūci, lai svētītu daudzus”. Vainas sajūta nedrīkst jūs aprīt dzīvus. Mēs varam pārstāt melot paši sev. Sirds, kas izlīgst, saka: visam, kas ar mani ir noticis [visam, bez izņēmuma], bija jānotiek, lai es kļūtu par tādu, kāds esmu.
Tomass Mūrs pievieno sekojošo: „Mūsu depresija, greizsirdība, pašiemīlēšanās un izgāšanās nekaitē mūsu garīgajai dzīvei. Patiesībā, tās tai ir svarīgas. Ja tās nelaidīsim pašplūsmā, tad varēsim ieraudzīt: tās neļauj mūsu garam aizlidot perfekcionisma ozonā vai garīgā lepnumā”.
Tikai dziļās un ļoti tuvās attiecībās mēs varam atļaut citam cilvēkam iekļūt mūsu dvēselē un iepazīt mūs tādus, kādi mēs esam. Mums ir pietiekami grūti dzīvot, apzinoties savu skopumu un sīkumainību, nemieru un neuzticību, bet atklāt savus noslēpumus citiem ir pārāk bīstami un riskanti. Liekulis, tāds kurš izliekas, negrib iznākt no paslēptuves. Viņš drīzāk paķers kosmētikas komplektu un uzzīmēs sev smuku sejiņu, lai reprezentabli izskatītos. Ar ko es varu padalīties? Kam es varu atvērt savu dvēseli? Es nevaru atzīties, ka esmu rīkojies nepareizi. Nevaru atzīt, ka esmu pieļāvis milzīgu kļūdu, ja neesmu pārliecināts, ka cilvēks, ar kuru runāju, mani sapratīs.
Mūsu glābšana un spēks atrodas pilnā uzticībā Lielajam Rabbi, Kurš lauza maizi kopā ar muitnieku Caķeju. Atrasties pie kopīga galda ar grēcinieku nav vienkārši bezgalīgas pacietības un humānu jūtu izpausme. Tā ir Viņa misijas un vēsts iemiesošana: piedošana, miers un izlīgšana visiem bez izņēmuma.
Apsolītais Dieva miers, ko mums nevar iedot šī pasaule, atrodams pareizās savstarpējās attiecībās ar Dievu. Sevis pieņemšana kļūst iespējama tikai pateicoties pilnīgai uzticībai tam, ka Jēzus pieņem mūs tādus, kādi esam. Un jēga Rabbi vārdiem: „Skaties, Es radu visu jaunu”, kļūst apsolūti skaidra.
Tie, kas ir atvēruši durvis Jēzum, ir piekļāvušies Viņam pie galda un sākuši klausīties, kā sitas Viņa sirds, sajutīs, vismaz, četras lietas. Pirmkārt- kad mēs klausāmies, kā sitas Rabbi sirds, mēs sajūtam trīs Personas. Kad jūs piespiežaties Viņa krūtīm, jūs tūlīt pat izdzirdēsiet Tēva tuvojošos soļus. Es nezinu, kā tas notiek. Tas vienkārši tā notiek- un viss. Tā ir pāreja no prāta zināšanas pie jūtamas zināšanas par to, ka Tēvs un Dēls ir viens Svētajā Garā un tā ir nedalāma maiguma savienība.
Otrkārt- mēs saprotam, ka mēs neesam vieni uz dzeltenā ķieģeļu ceļa, kas ved uz Smaragdu pilsētu. Te ir ļoti daudz tādu ceļinieku kā mēs. Pa šo ceļu Jēzus iet kopā ne tikai ar mani vienu. Ceļš ir pilns ar tīriem un aptraipītiem, labiem un ļauniem… un Rabbi saka mums mīlēt katru cilvēku šajā ceļā.
Treškārt- kad atrodamies pie viena glada ar Jēzu, mēs apzināmies, ka zaudēto ciešanu atgriešana ir cieši saistīta ar Kristus ciešanu atklāšanu priekš sevis.
Starp Jēzu un Pēteri notika brīnumaina saruna piekrastē. Tā bija jautājuma formā, no kura pamirst sirds: „Vai tu Mani mīli?” Vai tiešām kas tāds ir iespējams? Tas pats Jēzus, kas mira šausmīgā nāvē krustā, jautā, vai mēs Viņu mīlam!
Dieva jūtīgums, Kurš atļauj Sev būt atkarīgam no mūsu atbildes, un Jēzus bēdas, kad Viņš apraudāja Jeruzālemi, kas Viņu nepieņēma, ir satriecoši. Kad Dievs merķtiecīgi ienāk mūsu dzīvē caur Dieva Vārdu, tad viss, ko Viņš no mums lūdz- ir lai mēs brīnāmies, esam pārsteigti un sākam elpot dziļāk.
Ceturtkārt – mūsos pamostas apziņa, ka Dievs ir absolūti atšķirīgs no mums. Mēs atrodamies Dieva visuvarenajā klātbūtnē. Mūsos pamostas ticība, un bailes, un trīsas no jauna iegūst balsi. Pielūdzot Dievu, mēs sajūtam savu pilnīgāko nabadzību Viņa klātbūtnē. Mēs tiekam pārcelti no viesistabas, kurā Jānis pielieca savu galvu Jēzus krūtīm, uz Atklāsmes grāmatu, kur iemīļotais māceklis krīt pie zemes Dieva Jēra priekšā.
Atļaujiet Lielajam Rabbi klusējot piespiest jūs pie Savas krūts. Iepazīstot Viņu un to, kāds Viņš ir, jūs uzzināsiet, kas esat jūs pats: Abbas bērns mūsu Kungā Jēzū Kristū.
„Es novēlu jums izjust šodien uz planētas zeme piedzīvojuma brīnumu un krāšņumu tam, ka esat Abbas bērns un Svētā Gara templis caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu. Āmen”.
Lerijs Hains.
Brennan Manning
https://outpouring.ru/news/2012-05-21-4934
No krievu valodas tulkojusi Inga Krūmiņa
