Jēzus nāk drīz

 Latviski По русский In English

Atraisot dziedināšanu (3. turpinājums)


 Steven J. Anderson 




Nepareizi pieņēmumi un secinājumi

             Es ticu, ka mēs varam palaist garām to, ko Dievs dara un saka, būdami pārāk ātri savā saprašanā, radot nepareizus pieņēmumus un veidojot nepatiesus secinājumus, pamatojoties uz savu pieredzi vai pat ne no pieredzes, bet saviem priekšstatiem. Piemēram, esmu bieži dzirdējis, ka cilvēki izsecina, ka Dievs nevēlas viņus dziedināt, ka Dievam ir kāds nodoms viņu slimībā un, lai to apstiprinātu viņi var norādīt uz tiem, kas ir sakārtojuši raksturu vai, ko tādu sasnieguši, ciešot no kaut kāda veida kaites. Un tomēr es ticu, ka gandrīz visi šie cilvēki, kas to saka, joprojām lieto medikamentus, kas viņiem ir izsniegti, lai remdinātu viņu ciešanas un, ja viņiem piedāvātu medicīnisku risinājumu rīt, viņi to pateicīgi pieņemtu.

Citi norāda uz Rakstiem, kā Jēkaba 1:2, kas aicina mūs priecāties dažādās pārbaudījumos. Bet vai teksts šeit atsaucas uz slimībām? Es ļoti šaubos. Jo Jaunās Derības draudzei pārbaudījums visbiežāk bija vajāšanas, bet Rietumu draudze šodien, kas no tā visai maz ko zina, ļoti bieži un nepareizi ir aizvietojuši slimību ar pārbaudījumiem, par ko ir runājis Jēkabs. Ja Jēkabs šais pārbaudījumos būtu domājis arī par slimībām, tad kāpēc Jēkaba vēst. 5:14, kas jau tika citēta iepriekš, ir teikts, ka tiem, kas ir slimi, lai aicina draudzes vecajus un saņem dziedināšanu, bet nesaka, lai viņi priecājas savā slimībā?

Un tad šis gadījums ar dzeloni Pāvila miesā! Cik gan bieži tas ir citēts, bet bez domāšanas un ar niecīgu sapratni? Pirmkārt, tam nav nekāda Bībeliska pamatojuma, ka šis „dzelonis” bija fiziska slimība. Vairums komentētāju gadsimtu laikā, ieskaitot Kalvinu, ticēja, ka nē. Ticamāk ir, ka runa ir par tiem, kas pastāvīgi uzmācās ar savu opozīciju. Soģu grāmatā ir atsauce uz tautām, kas ir atstātas zemē par dzeloni Israēla sānos (Soģu 2:3 arī Jozuas 23:13). Otrkārt, Dievs atļāva Sātanam durt šo dzeloni Pāvila dzīvē dēļ neticamā līmeņa atklāsmēm, kādas viņš bija saņēmis. Kad kāda kundze teica Smitam Viglsvortam (Smith Wigglesworth), ka artrīts, no kā viņa cieta ir viņas „dzelonis miesā”, ir liecināts, ka viņš to atspēkojis prasot viņai, kādas izcili lielas atklāsmes viņa no debesīm ir saņēmusi, ka Dievs ir uzskatījis par vajadzību dot viņai tādu dzeloni. Es domāju, ka jābūt uzmanīgiem pirms pasludināt par dzeloņu esamību mūsu miesā.

Ir trīs galvenās jomas, kurās mums jānonāk pie sapratnes, ja mēs taisāmies sniegt atbildes uz jautājumiem par dziedināšanu.

Atraisīt dziedināšanu uz zemes ir draudzes atbildība.

Dievs ir tas, kurš dziedina; tas ir Viņa spēks un autoritāte, kas Jēzum tika dota, kas dod dziedināšanu slimām un novārgušām miesām, bet tā ir draudzes atbildība atraisīt šo dziedināšanu tagad uz zemes. Bez Viņa spēka un svaidījuma mēs neko nevaram sasniegt, bet Viņš pieprasa, lai mēs rīkojamies, lai liekam rokas uz slimajiem un runājam Viņa dzīvības un dziedināšanas vārdus. Kad mēs to apzināmies, tad tas daudz ko maina. Tas nozīmē, ka mēs varam pārtraukt vainot Dievu; pārtraukt veidot attaisnojumus un atvainoties no Viņa puses; pārtraukt vainot cilvēkus, kas vēl nav tikuši dziedināti, it kā tā būtu viņu vaina; un ļoti svarīgi, uzņemties savu atbildību un meklēt iemācīties kā labāk atraisīt debess dziedinošo spēku pār zemi.

Viena no mūsu problēmām ir tā, ka mēs esam prasījuši Dievam darīt to, kam Viņš jau mums ir devis atļauju pašiem darīt. Mums ir nopietni jāuztver Dieva mums dotā atbildība un jāmācās kļūt par draudzi, kas dziedina. Pie tam vēl, mēs lūdzam Dievam pēc spēka, ko Viņš jau mums ir devis un gaida, kad mēs to sāksim pareizi lietot.

Varbūt lielākais apmulsums kristīgajā dzīvē ir tas, ko mēs uztveram kā neatbildētas lūgšanas. Mēs varam pieņemt, ka atbilde dažreiz ir „nē”, bet, ko mēs darīsim, ja atbildes nav vispār, par spīti Bībeles apsolījumiem par prasīšanu un saņemšanu, un lai ko jūs lūgtu, ticiet un jūs saņemsiet (Lūkas ev. 11:9 un Marka ev. 11:24)? Es ticu, ka Dievs atbild uz lūgšanām, jo es ticu, ka Viņš ir uzticīgs Savam vārdam, bet mēs ne vienmēr saņemam atbildi. Kādu laiku atpakaļ es biju ceļā uz mājām no kādām mācībām, kuras es vadīju Argilā (Argyll), Skotijas rietumos. Es piezvanīju savai sievai Helēnai pirms pamest pilsētu, lūdzot viņai man atzvanīt pēc pāris minūtēm. Viņa tā arī neatzvanīja. Es biju nobraucis krietnu attālumu cauri brīnišķīgajiem laukiem un garām Loch Lomondai (Loch Lomond), kad beidzot saņēmu Helēnas zvanu. Vai viņa mani ignorēja, vai bija pārāk aizņemta lai atzvanītu? Nē, problēma bija tā, ka man nebija mobilajā telefonā zonas – nebiju tādā pozīcijā, ka varētu saņemt. 1. Korintiešiem 2:12 Pāvils saka, ka: „mēs neesam dabūjuši pasaules garu, bet to Garu, kas nāk no Dieva, lai saprastu, ko Dievs mums dāvājis.” Dievs mums bezmaksas dod no Savas žēlastības. Mums ir vajadzīga saprašana, lai saņemtu to, ko Dievs dara pieejamu. Šeit būs četras atslēgas, lai mums palīdzētu sevi pozicionēt saņemšanai.

1. Pazemoties, ka mēs esam atkarīgi un piekrītam Dievam un Viņa Vārdam.

2. Attīstīt gaidošu ticību, balstītu uz Dieva Vārdu.

3. Dot slavu un pateicību jau iepriekš.

4. Uzturēt cēlsirdīgu attieksmi dodot un piedodot citiem. Jēzus apsola Marka ev. 11:24, tālāk seko 25. pantā instrukcija piedot tiem pret kuriem mums kas ir.

Iepriekš minētajos soļos mēs sevi atveram tā, ka varam saņemt daudz pilnīgāk. Tā nav formula, kas nozīmē automātisku izdošanos, bet atslēgas, principi, kuri es domāju mums palīdzēs. Tomēr ir vēl ļoti svarīgas lietas, ko apsvērt, domājot par to, kāpēc mēs neesam redzējuši vairāk dziedināšanas.

Dziedināšanai ir šķēršļi, kuriem ir jābūt novāktiem.

Kad dziedināšana ir atraisīta no debesīm, tai joprojām ir jātiek atraisītai uz zemes. Šeit dziedināšanas plūsma var sadurties ar barjerām, kas kavē dziedināšanu personas dzīvē. Šīs barjeras ir šķēršļi, kurus ir jāpārvar un jānovāc. Jesajas 57:14 ir teikts; „Dariet līdzenu, dariet līdzenu, sataisiet ceļu! Novāciet visus šķēršļus no Manas tautas ceļa!” Kad mēs sataisām ceļu dziedināšanai Jēzus Vārdā un, lai varētu ceļot līdz mums, ir jāatpazīst, kas šajā pantā teikts un jānovāc šķēršļi. Mēs nevaram turpināt tos ignorējot vai ignorēt tos it kā tie paši par sevi izgaisīs. Mums ir jāsaprot aizsprosti, kas bloķē Dieva žēlastības upi no Viņā Vārda un jāmācās, kā tos novākt. Es domāju, cik gan daudz, cilvēku ir saņēmuši aizlūgšanu par dziedināšanu, nav jutuši nekādu atšķirību savā stāvoklī un ir aizgājuši vīlušies, vienkārši, jo tiem, kas kalpojuši nav bijis gudrības, lai apsvērtu, kas varētu bloķēt dziedināšanas atnākšanu pie šīs personas. Ja mēs neredzam tūlītējas izmaiņas vai dziedināšana nenotiek, mēs vienmēr uzdodam jautājumus, kas varētu būt par traucēkli.

Kas ir biežākie traucēkļi?

Teoloģiski šķēršļi: Ar šo jomu mums jau lielā mērā ir bijušas darīšanas. Kad cilvēki ir saņēmuši mācību, kas ir uzvedinājusi, ka Dievs nedziedina vai dziedina reti, tad bieži ir uzbūvēts prāta šķērslis, kas izraisa drīzāk šaubas nekā ticību. Mēs stājamies šim traucēklim pretī mācot tīru Dieva Vārda patiesību. Mums iegremdējot sevi Dieva Vārdā, tas noskalo un atjauno mūsu prātus.

Attiecību šķēršļi: pēc mūsu pieredzes šis ir līdz šim visizplatītākais šķērslis. Nepiedošanas turēšana pret tiem, kas mums ir izdarījuši pāri ir liels šķērslis Dieva žēlastības darbībai mūsu dzīvēs. Jēzus mums skaidri atklāja, ka mums ir jāpiedod tiem, kas mums ir izdarījuši pārestības, ja mēs vēlamies pilnā mērā baudīt mums dāvāto Dieva piedošanu un žēlastību - Mateja ev.6:14-15; un 18:21-35. Atkārtoti mēs esam redzējuši cilvēkus ieslodzītus sāpēs vai depresijā, kuri tikko izrunājot piedošanu saviem pāri darītājiem, tiek atbrīvoti un dziedināšana sākas viņu dzīvē, dažreiz tas viss notiek uzreiz.

Dēmoniski šķēršļi: Jēzus dziedināja cilvēkus visādos veidos – aizskarot, ar vārdu, no tālienes un arī izdzenot dēmonus, piemēram, rakstu vietā uz kuru iepriekš atsaucos Marka ev. 9:14 – 27. Kāda dāma no manas draudzes, kādu laiku cieta no briesmīgām sprandas sāpēm. Daudzi kopā ar viņu lūdza pēc dziedināšanas, bet velti un bieži radot vēl lielāku diskomfortu. Mums ar Helēnu viņai kādu dienu kalpojot, Svētais Gars man skaidri atklāja, ka viņas sprandu moca vājuma gars. Mēs to aizdzinām Jēzus Vārdā un viņa tika dziedināta tai pašā mirklī! Un atkal, es apspriedīšu, kā dēmoni var mocīt cilvēkus 4.nodaļā, bet tagad ir svarīgi apzināties, ka dēmonisks gars īstenībā var izraisīt slimību vai mokas. Atpazīšanas spējas ir nepieciešamas, bet kur ir nepieciešamība pēc dēmona izdzīšanas, ir maz jēgas vienkārši lūgt pēc dziedināšanas.

Neizsūdzēts grēks: Kur ir kāds noslēpums, apzināts grēks cilvēka dzīvē, kas var bloķēt un visdrīzāk tā arī notiks, Dieva dziedināšanu konkrētajai personai, tomēr Dieva žēlastība ir tāda, ka tomēr pat šādā gadījumā dziedināšana varētu notikt, varbūt lai Dieva žēlastība varētu vest uz atgriešanos (Romiešiem 2:4). Tomēr ir saprātīgi pārliecināties, ka cilvēks ir izsūdzējis un atgriezies no jebkādiem zināmiem grēkiem.

Neticība: Ticība ir svarīga dziedināšanas saņemšanas procesā. Jēzus teica diviem akliem vīriem; „lai notiek pēc tavas ticības” ( Mateja ev.9:29). Daudzas reizes Viņš uzteica cilvēkus par viņu ticību. Protams, šāda ticība dziedināšanas saņemšanai ne vienmēr ir nepieciešama, tādēļ ir daudzi cilvēki, kurus mēs redzam, kuri netic Jēzum un tomēr saņem dziedināšanu. Mēs arī esam redzējuši daudzus zīdaiņus dziedinātus; patiesībā, zīdaiņi izskatās, ka tiek dziedināti daudz vieglāk nekā jebkurš cits. Bet, ja cilvēkam trūkst ticības, ko darīt? Vai mums viņus nosodīt un likt justies sliktāk? Protams, ka nē! Romiešiem 10:17 teikts, „Tātad, ticība nāk no sludināšanas un sludināšana – no Kristus pavēles.” Ja kādam trūkst ticības vai ir ieslodzīts neticībā, tad mēs uz viņiem runājam Dieva Vārdu un dalāmies ar dziedināšanas liecībām.

Citi šķēršļi: Tie sevī ietver pārprastus ceļus, kā Dievs dziedina, piemēram, domājot, ka tam vienmēr jānotiek acumirklī un ne, ka tas varētu notikt procesā. Bezcerības sajūta, sevišķi, ja kāds ir saņēmis īpaši sliktas prognozes par savu veselības stāvokli, tas var radīt tādu prāta stāvokli, ka ir grūti pieņemt, ko citu. Kādi var sadraudzēties ar savu slimību, iekrītot sevis žēlošanas bedrē vai izmanto savas nespējas „ieguvumus.” Jautājums, ko Jēzus uzdeva vīram pie baseina dažreiz joprojām ir būtisks: „Vai tu gribi kļūt vesels?” (Jāņa ev. 5:6)

Nonākot saskarsmē ar šiem šķēršļiem bieži ir darīšana ar slimības sakni. Tas ir vissvarīgākais, tāpat kā izvilkt nezāli ar visu sakni nevis aiz slinkuma uz ātro norautu vien lapas, lai pēc tam tā atkal ataugtu. Tas ir viens no iemesliem kādēļ mēs varam kādos gadījumos redzēt, ka cilvēks tiek darīts vesels, lai vēlāk drīz vien atkal saslimtu un bieži ar to pašu problēmu.

Labums no tā, ka cilvēki lūdz vienā prātā un ticībā par kādu cilvēku dziedināšanai ir spēcīga lieta un gandrīz visi kam mēs kalpojam jūt tā labumu un jūt Dieva klātbūtni un mieru spēcīgi pār sevi. Tas var novest pie tā, ka slimību simptomi aiziet un cilvēks jūtas dziedināts. Taču, ja nav tikts galā ar sakni, simptomi var un bieži vien drīz atgriežas atpakaļ. Ja tāds ir gadījums, nepadodies, bet atgriezies un tiec galā ar sakni kā pienākas.

Šie ir daži no visizplatītākajiem indivīdu šķēršļiem, kurus mums cilvēkiem ir jāpalīdz atpazīt, izjaukt un tos novākt. Tomēr ir vēl viena svarīga joma, ko apskatīt, kādēļ cilvēki netiek dziedināti un kādēļ bieži rietumu draudzē esam redzējuši maz dziedināšanas.

Ir korporatīvi šķēršļi.

Rietumu domāšanas veidā mums ir nosliece redzēt daudz ko no individuālas perspektīvas. Pat rakstu vietu skaits, kas atsaucas uz „tu” – attiecoties uz draudzi noteiktā teritorijā – mēs esam attiecinājuši un iztulkojuši individuālistiski. Mēs esam apskatījuši kādas no galvenajām individuālajiem šķēršļiem, bet tā ir tikai stāsta viena daļa. Mēs esam ļaudis un mūsu dzīves ir savstarpējā mijiedarbībā un ietekmē. Es ticu, ka ir trīs galvenās korporatīvo šķēršļu jomas, kas kavē dziedināšanu un patiesi, attur daudz ko citu mūsdienās no ieplūšanas un caurplūšanas draudzē. Šie šķēršļi ir kā dambji, aizturot dzīvības upes straumi, pret tiem ir jāvēršas un jānovāc, ja mēs vēlamies redzēt vīzijas piepildījumu par ko es runāju šīs grāmatas pirmajā nodaļā.

Viens no tādiem, par kuru es daudz pilnīgāk runāšu piektajā nodāļā ir vajadzība atdot dziedināšanu projām. Jo pārāk ilgi draudzes ir fokusējušas dziedināšanas kalpošanu uz sevi. Atslēga, lai redzētu dziedināšanu daudz vairāk draudzē, patiesībā nozīmē izvest dziedināšanas kalpošanu ārpus draudzes. Es pie šī temata vēlāk atgriezīšos.

Otrs korporatīvais šķērslis ir vienotības trūkums draudzē. Mums jau nav par visu jābūt vienā prātā un mēs neredzēsim visu vienā redzējumā, bet tas nav svarīgi. Vienotība ir par attieksmi vai mūsu prāta garu. Tas ir par cildenu attieksmi pret mūsu brāļiem un māsām, īpaši, ja mēs katrā ziņā nepiekrītam viens otram. Tas ir par piedošanu atkal un atkal. Tas ir par to, ka nav jānotiek pēc mūsu prāta un uzskatot citus augstāk par sevi. Tas ir par atteikšanos pieņemt aizvainojumu pat, ja kāds aizvaino. Tas ir par mīlestību, kas apklāj grēku daudzumu. Tas ir par laipnību un pazemību atzīt, ka īstenībā tev var nebūt taisnība par visu. Patiesa vienotība ir brīnišķīga, dzīvību sniedzoša svētība.

Kur vienotības trūkums ir atradis vietu, tur būs liela Dieva darba aizkavēšana mūsu vidū. Vienotības trūkums Korintas draudzē noteikti daļēji bija par iemeslu slimošanām un pat nāvi starp viņiem – tas ir tik nopietni (1. Korintiešiem 11:30). Mums nav vajadzīgs visiem vienā vietā satikties un pielūgt vienā veidā vai kā tamlīdzīgi, bet mums ir jāpiedod jebkādas nepareizības, kas ir notikušas, godājiet viens otru un uzturiet svētības pilnu attieksmi pret citiem mūsu vietējā un tālākajā draudzē.

Trešā korporatīvā šķēršļa joma un iespējams vissvarīgākā un visneatpazītākā ir neticības joma. Jā mēs to atpazīstam individuālā līmenī, bet reti korporatīvā līmenī. To mēs varam atrast divās galvenās rakstu vietās Jaunajā Derībā. Pirmā, nonākot Nācaretē Marka ev. 6:1-6: "Un Viņš no turienes aizgāja un nāk Savā tēva pilsētā, un Viņa mācekļi iet Viņam līdzi. Un, kad sabats nāca, Viņš sāka sinagogā mācīt; un daudzi, Viņu dzirdēdami, izbrīnījās un sacīja: "No kurienes Viņš to ņēmis? Un kas tā par gudrību, kas Viņam dota, un kā tādi brīnumi nāk no Viņa rokām? Vai Viņš nav namdaris, Marijas dēls un Jēkaba un Jāzepa, un Jūdas, un Sīmaņa brālis, un vai Viņa māsas nav šeit pie mums?" Un tie ņēma apgrēcību pie Viņa. Bet Jēzus tiem sacīja: "Pravietis nekur nav mazāk cienīts kā savā tēvu zemē un savos rados un savās mājās." Un Viņš tur nevienu brīnumu nevarēja darīt, tik vien retiem vājiem Viņš rokas uzlika un tos dziedināja. Un Viņš brīnījās par viņu neticību.”

Jēzus tika kavēts darīt brīnumus savā dzimtajā pilsētā, Viņš varēja tur dziedināt tikai dažus slimos viņu neticības dēļ. Tas netiek attiecināts uz īpašiem indivīdiem, kuriem trūktu ticības dziedināšanai, bet uz pilsētas ticības trūkumu. Šī pilsēta, daļēji dēļ familiaritātes ar Jēzu un Viņa ģimeni, ļāva savām sirdīm tikt aizvainotām un iegrima neticībā. Pat vietā, kur bija daži, kas tic, neticīgo pārsvars var būt nomācošs. Paldies Dievam, ticības spēks ir varens un ir vajadzīgs relatīvi mazs skaits to, kas patiesi tic, lai sāktu izjaukt balansu un nosvērt to uz ticīgo vairākumu.

Otrā rakstu vieta ved mūs atpakaļ uz Marka ev. 9:14-27. „Un, nākuši pie mācekļiem, viņi redzēja daudz ļaužu pie tiem un rakstu mācītājus, kas ar tiem sarunājās. Un tūdaļ visi ļaudis, kas Viņu redzēja, izbijās un pieskrējuši To sveicināja. Un Viņš tiem vaicāja: "Ko jūs ar tiem runājāt?" Un viens no ļaudīm Tam atbildēja: "Mācītāj, es savu dēlu pie Tevis esmu atvedis, tam ir mēms gars. Un, kad tas viņu sakampj, tad tas to rausta; un viņš puto un griež zobus un sastingst; un es Taviem mācekļiem esmu sacījis, lai tie to izdzen, bet viņi nevarēja." Bet Viņš tiem atbildēja un sacīja: "Ak, tu neticīgā cilts! Cik ilgi Es pie jums būšu? Cik ilgi Es jūs panesīšu? Vediet to pie Manis." Un tie to atveda pie Viņa. Un, kad Tas viņu redzēja, tad tas gars tūdaļ to raustīja, un tas, pie zemes krizdams, putodams vārtījās. Un Viņš jautāja tā tēvam: "Cik ilgi viņam tas tā jau ir?" Bet tas Viņam sacīja: "No bērnības. Un daudzkārt viņš to ir iemetis gan ugunī, gan ūdenī, lai to nogalinātu; bet, ja Tu ko spēj, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums." Bet Jēzus uz to sacīja: "Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic." Un tūdaļ tā bērna tēvs brēca un sacīja: "Es ticu, palīdzi manai neticībai!" Bet Jēzus, redzēdams, ka ļaudis satecēja, apdraudēja nešķīsto garu, uz to sacīdams: "Tu mēmais un kurlais gars, Es tev pavēlu: izej ārā no tā un neieej vairs viņā." Un tas izgāja, brēkdams un to stipri raustīdams, un viņš kļuva līdzīgs mironim, tā ka daudzi sacīja: "Tas ir nomiris." Bet Jēzus to ņēma pie rokas un piecēla, un tas uzcēlās.”

Šeit mēs esam nonākuši pie situācijas, līdzīgas, kādā mēs sevi varētu atrast, kur mācekļi, kas bija atstāti, kad Jēzus bija uzkāpis kalnā, nebija spējīgi izdzīt dēmonu un dziedināt šo zēnu. Mūsu reakcijai nonākot šādā situācijā nevajadzētu būt tādai, ka mēs domājam: „nu ko, šoreiz nesanāca,” vai „laikam jau Dievs nevēlējās dziedināt šo zēnu.” Tā vietā mums godīgi jāmeklē, kādēļ mēs bijām bezspēcīgi un, ko mēs varam iemācīties, lai pārvarētu mūsu nespēju.

Jēzus skaidri identificē neticības problēmu un Viņš to identificē trijos līmeņos.
Ir individuālais līmenis, ko mēs redzam Viņu pārrunājam ar zēna tēvu. Zēna ticība vai ticības trūkums vispār šeit netiek apspriests. Tēvs ir atvedis zēnu, bez šaubām, pilns cerībām dēļ dzirdētā par Jēzus un Viņa mācekļu reputāciju, dziedināt slimos un atbrīvot dēmonu apsēstos ( Marka ev. 6:7-13, kur norādīts, ka šiem mācekļiem jau bija pieredze dziedināšanā un dēmonu pārvarēšanā). Taču, viņa cerības drīz vien pārvēršas vilšanā un šaubās, kad izrādās, ka mācekļi nav spējīgi palīdzēt. Tādēļ, viņš iesaucas Jēzum, ka viņš tic, bet viņam vajag palīdzību pārvarēt viņa neticību.

Es varu iedomāties, ka daudzi sevi var identificēt ar šī vīra paziņojumu, bet diemžēl esmu daudzreiz dzirdējis kristiešus atkārtojam viņa frāzi, it kā tas būtu O.K. tu varbūt esi bijis tādā stāvoklī, bet tev tur nav jāpaliek. Mēs jau esam atpazinuši, ka neticība var būt iznākums un šķērslis indivīdam un šai rakstu vietā mēs varam redzēt, cik slikti pieredzes var viegli ietekmēt ticības pakāpes. Bet šeit mēs vēlamies redzēt korporatīvo neticības jomu. Mēs to redzam divos citos līmeņos šajā gadījumā.

Kad mācekļi ir vieni paši ar Jēzu, viņi jautā Viņam kādēļ viņi nebija spējīgi izdzīt dēmonu ar kuru Viņš tik efektīgi tika galā. Marka evaņģēlijā Jēzus atsaucas uz lūgšanas un gavēšanas vajadzību 29. pantā. Daudzi ir pieņēmuši, ka ir dažāda veida ļaunie gari un slimības, kuriem ir vajadzīgi īpaši lūgšanu laiki ar gavēšanu, lai tos pārvarētu. Lai gan šāda veida sagatavošanās ir laba lieta un dos rezultātus es neticu, ka tas ir pareizi saprasts Jēzus teiktais. Ir reizes, kad mēs sastopamies ar pēkšņu vajadzību un nav laika šādi sagatavoties, bet ir jārīkojas. Apskatot Jēzus dzīvi mēs neredzam, ka Viņš obligāti pavadītu īpašu laiku gavējot pirms tikt galā ar dēmoniem. Vissvarīgāk, Jēzus deva Saviem mācekļiem autoritāti: „izdzīt ļaunos garus un dziedināt no sērgām” (Lūkas ev. 9:1). Es ticu, ka tas par ko Jēzus runā 29.pantā sakot „šī suga” patiesībā ir neticība un mēs aizdzenam neticību no mūsu sirdīm caur lūgšanu un gavēšanu. Jēzus sāka Savu kalpošanu ejot tuksnesī, kur Viņš gavēja un lūdza un iznāca Svētā Gara spēkā.

Kad mēs aplūkojam šī incidenta Mateja versiju un mācekļi prasa par savas neveiksmes iemeslu, Jēzus atsaka, „jūsu mazticības dēļ.” Un tā mēs redzam, ka ticības trūkums nebija vien zēna tēva sirdī, bet arī mācekļu pulkā. Līdzīgi mūsdienās, mēs varam atrast draudzes vai kristiešu grupas, kuriem ir maz ticības. Ja tāda ir lieta, tad nav brīnums, ka dziedināšanas un apspiesto dzīvju atbrīvošana notiek tik maz, ja vispār notiek, starp tādiem.

Jēzus identificē pēdējo un visplašāko neticības pakāpi, kad liekas Jēzus nožēlā izsaucas par neticīgu paaudzi, neticīgiem ļaudīm. Pat ja mums ir liela ticība, lielākā daļa no mums dzīvo starp neticīgiem un bieži esam skeptiķu un ciniķu ieskauti. Tik daudz cilvēku dzīvēs ap mums ir grūtību, izgāšanās un vilšanās iekrāsotas un tādejādi veido diezgan negatīvus uzskatus. Šādam cilvēkam tu vari iebilst kādā skaistā, saulainā, skaidrā rītā par to, cik brīnišķīga ir šī diena, tomēr tāds atteiks: „Jā, bet vēlāk var uzlīt”

Mēs neesam imūni pret to cilvēku garu starp kuriem mēs dzīvojam un mums tas ir jāierauga, bet arī stipri jācer, ka mūsu ticības vārdi un Dieva darbu liecības šai dienā var un izlauzīsies caur neticības pārsegu, ļaujot debess dziedinošā spēka plūsmai izlauzties mūsu tautās.

Tas, kas šajās lapaspusēs ir pateikts neatbildēs uz visiem jautājumiem, kas cilvēkiem ir jāzin par dziedināšanu, bet cerams, sniegs kaut nelielu saprašanu, kas drīzāk var palīdzēt mums virzīties uz priekšu nekā būt baiļu un izgāšanos paralizētiem. Tā visa vidū, redzot daudzās dziedināšanas, bet arī piedzīvojot laikus, kad dziedināšana nenāk, mums uz to jālūkojas atklāti un Bibliski un jāmeklē pieaugt mūsu saprašanā un praksē. Dažreiz mums vienkārši ir jāatzīst, ka ir kaut kāds mistērijas elements. Kādi vēlas to visu jauki iepakot ar vieglām formulām, kurām sekojot, tas nestu rezultātus. Tomēr, mums ir darīšana ar cilvēkiem un mums ir darīšana ar Dieva lietām un tas vienkārši nav tik vienkārši. Atklāsme, kas mums ir, ir, ka Jēzus mūs sūta pasludināt Dieva Valstības Labo Vēsti un dziedināt slimos. Īsta ticība var panest dažas mistērijas un tik un tā ticēt Dievam.Mēs nekalpojam dziedināšanā, jo tā vienmēr darbojas vai pat dažreiz darbojas; mēs kalpojam dziedināšanā, jo Jēzus teica Saviem mācekļiem vienkārši to darīt. Tas tiešām ir paklausības jautājums.

Steven J. Anderson „Releasing Healing”

No angļu valodas tulkojis Gints Rodionovs




Komentāri (0)  |  2012-09-11 06:24  |  Skatīts: 2301x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ