Šis raksts ir pirmā daļa jaunajai sērijai tam, ko rakstu žurnālam „Morning Star” un, kas, galu galā, būs ceturtā grāmata sērijā „Pēdējais izaicinājums”. Viss tas ir sapņu vai pravietisko pārdzīvojumu, kas man ir bijuši, rezultāts. Tie visi nodod tālāk svarīgus principus, jeb patiesības, ko uzskatu par Bībeliskām, citādi es tos neizmantotu.
Pravietojums var tikt izmantots, lai pasvītrotu doktrīnu, kā mēs to redzam Apustuļu Darbu grāmatā, taču doktrīnu drīkst noteikt tikai un vienīgi Raksti. Ja Jēzus, kas ir Vārds, lai nostāvētu, izmantoja : „Stāv rakstīts!”, tad cik gan daudz vairāk tas ir jāizmanto mums! Pravietojums var palīdzēt izcelt bībelisko doktrīnu, taču tas arī, parasti, tiek dots Dieva taktiskās vai stratēģiskās gribas atklāšanai. Kā mums teikts Joēla 2.nodaļā un Apustuļu Darbu 2.nodaļā, „pēdējās dienās” Dievs izlies Savu Garu, kā rezultātā būs sapņi, vīzijas, redzējumi un pravietojumi. Ja ticat, ka esam pēdējās dienās, mums ir tas jāgaida. Ja tas ir dots mums, tad ne tikai mūsu izklaidei, bet tāpēc, ka mums būs vajadzīga tāda veida vadība pēdējās dienās.
Kad parādīju „Pēdējā Pārgājiena” manuskriptu Brūsam Vilkirsonam,grāmatas „Jabeca lūgšana” un citu „klasisku lietu”, autoram, viņš teica, ka uzskata to par ko līdzīgu mūsdienu „Piligrima ceļojumam”. Es ar kaunu atzinos, ka nekad neesmu lasījis „Piligrima ceļojumu” un sapratu, ka man to vajag izlasīt. Tomēr, ja „Pēdējais Pārgājiens” ir līdzīgs tam, tad es domāju, ka manis tagad uzrakstītais būs tam līdzīgāks vēl vairāk. Tas ir aicinājums uz lielā piedzīvojuma dzīvi, ko var piedzīvot uz šīs zemes- patiesu kristīgu dzīvi. Mana lūgšana par jums ir, lai jūs spētu pārvarēt jebkādu apgrūtinājumu un noskriet ceļu, kas jums sagatavots, un kļūtu par Dieva dēliem un meitām, kā tam ir jābūt.
* * *
Es domāju, ka katrs mans solis būs pēdējais. Bads, slāpes un bezspēks izsauca lielo krīzi, kādu nekad nebiju piedzīvojis iepriekš. Nāve, droši vien, bija ļoti tuvu.
Migla bija tik bieza, ka es varēju rezēt tikai dažus centimetrus savā priekšā, un tā, šķita, bija pilnīgi pārņēmusi manu saprātu. Es nolēmu neapstāties, kamēr atrodos pie samaņas, bet es zināju, ka ilgi tā neizturēšu.
Es spraucos cauri biezam mežam pa šauru taciņu. Manas acis dega. Mans apģērbs bija tik nodilis, ka tikko spēja mani pasargāt no dzelkšņiem un asiem zariem, kas mani pastāvīgi durstīja. Es jau biju nogājis nedaudz vairāk, kā biju domājis. Nāve kļuva tik vēlama. Pie tam, ja man nenāktos nomirt, es negribēju padoties. Es zināju, ka, atliek man vien apstāties, un es vairs nespēšu iet uz priekšu, tāpēc es turpināju vilkties.
Es domāju par to, kāpēc es gāju uz tik mežonīgu vietu. Man tika parādīts liels mērķis otrā pusē. Tagad mans vienīgais mērķis bija nomirt, cīnoties iziet tam cauri. Tā būtu, vismaz, kaut kāda uzvara pret šo mežonīgo vietu, kas mani bija nomocījusi.
Kļuva tik grūti, ka es sāku domāt par to, ka varētu vienkārši apgulties un nomirt. Kāda starpība no tā, ka es speršu vienu soli vai vēl desmit? Visi tie bija ļoti sāpīgi. Kad biju gatavs tūlīt nokrist uz zemes, es ieraudzīju kaut kādu neskaidru gaismu miglā priekšā. Es nolēmu izspraukties uz priekšu vēl dažus metrus un ieraudzīju to no jauna. Es nolēmu iet turp, lai kas notiktu, un apkopoju visus spēkus.
Attapos meža pļaviņā, blakus nelielam ezeram. Tas bija visbrīnišķīgākais ūdens, ko jebkad biju redzējis, nevis tāpēc, ka ļoti slāpa, bet tas bija kā debesis. Ūdens bija debesu zils un dzirkstīja iekšpusē, taču ne no gaismas, kas uz to krita. Milzīgas klintis un koki, šķita, papildināja šo īpašo skaistumu.
Es centos nokrist ceļos, bet iekritu ar seju ūdens malā. Neskatoties uz slāpēm, es skatījos uz ūdeni ilgu laiku. Šķita, ka ūdens bija dzīvs no gaismas. Pēc tam, šķita, ka tā varēja būt kaut kāda radioaktivitāte. Es varēju nomirt, ja to iedzertu. Es ātri nolēmu, ka, pat, ja tas būtu radioaktīvs, es nomirtu arī nedzēris to. Es uzmanīgi iegremdēju seju ūdenī un pieskāros ar mēli. Garša bija dīvaina. It kā tā būtu kāda enerģija, taču arī salda.
Es atspirgu. Jo vairāk es dzēru, jo spēcīgāks kļuvu. Es turpināju dzert, līdz sajutos tik stiprs, kā nekad savā dzīvē. Šķita, ka katra mana ķermeņa šūna tika pamodināta. Pirms minūtes es jutos ļoti slikti, bet tagad jutos labāk kā jebkad iepriekš. Es nonācu no elles debesīs, no nāves dzīvē, kļūstot tik dzīvs, cik vien tas ir iespējams.
Manas acis kļuva tik gaišas, ka varēju redzēt cauri miglai. Ūdens ne tikai veldzēja manas slāpes, bet arī manu izsalkumu. Pēc tam es sāku domāt, ka ūdens ir tiešām bijis radioaktīvs, un ka ar mani fiziski ir noticis kaut kas dīvains. Es sāku domāt, ka tas, acīmredzot, mani nogalinās, taču tā būs brīnišķīga nāve! Es jutos tik ļoti labi, ka nebija iespējams domāt negatīvi. Mans prāts kļuva ļoti skaidrs, kad sajutu, kā enerģija plūst pa manu ķermeni. Nekad neko līdzīgu nebiju piedzīvojis. Kad palūkojos apkārt, man šķita, ka varu atšķirt katru detaļu. Es redzēju lietas tā, kā nekad agrāk, pat ja būtu skatījies ilgāku laiku. Mans prāts kļuva pārdabiski ātrs, bet ar pienācīgo kārtību un precizitāti.
Es domāju, ka, ja man būtu bijis šis ūdens tad, kad gāju cauri mežam, tad tas būtu pats priecīgākais ceļojums. Es redzēju cilvēku, kas stāvēja man tik ļoti tuvu, ka nevarēju izprast, kā neesmu pamanījis viņa tuvošanos.
„Kas tu esi?’- es jautāju. „Vai šis ūdens pieder tev?”
„Šis ūdens pieder ikkatram, kas to dzer”, viņš atbildēja. „Strauts, kas piepilda šo ūdenstilpni, bija tev blakus mežā, no kura tu tikko iznāci. Tu varēji sevi atsvaidzināt jebkurā laikā, bet tu to neredzēji. Tu neredzēji tāpēc, ka nemeklēji to”.
Tā bija šokējoša doma. Ja man būtu bijis šis ūdens ceļā, es varētu skriet un dziedāt slavu Dievam, to ciešanu un moku vietā, caur kurām es izgāju!
„Man neviens neko neteica par šo ūdeni šajā mežā”, es protestēju.
„Pat jaunie mācekļi zina, kur meklēt šo ūdeni un kā to lietot ikdienā. Vai, varbūt tu nebiji māceklis? Vai tev bija skolotājs, lai to iemācītu?” viņš teica ar pārmetumu.
„Nebija. Tev taisnība. Man maz iemācījuši”.
Svešinieks bija starp šoku un nožēlu no šīs vēsts.
„Nu, ko - tava izturība iespaido. Tā labi tev noderēs, bet tev ir jāuzkrāj tava izturība nākamajām cīņām”, viņš turpināja, cenšoties būt līdzjūtīgs, bet arī ne pārāk labvēlīgs pret to. „Šai mežonīgajai vietai nav jābūt tik ļoti smagai, kādu tu to izgāji. Dzīvais ūdens ir pieejams jebkurā laikā un jebkurā vietā, ja tu iesi pa pareizo ceļu. Tas vienmēr būs tev līdzās, tāpēc- meklē to biežāk un vienmēr turies tā tuvumā. Tā ir viena no galvenajām māceklības mācībām”.
„Es nebiju domājis, ka tu man to pateiksi vēlreiz”, es teicu, pilnībā pārņemts ar domu, ka varēju šo ūdeni dzert ceļā visu laiku. Tas varēja pārvērst pat elli par debesu daļu.
„Es tev atnesu šo”, viņš teica un pastiepa man pretī jaunu apģērbu, noliekot to uz blakus esošā soliņa.
Es paskatījos uz apģērbu un pēc tam uz viņu, un viņš izzuda. Es biju pārliecināts, ka viņš nevarēja tik ātri aiziet, lai manas acis to nepamanītu. Es paskatījos apkārt, bet nekur viņu neievēroju. Es nodomāju, ka tas ir bijis eņģelis, kad pagriezos un paskatījos uz apģērbu.
Apģērbs bija gatavots no tik smalka auduma, ka šķita, tam nav nekāda svara. Es nodomāju, ka tas ir pārāk maigs nesāšanai. Es centos nedaudz to paraustīt, lai pārbaudītu, bet lai kā to raustītu, tas neplīsa. Tad es centos izdurt curumu ar maza zariņa palīdzību, bet, lai kā censtos, es nevarēju atstāt pat šāda nodarījuma pēdas audumā.
Rick Joyner „MorningStar Ministries”
Avots: https://outpouring.ru/news/2013-02-06-5866
No krievu valodas tulkoja Inga Krūmiņa.
