Riks Džoiners
Lielais Rīkojums
Vārds nedēļai 10. daļa.
Patiesā māceklība novedīs līdz tam, ka māceklis kļūs kā Kristus un darīs tos darbus, ko darīja Viņš. Tā arī novedīs pie vajāšanām, kādas izcieta Viņš. Un tomēr- darīt tos darbus, ko darīja Viņš- tas ir lielākais piedzīvojums, kāds vien iegūstams. Mīlēt,kā mīlēja Viņš, un demonstrēt šo mīlestību ar mūsu dzīvēm- tas ir mūsu augstākais aicinājums. Tas ir mūsu māceklības mērķis – lai Skolotājs turpinātu dzīvot caur Saviem sekotājiem, darot tos pašus darbus.
Liela māceklības kustība 70- jos un 80- jos gados gribēja atjaunot patieso, bībelisko māceklību. Tā aizgāja šķībi, atstājot aiz sevis ievainotu, apjukušu cilvēku pūļus. Kas tāds, parasti, notiek tad, kad Tam Kungam tūlīt- tūlīt vajag atbrīvot vai atjaunot kaut ko. Gandrīz vienmēr pirms Dāvida iznāk Sauls, vai- citiem vārdiem sakot- cilvēciskās pūles īstenot Dieva nodomu līdz tam, kā Dievs atļaus parādīties Viņa nodomam savā laikā.
Sauls bija Dieva svaidīts. Viņš cīnījās daudzās cīņās pret Dieva ienaidniekiem. Un tomēr, viņš ir rezultāts tam, ka Dieva tauta gribēja būt kā apkārtējās tautas, kam vajadzēja pašiem savu- zemes- ķēniņu. Dievs apsolīja viņiem ķēniņu 1. Mozus grāmatas 49. nodaļā, ka tas izies no Jūdas cilts. Viens no iemesliem, kāpēc Samuēls bija aicināts būt par pravieti, ir tāds, ka viņam bija jāstiprina ķēniņš no Dieva, tāpēc bija skaidrs, ka laiks ir tuvu, drīz Dievam bija jādod Izraēlim ķēniņš. Un tomēr tauta nespēja sagaidīt, kamēr Dieva izvēle nobriedīs uz valdību, un pieprasīja ķēniņu nekavējoties. Dievs deva viņiem vislabāko, kas bija pieejams uz to brīdi, un svaidīja šo cilvēku, bet Viņš arī brīdināja, ka rezultāts būs liels daudzums nevajadzīgu problēmu.
Pēc Saula, Izraēla tauta ilgi negribēja citu ķēniņu, neskatoties uz to, ka Dāvids, Dieva izvēle, tika paša cilts- Jūdas- atzīts. Pēc 70-to gadu māceklības kustības, kristieši pat vārdu „māceklība” izmantoja ļoti reti, apjukuma un sāpju, ko šī kustība daudziem sagādāja. Tomēr šis fakts nenoliedz to, ka māceklība ir galvenā Lielā Rīkojuma pilnvara, un ka tā ir vienīgais bībeliskais ceļš, kas mums tika dots kristietītbas pieaugšanai.
Visdrīzāk, pats galvenais iemesls, kāpēc māceklība 70-tajos gados tika sabojāta, bija tāds, ka līderi veltīja sevi tam, lai darītu sevis paša mācekļus, nevis Kristus. Mūsu visu uzdevums ir savienot Dieva tautu ar Dievu, nevis ar mums pašiem. Bet tiem, kas tiecas izveidot savus mācekļus, ir jāuzdod sev jautājums: vai paši viņi ir patiesi mācekļi. Kā tas ir iespējams, lai patiesi tiktos ar Kristu, un pie tam pieņemt, ka var ko tādu darīt ar Viņa tautu?
Tas nenoliedz pamācības nepieciešamības faktu, jo Dieva avis zina Viņa balsi, bet jēriem ir jāseko avīm kādu laiku, kamēr tie pieaugs pietiekami lieli, lai atpazītu Viņa balsi. Tomēr pārejas mācība no Vecās Derības uz Jauno bija Jāņa Kristītāja kalpošana. Viņš ir galvenais piemērs tam, kādai ir jābūt Jaunās Derības kalpošanai. Viss Jāņa uzdevums bija tas, ka bija jāsagatavo Kungam ceļš, jānorāda uz Viņu, un kad cilvēki sekos Viņam, gribēt samazināties laikā, kad Viņš pieauga.
Bībeliskās māceklības mērķis ir vest cilvēkus pie Jēzus, nevis pie mums. Pārāk ilgi draudzes sola Dievu, bet viss, ko tā saņem- esam mēs! Tie, kas veido patiesus mācekļus, veido Paša Jēzus Kristus mācekļus, savienojot viņus ar Kristu. Ja darbs izdarīts pareizi, viņi kļūst nevajadzīgi, jo mācekļiem ir savas personīgās attiecības ar Jēzu. Mēs varam saglabāt saikni ar tiem, kas jau ir kļuvuši nobrieduši, bet tikai kā ar brāļiem, Evaņģēlija līdzdarbiniekiem. Galīgais mērķis tiem, kas veido patiesus mācekļus- paiet malā no ceļa- atvest tos, ko viņi māca, tādā vietā, kur viņiem viņi nebūs vajadzīgi tāpēc, ka tie pieaugs it visā no Tā, Kas ir galva- Krisus.
Rick Joyner „MorningStar Ministries”
https://outpouring.ru/news/2013-03-16-5955
No krievu valodas tulkojusi Inga Krūmiņa
