Steven J. Anderson
5. nodaļa Dziedināšana kā zīme un brīnums. „Lai tava roka izstiepjas dziedināt un zīmes un brīnumi lai notiek caur Tava svētā kalpa Jēzus vārdu.” (Apustuļu darbi 4:30).
Kādu vakaru, kad es sēdēju klusām lūgdams un gremdēdamies Dieva Vārdā, es sajutu Svēto Garu čukstam man ausī skaidru un uzstājīgu pavēli: tu atraisīsi dziedināšanu kā Debess Valstības zīmi. Esmu tiecies, lai izpildītu šo pavēli nu jau dažus gadus, ticot, ka tas ir divi kopā: Biblisks likums un nepieciešams priekšraksts mūsdienām.
Lai varētu atraisīt dziedināšanu šādā uz āru vērstā veidā, mums šī kalpošana ir jāatraisa no draudžu dievkalpojumu un ēku robežām un jāatraisa kā zīme un brīnums. Mēs joprojām ik pa laikam noturam dievkalpojumus draudžu ēkās, bet mēs esam atpazinuši, ka primārais dziedināšanas mērķis Jaunajā Derībā bija kā zīme un brīnums tiem, kas ir ārpus ticīgo kopienas. Mūsu uzsvariem un praksei tas ir jāatspoguļo un ja tā būs, mēs bez šaubām redzēsim vairāk augļu. Tā ir mūsu pieredze tagad jau vairāku gadu garumā.
Kā jau es agrāk teicu grāmatā, mēs redzējām savā draudzes kalpošanā daudz vairāk cilvēkus ārpus draudzes tiekam dziedinātus nekā tos, kas ir draudzē. Kad mūsu vienības izgāja Glāzgovas ielās vēlu vakarā nesot ēdienu un karstus dzērienus tiem, kas ir trūkumā, mēs redzējām neskaitāmas apbrīnojamas dziedināšanas.
Vienības locekļiem uzliekot rokas cilvēkiem Jēzus Vārdā, mēs redzējām uzpampušas ķermeņa daļas sarūkam līdz normai. Kāda meitene, kurai bija amputēta kāja dēļ ilgstošas narkotiku injicēšanas tajā, tika brīnumaini dziedināta, un kad viņa aizgāja uz slimnīcu nākamajā dienā, viņa tika aizsūtīta mājās ar tīru veselības lapu. Mēs viņu vēlāk satikām un uzzinājām, ka viņa strādā par padomdevēju palīdzības darbā narkomāniem. Un šīs izmaiņas viņas dzīvē aizsākās, kad kādu vakaru divas dāmas, tumšā Glāzgovas ielā uzlika viņai rokas, lai dziedinātu.
Mūsu tagadējā kalpošanā mēs vēlamies ieraudzīt dziedināšanas kalpošanu pieņemamu un pieejamu mūsu tautas ļaudīm. Tas ir vareni, kad slimi un izmisuši cilvēki dodoties uz veikalu tikai ejot gar lūgšanas vietu atrod dziedināšanu un pestīšanu. Mums ir „Dziedināšanas Istabas” lieliskā vietā Greenock pilsētā tieši pilsētas galvenajā iepirkšanas centrā. Kāda sieviete uzrakstīja šo liecību:
„Kad gāju garām cilvēku pūļiem iepirkšanās centrā es nodomāju, „kas te notiek?” un tad es ieraudzīju vārdus „lūgšanas un dziedināšanas istaba”, un nodomāju, ka man tas ir vajadzīgs! Tik ilgu laiku es biju nospiesta un depresijā, es tiešām vēlējos sev darīt galu. Es domāju, ka neviens man nevarētu palīdzēt, kaut es tik ļoti vēlējos palīdzību. Un tā es iegāju, lai par mani aizlūdz un jutu dedzinošu sajūtu galvā, bet neviena roka nebija uzlikta uz manas galvas. Trīs dienu laikā depresija bija zudusi un es zināju, ka ar mani viss ir labi.”
Un šeit būs vēl viena liecība no mūsu „Istabām” Edinburgā, kur „Dziedināšanas Istabas” ir daudzdzīvokļu mājas dzīvoklī:
„Kādus 4 gadus atpakaļ es cietu no smaga garīgā sabrukuma un lietoju antidepresantus. Šajā laikā es tiku iesaistīta narkotiku un alkohola lietošanā, kas mani noveda pie lietām par kurām es nebūtu varējusi sevi iedomāties darām. Es lietoju ārsta izrakstītas miega un nervu zāles. Darot to, ko pēdējos 4 gadus darīju, es jutu, ka esmu iznīcinājusi savu dzīvi. Es centos atgriezties, bet pēc visu zāļu iedarbības, bija tik mokoši. Es domāju par padošanos. Es biju arī piepildīta ar lielu devu negatīvas enerģijas. Mans kompanjons bija arī slikts gars, kas vēlējās lai es atgriežos atpakaļ tur no kurienes es vēlējos izrauties, līdz kādu dienu es gāju iepirkties un ieraudzīju „Dziedināšanas Istabu” izkārtni. Zinu, ka Jēzus mani tur vadīja. Es lūdzu pēc aizlūgšanas, izskaidrojot savus apstākļus. Tajā dienā es saņēmu Svēto Garu un piedzīvoju Dieva klātbūtni reālā un apbrīnojamā veidā. Es sapratu, ka man nevajag īslaicīgas irdarbības vielas, lai bloķētu savas sāpes, un pēc tam pamostoties, justies slikti. Man, kopš es saņēmu spēku caur lūgšanām, paranoja, nemiers un bezmiegs bija zuduši. Tāpat kā negatīvā enerģija, par, kuru es tagad zinu, ka tas bija dēmons. No tā laika esmu kļuvusi par jaunpiedzimušu kristieti un esmu pilnīgi cits cilvēks. Es sevi neatpazīstu, bet man tas patīk. Es turpinu iet pa Dieva taku un viņš mani ir dziedinājis emocionāli un garīgi. Saistībā ar dzeršanu un narkotikām, es vienkārši lūdzu Jēzu un Viņš man deva to, kas man vajadzīgs, Savu mīlestību”.
Man ļoti patīk šie stāsti. Tie ilustrē to, ko Jēzus var izdarīt, kad mēs Viņu padarām pieejamu un atraisām Viņa dziedināšanu kā Valstības zīmi. Valstība ir, protams, Viņa pārvaldīta un vadīta; dziedināšana parāda Viņa valdīšanu pār slimībām un caur to iepazīstina cilvēkus ar Ķēniņu.
3.nodaļā es atsaucos uz agrīnās draudzes septiņām iezīmēm. Šajā nodaļā mēs redzēsim kā trīs no tām saiet kopā: brīnumu sagaidīšana, aizraujoša liecība un eksplozīvs pieaugums. Iepriekšējās nodaļās mēs esam domājuši par to kāpēc mēs neredzam vairāk dziedināšanas un, ko mēs varam darīt, lai tās notiktu. Esam apsprieduši, ka vajag vērsties pret individuāliem un korporatīviem dziedināšanas šķēršļiem un vajadzību pēc labas dziedināšanas vides un patiesas ticības sabiedrības.
Tagad mēs redzam, ka ir vēl viena atslēga, lai redzētu vairāk dziedināšanas šajā kalpošanā; ir vajadzīgs patiess mērķis – aizsniegt zudušos. Es ticu, ka tad, kad mēs kalpojam ar dziedināšanu ārpus Draudzes, mēs saņemam vairāk dziedināšanas pašā draudzes iekšienē.
Sagaidīt brīnumus un zīmes.
Apustuļu darbos 2:22 teikts, ka: „Dievs apliecinājis Jēzu ar vareniem darbiem, brīnumiem un zīmēm, ko Dievs darījis caur Viņu jūsu vidū.” Tas bija liels pievelkošs spēks un daļa no Jēzus kalpošanas, kas skaidri turpinājās caur apustuļu dzīvēm un agrīno draudzi. Kādēļ tas tā ir un kādēļ mums ir vajadzīgi brīnumi un zīmes? Pāvils saka 1.Korintiešiem 2: 4-5: „Un mana runa un mana sludināšana nenotika pārliecinošos gudrības vārdos, bet gara un spēka izpausmē, lai jūsu ticība nebūtu pamatota cilvēku gudrībā, bet Dieva spēkā.”
Pāvils saprata, ka bieži cilvēkiem ir vajadzīgs redzēt Dieva spēka izpausmi. Tas ir nepieciešams trīs iemeslu dēļ.
Pirmkārt, tas piesaista cilvēku uzmanību. Otrkārt, tas atklāj kaut ko no tā, kas Dievs ir, parāda, ko Viņš var izdarīt un panāk, ka daudzi pretargumenti tiek aizvākti. Treškārt, kā Pāvils šeit saka, tas panāk, ka tā vietā, lai ticība būtu balstīta uz cilvēkiem un viņu gudrību, tā ir pamatota uz Dievu un Viņa spēku. Ir citi veidi, kā mēs varam demonstrēt evaņģēliju, bet izskatās, ka dziedināšana un brīnumi Jaunajā Derībā bija galvenais veids un tas liek mums būt atkarīgiem no Dieva.
Tad kas ir brīnumi un zīmes? Vārdnīcas definīcija vārdam brīnums būtu, „apbrīnojams notikums, kura cēlonis ir pārdabisks.” Tā ir Dieva pārdabīgā iejaukšanās, ko Viņš parasti dara caur kādu no Saviem kalpiem. Tā ir Dieva darbība, kas ir pār to, kas parasti būtu neiespējami. Bībele, protams, ir pilna ar brīnumu liecībām sākot no radīšanas: Mozus pāršķēla jūru, manna tuksnesī, Jērikas iekarošana, Elija izsauca uguni, Elīsa piecēla mironi un, protams, visa Jēzus dzīve un tad Viņa sekotāju darbi (tas attēlo tikai mazu daļu).
Bībelē tiek lietots termins „brīnumi un zīmes”, jo tā ir primārā dziedināšanas un citu brīnumu jēga. Tiem ir jādarbojas kā zīmei tiem cilvēkiem, kas ir zuduši un tiem ir jāizraisa cilvēkos izbrīns un jāliek cilvēkiem spriest, ko Dievs varētu ar to teikt. Draudzei zīmes un brīnumi nav vajadzīgi. Ja es braucu pa savu pilsētu, es nemeklēju zīmes, jo es zinu ceļu. Kad esmu valsts daļā, kuru nepazīstu, tad zīmes ļoti palīdz. Kristieši pieredzēs dziedināšanas un brīnumus, bet galvenā jēga tam ir, ka viņi ir par zīmi tiem, kas nezina ceļu. Džons Vimbers (John Wimber) aprakstīja zīmes un brīnumus kā Valstības vizītkartes un evaņģelizācijas katalizatoru.
Brīnumu veidi un reakcijas uz tiem.
Rakstos mēs sastopamies ar dažādiem apbrīnojamiem fenomeniem kā dziedināšana, mirušo augšāmcelšanās, eņģeļu apciemojumi, dēmonu izdzīšanas un brīnumi saistībā ar dabu, ieskaitot vētras apklusināšanu un ēdiena pavairošanu. Ir vairākas brīnumainas dzimšanas piefiksētas, kā arī apbrīnojamas atbrīvošanas no cietuma un lauvu rīklem.
Mēs arī redzam dažādas reakcijas uz šiem notikumiem. Pie tukšā kapa, varenā eņģeļa parādīšanās izraisa sargu iekrišanu bezsamaņā kā mirušiem, bet sievietes viņš iedrošina nebaidīties un atraisa brīnumainu un prieka pilnu vēsti viņām, ka Jēzus ir no mirušiem augšāmcēlies. Israēla ļaudis ir piedzīvojuši daudzus brīnumus tuksnesī, bet vairākums no viņiem atkrita neticībā. Viņi kļuva pārāk familiāri un pieņēma to, ko darīja Dievs kā dāvinājumu. Viņi atļāva savām problēmām aizēnot Dieva brīnumus, ļaujot savai sirdij sūkstīties. Tas ir brīdinājums priekš mums. Jēzus arī norāja tās pilsētas, kas piedzīvoja Viņa darītos brīnumus un tomēr neticēja, ka viņām klāsies sliktāk nekā Sodomai un Gomorai (Lūkas ev. 10:10-16). Viņš arī teica, ka ļauna un laulības pārkāpēja cilts meklē zīmes (Mateja ev.12:38-39). Un tomēr, Jēzus darīja daudz brīnumu kā zīmes ļaudīm. Ko mēs no tā varam izsecināt? Tie bija reliģiskie līderi, kurus Jēzus norāja tie, kuriem Viņu bija jāatpazīst pēc Vecās Derības pravietojumiem. Taču, pūļiem, kurus Viņš apzīmēja, ka tie ir kā „novārdzinātas un bezpalīdzīgas avis, kam nav gana”, starp viņiem Viņš darīja daudz apbrīnojamu zīmju. Mums nevajadzētu meklēt brīnumus, lai pierādītu kaut ko vai paradītu savu „augsto garīgo līmeni”, bet gan, lai palielinātu Dieva Valstības Labās Vēsts izplatīšanos.
Apustuļu darbos mēs visskaidrāk redzam brīnumu pozitīvo efektu, lai gan tad tie, pa, laikam noveda pie vajāšanām. Tālāk mēs apskatīsim dažas Rakstu vietas no Apustuļu grāmatas.
Aizraujoša liecība un eksplozīvs pieaugums.
Evaņģelizēšana rāda un runā (t.i. demonstrē un pasludina) Dieva Valstības Labo Vēsti un iepazīstina cilvēkus ar Ķēniņu.
Ir bijušas neskaitāmas evaņģelizēšanas metodes, dažas šķita izdomātas, dīvainas, vainas motivētas un manipulējošas. Tas daudzus ir atturējis no evaņģelizēšanas darba darīšanas un varbūt daudzus ir atturējušas no nākšanas pie Jēzus. Ir vēl kāds ceļš – dinamiska un dabīga mūsu dzīves izpaušana un ticīgo kopienām attēlojot Kristus dzīvi, mīlestību un spēku. Apustuļu darbos 1:8 Jēzus teica: „Bet jūs saņemsiet Svētā Gara spēku, kas nāks pār jums, un jūs būsit Mani liecinieki gan Jeruzālemē un visā Jūdejā, gan Samarijā un līdz pat pasaules galam.” Vai evaņģēlisms ir paredzēts, lai būtu ļoti grūts darbs ar maz augļiem? No otras puses, vai tas var būt aizraujošs piedzīvojums ar Svēto Garu, kas var novest pie daudz augļiem? Es domāju, ka Apustuļu darbos pierakstītais parāda, ka tas drīzāk ir pēdējais.
Iedomājies vīrs kādu dienu ceļo mājās no darba, kad kļūst par liecinieku nopietnai auto avārijai. Ugunsdzēsēji steidzas uz notikuma vietu un varonīgi izglābj divus cilvēkus no degošas mašīnas. Kad vīrs beidzot nokļūst mājās vai jūs domājat, ka viņš liecinās ģimenei par to, ko ir redzējis? Protams, ka jā, viņš noteikti nevarētu sagaidīt, kad varēs izstāstīt visu aizraujošo stāstu katram, ko satiks. Mācekļi bija redzējuši un dzirdējuši Jēzus darbus un vārdus; viņi bija satikušies ar augšāmcēlušos Kungu; un tagad viņi bija redzējuši Viņa Gara spēku darbojamies caur viņu dzīvēm. Tas viss viņus spieda runāt par šīm lietām: „jo mēs nevaram nerunāt par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši.” (Apustuļu darbi 4:20).
Steven J. Anderson "Healing Rooms Scotland" direktors
No angļu valodas tulkojis Gints Rodionovs
