Riks Džoiners.
Lielais Rīkojums
Vārds nedēļai, 24. daļa
Mēs jau apspriedām, kā apustulis Pāvils kļuva par Debesu valstības mācekli. Viņš par to deva brīnišķīgu paskaidrojumu vēstulē Filipiešiem 3:10-24:
„Lai atzītu Viņu un Viņa augšāmcelšanās spēku un Viņa ciešanu sadraudzību; tā es pielīdzinos Viņa nāvei cerībā sasniegt augšāmcelšanos no miroņiem. Nevis, ka es to jau būtu saņēmis vai jau būtu pilnīgs, bet es dzenos, lai to satvertu, tāpat kā arī mani satvēris Kristus Jēzus. Brāļi, es vēl nedomāju, ka pats būtu to satvēris, bet vienu gan – aizmirsdams to, kas aiz manis, stiepdamies pēc tā, kas priekšā, es dzenos pretim mērķim, goda balvai – Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū.”
Pāvils šo vēstuli rakstīja savas dzīves noslēgumā, un pie tam paziņoja, ka nedomā esam to sasniedzis. Pāvils bija viens no lielākajiem apustuļiem, un viņš palīdzēja piedzimt pilnīgi jaunam kalpošanas veidam – apustuliskajai kalpošanai. Viņš dzīvoja visveltītāko, upuri nesošāko dzīvi no jebkad pierakstītajām, un pie tam viņš nejuta, ka būtu to sasniedzis! Ko sasniedzis?
Pāvils nerunā par glābšanu vai mūžīgo dzīvi. Viņš to saņēma tajā dienā, kad noticēja Jēzus krusta nopelnam sevis izpirkšanas labā. To, ko viņš šeit uzrakstīja par augšāmcelšanās sasniegšanu, var iztulkot kā „labāko augšāmcelšanos”. Tas pats termins tiek pielietots vēstulē Ebrejiem 11 par tiem, kas atraidījuši savu atbrīvošanu augstākā Dieva mērķa labā. Pāvils runā par to, ko viņš sauc šajā pēdējā pantā par „augstāko Dieva aicinājumu”.
Patīk jums tas, vai nē, piekrītat jūs tam, augšāmcelšanā visi nebūs vienādi. Ir „labāka augšāmcelšanās”, „augstāks aicinājums”, ko gadsimtu gaitā daudzi ir redzējuši un tiekušies sasniegt. To mācīja Jēzus un tāpat arī Viņa apustuļi. Debesīs ir dažādas pozīcijas attiecībā pret Jēzu, kur mēs sēdēsim. Mēs to redzam Atklāsmes grāmatā, kur liels pulks stāvēja Troņa priekšā, bet tie, kas uzvarēja, sēdēja kopā ar Viņu uz Troņa. Šī atklāsme par augstāko aicinājumu Kristū aužas cauri visiem Rakstiem.
Ne visi kristieši tiecas uz šo augstāko aicinājumu, un daži, kuri tiecas, aizgājuši šķērsām, domādami, ka ir to sasnieguši, jo tiem ir bijusi privilēģija to redzēt. Citi paklupuši lepnībā, domājot, ka ir sasnieguši. Cilvēki tāpat maldās arī par daudzām citām patiesībām, bet viņu krišana vai izkropļojumi neatceļ skaidro Bībeles patiesību. Tomēr, ja turēsimies pie patiesības kā pienākas, tad neklupsim un nekļūsim lepni, bet tiksim pacelti un pilnvaroti vislielākajam cilvēces mērķim – mīlēt Dievu un kalpot Viņam, pamudinot citus darīt to pašu. Pāvila runa par šo tēmu var būt viena no vislabākajām, kas pasargāt mūs no iekrišanas galējībās attiecībā uz šo patiesību.
Ja apustulis Pāvils nedomāja, ka viņš, esot tuvu savas dzīves noslēgumam, būtu to sasniedzis, kā tad kāds no mums šajā dzīvē var domāt par sevi, ka ir sasniedzis? Ja mēs nespējam parādīt lielāku dzīvi, lielāku varu un lielāku augli, kā tas bija apustulim Pāvilam (kura vēstules acīmredzot vēl joprojām nes vairāk augļu, kā visas kalpošanas uz zemes kopā), mēs būtu visnegudrākie no visiem, ja paziņotu, ka esam jau kaut ko sasnieguši, ko viņš nav paziņojis.
Kad sāksim redzēt šo augstāko aicinājumu, tad sapratīsim, kāpēc Pāvils to uzskatīja par tik augstu. Tā ir vislielākā iespēja visas radības vidū. Pat eņģeļi brīnās par to, kas kļuvis pieejams cilvēcei – mēs varam kļūt par paša Dieva dēliem un meitām, Viņa personīgās ģimenes locekļiem, valdot kopā ar Viņu pār visu radību.
Zemākajā stāvoklī esošie Valstībā iegūs mūžīgo dzīvību, kas ir tik brīnišķīgi, ka mēs to pat nespējam aptvert. Pie tam mēs tagad nosakām mūsu mūžīgās pozīcijas Valstībā. Ir svarīgi, lai mēs saprotam šo aicinājumu. Jēzus izcieta krusta mokas tālāk sagaidāmā prieka dēļ. Kad redzam balvu, tas palīdz mums nolikt malā visus šķēršļus, lai noskrietu savu skrējienu. Atcerēsimies, ka lepnība nozags mums mūsu balvu.
https://www.morningstarministries.org/resources/word-week/2013/high-calling-god-great-commission-part-24#.UfqG69I9KD8
www.morningstarministries.org
