Steven J. Anderson
6. nodaļa.
Brīnumainā izvirdums
„Visus pārņēma bailes, un apustuļi darīja daudz brīnumu un zīmju.” Apustuļu darbi 2:43
Sekot Jēzum, tam ir sakars ar daudzām lietām – attīstīt Kristum līdzīgu raksturu un iekšēju sirds šķīstību (Mateja 5:7); augšanu mīlošā sabiedrībā; augt attiecībās ar Tēvu; izpaust šīs attiecības lūgšanā un daudz kas vairāk. Brīnumi bija milzīga Jēzus dzīves un kalpošanas iezīme un tie ir pilnībā jāatklāj no jauna kā mūsdienu draudzes pieredze. Jēzus dzimšana līdz Viņa augšāmcelšanās un pēc tam uziešanas Debesīs brīdim bija Dieva brīnumaino darbu izvirdums.
Kad es meklēju Tā Kunga vārdu priekš mums 2007. gadā, es sajutu, ka Svētais Gars runā uz mani šos vārdus: „Es tevi virzīšu no brīnumainā pētīšanas uz brīnumainā izvirdumu.” Es nekad neesmu atklājis, ka strīdēties ar Dievu, kad Viņš man ko saka, būtu laba doma, un es pavisam noteikti netaisījos strīdēties ar Viņu par šādu lietu! Tā bija patiesība, ka kādu laiku mēs bijām pētījuši brīnumainā dimensiju un redzējuši notiekam kādas apbrīnojamas lietas. Kā nokļūt no turienes līdz izvirdumam droši vien nebija mana darīšana šajā stadijā – Viņš teica, ka Viņš mūs uz turieni vedīs. Kopš tā laika mēs redzam noteiktu brīnumainu dziedināšanu palielināšanos un es ticu, ka esmu redzējis kādas atslēgas, lai tur nokļūtu. Tiešām ir tāda sajūta, ka nupat esam redzējuši dažas rokas granātas uzsprāgstam un joprojām gaidām Viņa spēka lielākos sprādzienus.
Kā jau es iepriekšējā nodaļā izcēlu, ka brīnumu jēga ir darīt draudzi spējīgu efektīvi aizsniegt pazudušos mūsu paaudzes cilvēkus. Jēzum bija pļaujas cerības (Mateja 9:37-38; Lūkas 10:2; Jāņa 4:35); vajadzīgi ir tikai strādnieki. Ražai pa priekšu nāk pirmie augļi un es ticu, ka mēs esam redzējuši šīs pļaujas pirmos augļus. Tā ir garantija, ka nāk īstā pļauja. Tomēr tas nenotiek automātiski un mēs nedrīkstam atgulties un vienkārši gaidīt, bet mums ir jāatsaucas un ir jābūt tiem strādniekiem, kurus Jēzus izsūta Sava Gara spēkā. Ir kādi, kas to garā jau redz un gatavojas, bet tie ir nedaudzi. Lielākajai Dieva tautas daļai ir jāredz augļu zīmes pirms viņi uztver nopietni laika un uzdevuma steidzīgumu.
Acu dziedināšana.
Helēna saņēma apbrīnojamu dziedināšanu no Tā Kunga kādu laiku atpakaļ. Kādu laiku pirms tam viņas acs tika traumēta, kā rezultātā viņai acīs bija sausums, par ko kāds eksperts teica, ka viņai būs jālieto gēls, lai eļļotu acis sešas reizes dienā visu atlikušo mūžu! Helēna saņēma aizlūgšanas kalpošanu un pēc tam redzēja, ka līdzīgi kā mazs valdziņš kaut kas iznāca no acs. Kopš tās reizes viņai vairs nav bijušas problēmas, pat ejot uz iepirkšanās centriem, kur gaismas un gaisa kondicionieri mēdza izraisīt vērā ņemamu kairinājumu. Dievs ne tikai dziedina fizisko acs stāvokli, bet arī mūsu iekšējo redzi, lai mēs varētu redzēt, ko Viņa Gars dara uz zemes. Viņš arī grib, ka mums būtu pareizais fokuss. Kad es prasīju Brālim Yun, kā viņš redz, kas ir rietumu draudzes galvenā problēma, viņš atbildēja, ka izskatās, ka tas ir fokusa trūkums. Viņš teica, ka vajāšanas Ķīnā dod viņiem fokusu. Mums ir jākoncentrējas uz galveno uzdevumu, darīt par mācekļiem.
Kad Dievs sāk mūs virzīt šajā virzienā, Viņš Savā žēlastībā ir atraisījis dziedināšanu skaita palielināšanos starp mums. Šeit būs dažas liecības:
Kāda sieviete gāja pēc aizlūgšanas par hronisku noguruma sindromu uz Dziedināšanas Istabām Stirling pilsētā. Viņa tika dziedināta un viņai vairs nav vajadzīgs spieķis, ko viņa lietoja staigāšanai. Nesenā dziedināšanas sapulcē, kāds atstāja aiz sevis kruķi! Pēc tam mūsu konferencē mums tika iedots ‘lieks’ staigāšanas spieķis, kad kādai sievietei tika dziedināts celis, mēs jau sākam kolekcionēt spieķus mūsu birojā!
Vēl kāda persona saņēma aizlūgšanu par viņas dzirdi un aizgāja, dzirdes palīglīdzekļiem atrodoties rokassomiņā. Kādā nesenā apmācības pasākumā, sieviete par kuru tika lūgts mūsu ‘paraug demonstrācijas sesijā,’ liecināja, ka tad, kad Svētais Gars nonāca pār viņu, sāpes, kas viņai bija bijušas gadiem ilgi, viņu atstāja. Viņa liecināja mūsu konferencē dažas nedēļas vēlāk, ka kopš tās reizes viņa jūtas kā jauna persona un, ka viņas draugi šis pārmaiņas ir apliecinājuši.
Vēl kāda sieviete atrakstīja mums sakot: „Es atnācu uz Dziedināšanas Istabām laikā, kad jutos ļoti slikti. Man bija diagnosticēta, manos četrdesmit gados, asins slimība un statistiski ilgtermiņā nekas labi neizskatījās. Es jutos samierinājusies ar savu likteni par priekšlaicīgo nāvi, kaut gan es ļoti centos būt pozitīva. Kad es atnācu uz Dziedināšanas Istabām, komanda lūdza par manu fizisko dziedināšanu un emocionālo dziedināšanu no pagātnes piedzīvojumiem manā dzīvē. Tā bija mierpilna un mīloša sastapšanās. Neilgi pēc tam man bija jāiet uz slimnīcu, lai veiktu pārbaudes un viņi man teica, ka analīzes neuzrāda vairs nekādas pazīmes par slimību. Es tiku atlaista no ārstu uzraudzības un lūkojos uz priekšu nodzīvot auglīgu un pilnīgu dzīvi.”
Un tad kādu dienu saņēmām šo liecību no viena no mūsu brīvprātīgajām. „Pienākot pusmūžam (50)! Man tika nozīmēta mamogramma. Dažas dienas vēlāk atnāca vēstule, kurā bija teikts, ka ir nepieciešama papildus rentgenogrammas veikšana. Tā atklāja nelielu bumbuli, kuram tika veikta biopsija tai pašā dienā. Pēc divām nedēļām man pateica, ka bumbulis ir jāizgriež un tā tika veikts pieraksts uz operāciju.
Dziedināšanas Istabās es paprasīju, lai ir vienisprātis ar mani lūgšanā, ka tad, kad es aiziežu uz slimnīcu viņi neko neatrastu. Un tā, kad es atkal biju uz rentgenogrammu, dienā, kad man bija jāveic operācija, pēc gandrīz divu stundu meklēšanas no dažādiem leņķiem rentgenogrammas aparātā, viņi teica, ka nevar to bumbuli atrast. Un mani aizsūtīja mājās bez operācijas. Slava Dievam. Ārsts teica, ka vairāk kā 20 gadu laikā nekas tāds viņai nav noticis.”
Šīs liecības ir tikai dažas no pirmajiem augļiem, kuriem mēs esam liecinieki un līdz ar to visu vissvarīgākais, mēs redzam pieaugam to cilvēku skaitu, kuri nāk pie ticības.
Darīt to, kas var notikt tikai caur Dieva spēku.
Ir daudz kas tāds, ko mēs darām savās dzīvēs un draudzes aktivitātēs, kas viegli var turpināties vai Dievs tajā ir, vai nav. Pat dažas no pareizajām lietām, ko darām un vajadzētu turpināt darīt kā, piemēram, labdarība, tie var tikt izdarīti bez Svētā Gara palīdzības. Esmu padarījis par mērķi to, ka mūsu kalpošanā mēs tiektos darīt lietas, kuras bez Dieva, kas darbojas mūsos un
caur mums, būtu neiespējami izdarīt. Tad nav šaubu, ka viss gods pienākas Viņam. Mēs neesam aicināti būt par jaukiem cilvēkiem – mēs esam aicināti būt par Gara stiprinātiem pasaules mainītājiem. Mēs ne vienmēr būsim populāri, bet mēs radīsim atšķirību.
Ceļš uz brīnumaino.
Kas ir tas ceļš pa, kuru mūs vada Dievs, lai mēs nokļūtu vietā, kur ir brīnumi? Kā jūs varat iedomāties, tas nav viegls ceļš, bet gan tāds, kas pārbauda mūs, veido un māca mums daudz lietu. Šim ceļam no manas pieredzes un no tā, ko es redzu Rakstos, ir četri sazarojumi.
1. Tuksneša ceļš: Lūkas ev. 4:1 Jēzus būdams Svētā Gara pilns tiek vadīts pat tā paša Gara vests uz tuksnesi. Tur Viņš pavada laiku gavējot un lūdzoties, un pārcieš nopietnu pārbaudījuma un kārdinājuma laiku, kuru Viņš pārvar ar Dieva Vārda patiesību. Mēs varam ievērot Lūkas ev. 4: 14, ka Jēzus atgriežas ’Gara spēkā’. Es ticu, ka tur ir pārdomāta atšķirība, ko Lūkas lieto šai aprakstā. Tajā mežonīgajā tuksnesī, kaut kas parādījās Jēzū. Kā Džons Leiks (John Lake) teica, kad Jēzus gāja tuksnesī, Jēzum bija Gars, kad Viņš nāca ārā no tuksneša Viņš bija Garam. Dzīve, kas pilnībā nodota Svētajam Garam ir dzīve, kas ritēs Viņa dievišķajā spēkā.
Ir vēl divi klusie punkti par tuksneša pieredzi. Pirmais, Jēzus gavē un lūdz noteiktu laika periodu. Tā ir atslēga miesas vājuma pārvarēšanai un iekļūšanai jaunā dzīvošanas dimensijā. Otrais, Jēzus pretojas katram kārdinājumam, lai pierādītu Sevi vai personīgas varenības vairošanai un nododas Viņam atklātajiem Rakstu vārdiem.
Ir četras jomas, uz kurām es savā dzīvē koncentrējos, meklējot šo izaugsmi un izlaušanos: mācīties un paklausīt Dieva Vārdam; praktizēt garīgas disciplīnas – lūgšana, gavēšana, vienatne utt; saņemt atklāsmi no Svētā Gara; un dzīvot dzīvi, kurā ir sastapšanās ar Dievu. Es ticu, ka pirmie divi, kurus mēs varam izvēlēties praktizēt, pozicionē mūs otrajiem diviem, kuri ir atkarīgi no Dieva. Tuksnesī Jēzus demonstrēja, kā pārvarēt ienaidnieku ar savām zināšanām un paklausību Dieva Vārdam. Viņš praktizēja garīgu disciplīnu, kad Viņš gavēja, veidojot uz atklāsmi un pieredzi, kas sekoja Viņa kristībām.
Mežonīgās dabas vai tuksneša ceļus mēs varam piedzīvot daudzos veidos. Dažas no tiem ir no mūsu pašu rīcības, bet Dievs tajā joprojām var ieviest atpērkošu jēgu, ja mēs vēršamies pie Viņa un nododamies Viņa ceļiem. Daži ceļi ir kā Jēzus pieredze, kad tiekam tur Dieva vesti. Ir labi nenicināt šos laikus vai censties tos pāragri izbeigt, bet, lai tie dara savu labo Dievam tīkamo darbu mūsos. Tā ir vieta, kur Mozus iemācījās novērot Dieva klātbūtni degošā uguns krūmā un Dāvids iemācījās paļauties uz Dievu daudz pilnīgāk. Mums ir jāmācās tuksneša stundas, ja mēs gribam būt sagatavoti brīnumainajai dimensijai.
2. Vētras ceļš: Lūkas ev. 8:22-56 mēs varam redzēt brīnumainu darbu un pasākumu sēriju. Trakojoša vētra tiek nomierināta; bezcerīgi traks un demonizēts cilvēks tiek izārstēts; slima sieviete tiek dziedināta vien aizskarot Jēzus drēbju vīli; un divpadsmit gadīga meitene tiek augšāmcelta no mirušajiem. Tās ir lieliskas lietas un viss sākas ar vētru.
„Un gadījās kādā dienā, ka Viņš ar Saviem mācekļiem kāpa laivā un tiem sacīja: "Dosimies pāri uz otru ezera malu." Un tie nocēlās no malas. Bet, tiem braucot, Viņš aizmiga; un viesulis cēlās ezerā, un tie tapa apklāti viļņiem un bija lielās briesmās. Un, pie Viņa piegājuši, tie Viņu modināja, sacīdami: "Kungs, Kungs, mēs grimstam!" Bet Viņš pacēlās un apsauca vēju un ūdens viļņus. Un tie nostājās un palika rāmi. Bet Viņš tiem sacīja: "Kur ir jūsu ticība?" Bet tie bīdamies brīnījās, savā starpā sacīdami: "Kas Tas tāds, ka Viņš arī vējiem un ūdeņiem pavēl un tie Viņam paklausa?" Lūkas 8:22-25
Pirms Jēzus nonāca otrajā krastā, kur mēs redzam Viņu demonstrējam Savu spēku un varu pār dēmoniem, slimībām un nāvi, Viņam un viņa mācekļiem bija jātiek cauri diezgan lielai vētrai. Mācekļi, no kuriem daži bija pieredzējuši zvejnieki, bija izbīlī un pamodināja Jēzu bailēs par savu dzīvību. Tagad Jēzus norāj viņu ticības trūkumu, kas mums var likties nedaudz par skarbu. Tomēr, Viņš viņus bija mācījis dievišķa spēka un varas ceļos un varbūt Viņš sagaidīja, ka viņi būs sapratuši, ka viņiem ir jārunā uz vētru pašiem.
Ir vētras, kas attur mūs no darbošanās Dieva nodomos un mums uz tām ir jārunā. Ir vētras, kas ir Dieva sūtītas, lai pamainītu mūsu virzienu kā Jonu un mums ir jāieklausās un jāmaina kurss. Tomēr, es domāju, ka šeit ir vēl izšķirošāka notikuma sapratne. Ievērojiet, Jēzus teica: „Dosimies uz otru pusi”. Jēzus bija nodomājis un paziņojis, kur tas ir, kur viņi dodas. Ienaidnieks sakūdīja niknas vēja brāzmas, bet viņš nevarēja apturēt viņus no ezera šķērsošanas. Jēzus gulēja visa tā vidū un es ticu, ka Viņš vēlas, lai arī mēs iemācītos gulēt cauri šādām vētrām, mums atdusot Dieva vārda drošībā un paļāvībā uz to. Jo vairāk mēs spiežamies iekš jaunām zemēm gadu laikā, jo vairāk mēs piedzīvojam vētras., dažreiz ar paredzamu regularitāti. Bailes liek apsaukt vētras, bet ir reizes ticībai iznākt priekšplānā un vienkārši apliecināt, „mēs dodamies uz otru krastu.”
Lai ieietu apbrīnojamo Dieva darbu arēnā mums ir jāiemācās pilnībā uz viņu paļauties cauri vētrām. Mums dodoties pāri uz otru pusi – būdami atdusējušies Dievā cauri ienaidnieka izaicinājumiem, mēs tiekam aprīkoti, ka varam tikt galā ar dēmonu leģioniem, nedziedināmajām slimībām un pat nāves varu. Tuksnesī mēs iemācāmies būt atkarīgiem no Dieva Vārda un iznākt atjaunotā spēkā. Vētrā mēs mācāmies atdusēties Dieva apsolījumos un iziet cauri ar palielinātu autoritāti. (Nākošajā nodaļā mēs vairāk aplūkosim varas un autoritātes vietas).
3. Izmisuma ceļš: Esmu dzirdējis, ka daudzās vietās apkārt pasaulei, kur Dievs ir darbojies varenā spēkā un atnesis īstas pārmaiņas, atslēgas faktors ir bijis izmisums. Mēs kļūstam izmisuši, kad saprotam, cik izšķiroši ir, kad Dieva spēks darbojas starp mums un no mums. Dieva Gars ir tas, kurš iniciē šos izmisuma saucienus mūsu starpā. Tā ir raudāšana, ko mēs atrodam vairākos Psalmos:
„Atjauno mūs atkal, Tu Dievs, mūsu palīgs, remdē Savas pret mums!
Vai Tu dusmosies mūžīgi uz mums, paildzināsi Savas dusmas uz bērnu bērniem?
Vai tad Tu mūs atkal neatspirdzināsi, ka Tava tauta var priecāties Tevī?
Parādi mums, Kungs, Savu žēlastību un dāvini mums Savu petīšanu!"
Psalms 85:5- 8
Šādu saukšanu mēs esam redzējuši un jutuši un esam redzējuši, kas notiek pēc tam. Pagājušajā gadā vairāki no mūsu vadītājiem bija projām divas dienas. Piektdienas vakarā, pēc mūsu ieplānotajām sapulcēm, likās pareizi, ka paliekam nomodā un saucam uz Dievu pēc lielākas izlaušanās. Mēs nokritām uz sejām uz pāris stundām saukdami ar dziļu izmisumu. Pienāca mirklis, kad jutām, ka ir darīts. Nākošajā dienā, kad es kalpoju un aizlūdzu par kādu grupu, es piedzīvoju tāda līmeņa svaidījumu kādu pirms tam īsti nezināju. Kopš tā laika mēs arī esam ievērojuši augļu pieaugumu mūsu Dziedināšanas Istabās.
Citā gadījumā, kādā no mūsu Dziedināšanas Istabām vadītāji sajuta Gara pamudinājumu visiem nomesties uz ceļiem un skaļi saukt. Viņi pat rēca grīdā. Kad viņi atvēra savas durvis publikai tajā rītā, atnāca kāda sieviete, kura saņēma brīnumainu dziedināšanu un viņas liecība atveda daudzus cilvēkus, kuri arī tika spēcīgi Dieva aizskarti. Šī sieviete cieta no tāda plaušu stāvokļa, ka viņai bija jālieto skābeklis un, ja viņa tika ārā no mājas tad tas bija ratiņ krēslā. Viņai bija vajadzīga plaušu transplantācija, bet visu laiku ir bijusi pārāk slima, lai to varētu veikt, kā arī tika sagaidīts, ka viņa ilgi nedzīvos. Kad komanda kalpoja viņai, viņa juta, ka Dieva spēks iet caur viņas plaušām un tika mirklī dziedināta.Izlaušanās brīnumi, kas var atvērt jaunas teritorijas, nāks pie tiem, kas ceļo cauri izmisuma ceļam.
4. Kalpošanas ceļš: Stefans bija cilvēks, kurš kalpoja pie galdiem (Apustuļu darbi 6:1-6), bet ātri kļuva par cilvēku, kurš ‘darīja brīnumus un lielas zīmes tautā’ (Apustuļu darbi 6:8). Jēzus teica, ka Viņš nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet, lai pats kalpotu (Marka 10:45). Cik daudz vairāk mums visiem būtu jāvēlas kalpot? Es atrodu, ka šī kalpošanas arēna ļoti daudz atklāj cilvēka raksturu un potenciālu. Tiem, kas ir uzticami mazos uzdevumos var uzticēt arī lielākus uzdevumus. Tie, kas klusībā kalpo, neredzamajās un neatpazīstamajās vietās, ir tie, kurus Dievs pacels uz brīnumu pagalmiem. Tie, kas ir ar mieru ieņemt zemās vietas, tiek uzaicināti uz augšu pie galda un otrādi. Man liekas tas bija Mārtiņš Luters Kings (Martin Luther King), kurš teica, „Katrs var būt lielisks, jo katrs var kalpot”.
Izlaušanās brīnumi.
Brīnums, piemēram, dziedināšanas, var parādīties un kamēr tas ir brīnišķīgs iesaistītajam cilvēkam, tam var nebūt plašāka ietekme. Ir citi brīnumi, kas notiek, kuriem var būt plašāka ietekme. Tas ir būtiski. Lai aizsniegtu sabiedrību un tautas. Ko izlaušanās brīnumi panāk?
1. Tie salauž un atraisa kaut ko Debess izplatījumā. Izskatās, ka tāds bija notikums Pāvilam Efezā Apustuļu darbi 19.
2. Tie atraisa palielināta līmeņa ticību mūsos – tie paplašina mūsu ticības robežas. Tie atraisa cerību pilnu ticību.
3. Tie atraisa liecību uz zemes, kas savukārt atraisa pravietisko garu, kas pasludina, ka tas var notikt atkal.
Mateja evaņģēlijā 15: 21-39 parāda mums šādas izlaušanās procesu. Kaānāniešu sieviete nāk pie Jēzus, lūdzoties par savu meitu, kuras vajadzība ir izmisīga. Tādēļ, ka viņa spiedās caur šķēršļiem, viņa saņem izlaušanos savai meitai.
Nākošajos pantos (29-31) mēs lasām par pūļiem, kas nāk un liels skaits top dziedināti no visāda veida vājībām. Šeit tas varbūt nav precīzi attiecināms, bet tas parāda, kas var notikt. Kad notiek viena dziedināšana, cilvēki par to dzird un nāk meklējot dziedināšanu paši sev. Pēc dziedināšanām, pūlis sanāk kopā ap Jēzu un Viņš viņus brīnumainā veidā pabaro. Kaānāniete lūdza tikai pēc drumstalām, kas krīt no galda, bet Jēzus ir spējīgs radīt maizi pārpilnībā cilvēku pūļiem. Viņš nevienu neaizsūta projām izsalkušu.
Ir noteikti brīnumi, kas notiks, kam ir plašāka loka aizsniegšanas efekts. Kad mēs dzenamies pēc Tā Kunga kā to darīja Kaānāniete, ar lielu noteiktību, mēs varēsim būt liecinieki šādiem izlaušanās notikumiem. Viņa meklēja To Kungu, atsakoties tikt atstumtai no Viņa klusēšanas vai mācekļu noraidošajām piezīmēm. Viņa nepieņēma aizvainojumu, bet spiedās dziļāk dēļ izmisuma redzēt savu meitu veselu.
Atraisot brīnumu rezerves.
Dievs nav lēns, lai atbildētu un tā ir Viņa vēlme demonstrēt Viņa Valstību uz zemes. Viņš turpina to darīt kā Viņš jau to ir darījis agrāk caur brīnumiem un zīmēm. Problēma vienmēr ir uz zemes nevis Debesīs un ir bijis daudz iejaukšanās bloķējot brīnumus no nonākšanas savā nozīmētajā punktā. Protams, ienaidnieks izmanto katru izdevību, lai aizturētu lietas, bet īstais vainīgais kā vienmēr ir Dieva ļaužu neticība. Kad mēs paceļamies ar cerību pilnu ticību, nostumjot malā bailes un izmisīgi spiežoties uz priekšu, es ticu mēs varam redzēt atraisoties brīnumiem, kas nāk no Debess Troņa, bet ceļā ir tikuši aizturēti. Kā dambim sabrūkot mēs redzēsim brīnumainā eksploziju izlaužamies mūsu ciemos un pilsētās, nesot līdzi varenu satricinājumu un skaidru Jēzus Kristus personas demonstrējumu. Kad tas nāks, mums ir jāatceras kādēļ tas ir: iepazīstināt daudzus ar to Vienīgo, kas var glābt, dziedināt un atbrīvot, un ievest viņus jaunā un pilnīgā dzīvē.
Steven J. Anderson "Healing Rooms Scotland" direktors
No angļu valodas tulkojis Gints Rodionovs
