Riks Džoiners
(Šis raksts ir sērijas „Pēdējais Aicinājums”, ceturtās grāmatas ceturtais turpinājums).
Jaunais virsnieks un es iegājām mežā pa taciņu un nogājām nedaudz, līdz kļuva tumšs. Mēs tuvumā atradām dzīvā ūdens straumi, atsvaidzinājāmies un aizmigām. Mēs pamodāmies, padzērāmies no straumes, palūdzāmies un pēc tam gājām pa taciņu ātrā solī. Lai panāktu grupu vajadzēja daudz vairāk laika, kā biju gaidījis.
Grupa virzījās ne tikai izlēmīgi, bet viņi arī nenovirzījās no ceļa, un neviens no viņiem nepazuda. Es nebiju tik labs, kad biju viens. Man par atvieglojumu, man likās, ka šai grupai nav vajadzīgs mikro menedžments, bet, varbūt, tikai vien norādījumi virzienam laiku pa laikam. Es drīzāk vairāk mācījos no viņiem, kā spēju iemācīt.
Kad panācām grupu, viņi bija noguruši. Es jautāju, vai viņi ir atraduši ūdeni vai ēdienu un gudra izskata vīrs vidējos gados ar skaistu matu griezumu teica, ka nav atraduši. Viņiem slāpa. Varbūt, viņu slāpes bija lielākas kā jebkad agrāk. Es zināju, ka tas būs labi viņiem. Tagad viņi patiešām priecāsies par dzīvo ūdeni.
Jautāju tam vīram, kā viņu sauc. Viņš nosauca tikai savu vārdu- Viljams. Pēc tam jautāju, vai viņam ir sieva. Viņš teica, ka tagad nav precējies un ka viņa sieva viņu pametusi cita vīrieša dēļ. Es izteicu savu līdzjūtību un pēc tam jautāju, kāpēc viņš devies šajā ceļojumā. Viņa atbilde deva vairāk gaismas.
„Es negribu teikt, ka viņas aiziešanai no manis nav nekā kopīga ar šo”, atbildēja Viljams, „bet domāju, ka viņa no manis aizgāja drīzāk tādēļ, ka biju zaudējis savu redzējumu un savu mērķi, nevis cita cilvēka dēļ. Mana dzīve kļuva tukša, un es piepildījos ar rūgtumu. Es nenosodu viņu par to, ka viņa no manis aizgāja. Es pats sev nepatiku”.
„Ko tad tu saprati šajā ceļā?”, turpināju izjautāt es.
„Daži no cilvēkiem šeit redzēja, cik tukšs un vientuļš biju, un piedāvāja man ieiet viņu mazajā kopienā, viņu šūnas grupā, kā viņi to sauc. Biju izmisumā tajā laikā un vēlējos vismaz kaut ko, tāpēc arī gāju. Viņi runāja par kalna redzējumu, kas bija dažiem, kas bija kā Tā Kunga kalns. Viņi ticēja, ka ir aicināti šim kalnam. Sākumā nodomāju, ka tās ir muļķības, bet viņu muļķībā bija vairāk dzīvības, kā es jau biju pārdzīvojis ilgāku laiku, tāpēc es turpināju iet uz šīm sapulcēm. Galu galā nolēmu, ka labāk mūs nomirt šī kalna meklējumos, kā dzīvot tā, kā biju dzīvojis iepriekš. Es pieņēmu viņu redzējumu. Iespējams, tas bija muļķīgi, taču man no jauna radās cerība, kuras man nebija jau daudzus gadus. Tagad es zinu, ka lielākais dārgums, ko es varētu atrast, ir mērķis un tagad man tāds ir, un es drīzāk mirtu, kā to atkal zaudētu”.
Es pavēroju grupu un varētu teikt, ka Viljams no viņiem atšķīrās. Viņš noteikti bija ne tikai profesionālis, bet visai pilnīgs. Kā nolasījis manas domas, viņš pievienoja:
„Es arī nācu tāpēc, ka sāku mīlēt šos cilvēkus kā savu ģimeni. Prezidenti un daudzi lieli un vareni cilvēki jautāja manu padomu, bet es pats meklēju viņu padomu šeit. Es nekad iepriekš nebiju redzējis tādas sirdis, gara lielumu un gudrību kā to, ko atradu pie šiem cilvēkiem. Es gribēju būt drīzāk viņu vidū, kā starp kaut kādiem lielajiem šajā pasaulē, ko zināju. Es labprātāk atrastos savvaļas mežā kopā ar viņiem, meklējot kalnu, par kuru viņi runāja, kā dzīvotu jebkurā citā vietā”.
Citi skatījās uz viņu tā, it kā nekad to par viņu nebūtu dzirdējuši, tāpēc es jautāju, cik labi viņi zinājuši Viljamu. Kāds teica, ka zinājuši gan viņu, gan viņa sievu, kas viņu pameta, bet tas arī bija viss. Izskatās, ka viņš bija bijis kluss cilvēks viņu sabiedrībā, bet tagad pilnībā atvērās.
Tā bija pozitīva zīme. Viņi jau pārcēlās uz citu līmeni.
Es jautāju Viljamam izvēlēties dažus pārus un aizsūtīt viņus dažādos virzienos, lai pameklē ūdeni. Es viņiem teicu neaiziet tālāk par kliedziena attālumu no vietas, kur mēs bijām. viņi ātri atrada ūdeni. Tas bija tuvu, kā jau Balss bija teikusi.
Pēc tam, kad visi bija remdējuši savas slāpes, es savācu grupu kopā, lai īsi paskaidrotu viņiem mūsu ceļojumu. Viņi bija ieinteresēti un fokusēti, ar gandrīz sprādzienam līdzīgu enerģiju. Ūdens efekts bija acīm redzams.
„Esmu atgriezies, lai tiktos jūsu kapteini un apskatītu kuģi”, es iesāku, „tas atstāja uz mani iespaidu, ka jūs spējāt pamest visu to un doties mežonīgā mežā. Mēs jau dzirdējām Viljama iemeslu tam, bet es vēlētos dzirdēt no pārējiem jums, kāpēc jūs devāties šajā ceļojumā”.
Kāda padzīvojusi sieviete skaļi teica: „Mums nebija šī ūdens ilgu laiku. Viens malks tā ir vērts, lai visu to pamestu”.
Citi viņai piekrita.
„Tas ir dzīvs ūdens”, es teicu, „Jums taisnība. Nav dārguma uz zemes, kas ar to varētu līdzināties. Es vēl joprojām esmu iespaidā, ka jūs pametāt visu to, kas jums bija, nezinot patiesībā, ko atradīsiet. Jūs jau esat lieli svētie manā grāmatā”.
„Lai atstātu visu, ko mēs zinām un dotos pretī nezināmajam, ir vajadzīga liela ticība, bet neparasta ticība vajadzīga tam, lai pamestu visu, ko esi izdarījis, lai dotos tādā ceļojumā”, kāds teica man aiz muguras. Es pagriezos un ieraudzīju Balsi.
„Kas tu esi?”, jautāja kāds no grupas.
Tā neatbildēja, bet pamāja man, lai turpinu. Tā bija tik ļoti kautrīga un neizteiksmīga savā manierē, ka es ātri pārņēmu viņu uzmanību.
„Nedomāju, ka kaut kad vēl esmu redzējis tādu krāšņumu un komfortu, kā uz kuģa, ko jūs atstājāt. Un atkal, jūs jau esat pelnījuši manu vislielāko cieņu. Tas, ka jūs atstājāt tik daudz, bija liels upuris, un upuris tajā, ka jūs devāties šajā savvaļas mežā pretī savam aicinājumam. Kalns ir reāls. Es tur jau biju. Jūs nekad neesat redzējuši godību, kādu redzēsiet šajā kalnā, bet jūs nekad neesat redzējuši cīņu, kas jums būs tur jāizcīna. Nav viegli turp nokļūt, vai tur palikt, taču tas ir tā vērts. Tas, kas jums pieder, lai sāktu šo ceļojumu, nozīmē, ka jums ir viss, lai to pabeigtu- ja vien jūs nenovērsīsieties no ceļa. Daudz slazdu atrodas jūsu ceļā. Daži izskatās mānīgi, citi ir pievilcīgi, bet tie visi rezultātā novirzīs jūs no ceļa, tā, ka jums būs grūti šo ceļu atrast no jauna”.
„Šis savvaļas mežs ir naidīgs priekš mums visā. Tas ir bīstams un daudzi nav tikuši tam cauri. Ir pilnīgi iespējams, ka jūs sastapsieties ar lielākajiem pārbaudījumiem, kādus jebkad esat izgājuši, un visa apkārtesošā vide centīsies jūs apturēt kā nu vien tas būs iespējams. Es zinu, ka sevi saucat par „Bonhēfera sabiedrību”. Jums būs vajadzīga tāda pati drosme un fokusēšanās, kāda man bija šim ceļojumam”.
Jauna meitene skaļi izteica: „Mēs tik viegli atpakaļ nedosimies. Mēs visi esam pārdzīvojuši, ko nozīmē dzīvot bez liela mērķa”. Labāk mirt kā Bonhēfers, kā neiet pa ceļu, uz ko esam aicināti. Nāve nav sliktākais, kas var ar mums notikt”.
„Kā tevi sauc?”, jautāju.
„Mērija”.
Kamēr viņa runāja, ievēroju, ka daudzi uz Mēriju skatījās ar lielu mīlestību un cieņu, neskatoties uz to, ka viņa bija tik jauna, varbūt nedaudz pāri divdesmit. Pēc tam kāds cits no grupas teica: „Mērijai ir divkārša ziņkāres deva”, ko citi ātri apstiprināja ar savu smaidu. Mērija, šķita, nepievērsa tam nekādu uzmanību.
„Un tā, Mērijai ir daudz jautājumu, kas liek citiem meklēt atbildes. Labi, tas mums arī ir vajadzīgs”, es sacīju.
Centos Mēriju atbalstīt, taču ātri ievēroju, ka viņai tas nebija vajadzīgs. Viņai bija jautājumi tāpēc, ka viņa gribēja atbildes, nevis tāpēc, lai pievērstu sev uzmanību, vai meklētu atbalstu. Es arī sajutu, ka biju pakļauts viņas pārbaudei, lai pārliecinātos, cik esmu cienīgs būt par viņu visu līderi.
„Šķiet, jūs esat tam labi sagatavoti”, turpināju. Esmu jau izgājis cauri šai meža daļai un ceļš, ko biju gājis katru dienu, noteica manu pēdējo dienu. Es ne tikai nolēmu nest savu krustu un nomirt savām vēlmēm un pat vajadzībām, bet arī nolēmu, ka katra diena būs mana pēdējā diena, un ka es uzvedīšos tā, it kā miršu šajā dienā”.
„Skan nedaudz melodramatiski, vai ne?” piezīmēja kāds no aizmugures.
„Domāju, ka tā varētu būt, ja tā nebūtu realitāte”, turpināju.
„Tomēr tas ir ļoti izdevīgi. Pirmkārt, mums būs jāpārdzīvo kas tāds, kas liks mums domāt, ka tā patiešām ir mūsu pēdējā diena, un ka mēs to nenoiesim. Kad mēs tā dzīvosim katru dienu, kļūs vieglāk sastapties ar tādām dienām. Tāpat, kad skatāmies uz katru dienu kā uz mūsu pēdējo, tas noved mūs tādā fokusā pret mums un dzīvi, ka mēs sākam izdzīvot katru dienu vairāk [pilnīgāk- tulk. piez.] kā tas ir bijis ar mums iepriekš. Tas dod mums spēkus sasniegt labāko no katras dienas, kas ir viens no šī meža mērķiem. Kad esam zem nāves draudiem, mēs sākam dzīvot tā, kā nekad agrāk”.
„Ir vēl viens iemesls uzskatīt pašiem sevi kā jau mirušus. Ja mēs staigājam bailēs, mēs gandrīz esam gandrīz nolemti kritienam. Mums vajadzēs vairāk ticības un vairāk miera, kā tas bija mums pirms cīņas, kas mūs sagaida. Bailes pamudinās mūs pieņemt nepareizus lēmumus. Ja mēs esam jau miruši šai pasaulei, tad ko šī pasaule var mums nodarīt? Mirušajam nav no kā baidīties, un, ja mēs patiešām esam miruši līdz ar Kristu, tad mēs ar Viņu arī augšāmcelsimies, tāpēc mums nav jābaidās, pat ne no nāves. Tikai kad dzīvojam ticībā, mēs paliekam uz pareizā ceļa”.
„Es negribēju mirt, bet kad nomiru savai personīgajai dzīvei, es sāku pa īstam dzīvot. Man kļuva dārga katra diena kā liela dāvana. Skaties uz sevi kā mirušu jau tagad, un tu dzīvosi kā nekad agrāk. Tie, kas tā dzīvo, ir visbrīvākie no visiem cilvēkiem. Mirušajam neko nevajag, un kā reiz teicis kāds liels svētais, „Tas kam neko nevajag, nevar būt ar ko saistīts”.
„Tiem, kas mirst katru dienu, šis dzīvais ūdens ir pats saldākais un pats spēcīgākais. Nāve ir ceļš uz patieso dzīvi, bet nāve sev- tas ir tas, kādā veidā mēs paliekam uz dzīvības ceļa”.
Pēc dažām sekundēm kāds no grupas jautāja: „Kas ir jūsu draugs?”
Es pagriezos un paskatījos uz Balsi un redzēju, kā tā viegli papurināja galvu, kas nozīmēja, ka es, acīmredzami, biju vienīgais, kas varēja to redzēt, bet arī kā pavēli, ka viņiem vēl nevarēju to pastāstīt.
„Tas ir arī jūsu draugs”, atbildēju, „Mēs daudz viņu redzēsim, un jūs pazīsiet viņu labāk savā laikā. Man vajag ar viņu parunāt vienatnē dažas minūtes, bet jūs turpiniet iet”.
Kad grupa pagāja tālāk un vairs nevarēja dzirdēt, Balss iesāka: „Es atnācu parunāt ar tevi par Viljamu un Mēriju. Tu labi zini, ka ikviens, kas tālu nogājis šo ceļu ir ticības un redzējuma cilvēks, bet šie divi ir izņēmums daudzu vidū, ko esmu redzējis šajā ceļā pēc ilgāka laika. Viņi būs arī tavi vislielākie pārbaudījumi. Atceries, ka viņi ir tā vērti, par ko viņi var galu galā kļūt. Es tiku sūtīts tevi brīdināt par pārbaudījumu, kas nāks pār tevi caur Mēriju un kas var pakļaut briesmām visu grupu”.
„Kas tas par pārbaudījumu?”, jautāju.
„Viņa ļoti labi zina, kā izmantot savu skaistumu. Šī pasaule viņai to iemācīja, vēl ļoti jaunai esot, un viņa to ir ļoti labi apguvusi, bet tas nav galvenais pārbaudījums, ar ko tu sastapsies ar viņu, kaut arī tas ir svarīgi. Mērijai ir jautājumi, uz kuriem tev noteikti jāatbild. Tie ir jautājumi, par kuriem domā gandrīz visi, bet tikai nedaudzi uzskata tos par tik svarīgiem, kā viņa. Viņai tajā ir taisnība. Tie ir ļoti svarīgi jautājumi un tiem ir vajadzīga atbilde to visu dēļ, kas ir kopā ar tevi.
„Vai tu uz tiem atbildēsi?” jautāju.
„Nē, tu”.
„Vai man ir atbildes? Es pat nezinu, kas tie par jautājumiem”.
„Viens no iemesliem, kāpēc tu esi šeit, tas ir tāpēc, ka tev bija daži jautājumi un tu turpināji tos uzdot, kamēr nebiji radis atbildes. Tas bija ļoti sen, bet lietas būtība nav tajā, lai dotu pareizas atbildes uz Mērijas jautājumiem, kas arī ir svarīgi, bet drīzāk tajā, kā tu uz tiem atbildēsi”.
Ar šo Balss stingri ieskatījās manās acīs, nolieca galvu un pēc tam aizgāja projām.
„Vai tu zini šos jautājumus?” nokliedzos pakaļ. „Pasaki man, kā uz tiem atbildēt, ja jau tie ir tik svarīgi”.
„Ar gudrību”, atbildēja Balss, pirms pazuda starp kokiem.
Es ātri devos panākt grupu. Šoreiz viņi nebija aizgājuši tik ļoti tālu, kā biju gaidījis. Likās, ka tas, ka Viljams bija pastāstījis par savu dzīvi, pamudināja daudzus izdarīt to pašu. Gandrīz visi gāja un stāstīja savus stāstus citiem. Es zināju, ka tas bija noderīgi, tāpēc palēnināju gaitu un nolēmu turēties viņiem aiz muguras. Nepagāja ilgs laiks, kā viņi mani pamanīja.
„Jums ir mums jāpasaka, kas ir jūsu draugs”, uzstājīgi sacīja viens no viņiem.
„Ticiet man, jūs iepazīsiet viņu ļoti labi vēl līdz tam, kā mēs no šejienes aiziesim, bet tagad nav īstais laiks runāt par viņu”, teicu, ar pēc iespējas lielāku akcentu uz to, ka vēlos izbeigt jautājumus par Balsi. Tas nenostrādāja.
„Tas nebija Kungs, vai ne?”, pievienojās kāda padzīvojusi sieviete.
„Nē”, pārliecināju viņu.
„Tas bija eņģelis?”, jautāja kāds cits.
„Nevēlos jūs sarūgtināt, taču tas nebija eņģelis. Ticiet man. Es izstāstīšu jums visu, ko varu savā laikā, ja viņš neizdarīs to pats”, pateicu tik stingri, cik vien mācēju, lai neliktos rupjš. Tad mēģināju mainīt sarunas tēmu.
„Dzirdēju jūsu sarunas, kad jūs panācu. Es jūtu Dieva prieku jūsu grupā un zinu, ka arī jūs to jūtat. Viens no svarīgiem šī meža mērķiem ir izkalt vislabākās savstarpējās attiecības, kādas vien mums var uz zemes būt-„.
„Kas tur tāds īpašs?”, jautāja Viljams.
„Tas ir kas vairāk, kā vienkārši labi zināt vienam otru, tās ir ciešas kopīgas saites, kā ķermeņa locekļi saistīti vienā. Jūs jau sākat to piedzīvot, bet kad būsim šo ceļu nogājuši, jūs būsiet nedalāmi. Es zinu, ka no tā jau baudījāt savā mazajā grupiņā uz kuģa, bet šī vieta dos daudz vairāk. Pirmo reizi es šeit izgāju vienatnē un saku jums, ka tas nebija labākais ceļš”, teicu.
„Šī nav nemaz tik slikta vieta, bet nedomāju, ka jebkad gribētu doties kaut kur vienatnē. Kāpēc jūs gājāt viens?”, kāds no viņiem jautāja.
„Es nevarēju nevienu atrast tajā laikā, kas būtu nācis kopā ar mani, bet tāpēc man bija daudz grūtāk un tāpēc es netiku pietiekami tālu”, atzinos.
„Ko nozīmē, ka jūs netikāt pietiekami tālu? Es domāju, ka jūs esat izgājis šo mežu jau agrāk?”, skaļi teica Mērija.
„Es biju kalnā iepriekš. Es biju tā virsotnē un tā iekšienē. Es piedalījos cīņās uz kalna. Es arī biju dažādos ceļojumos mežā, bet šeit neesmu bijis. Šis atšķiras no tā, kam esmu gājis cauri. Esmu nogājis tikai daļu no šī ceļa, pirms tam, kad tiku paņemts atpakaļ, lai sāktu iet kopā ar jums”.
Pēc tam balss, ko nepazinu, sāka runāt man aiz muguras: „Stiprie Izraēla ļaudis”, kas kalpoja ķēniņam Dāvidam, tika pārvērsti sadraudzībā un kļuva tādi izejot cauri pārbaudījumiem kopā. Jūs arī iziesiet pārvērtības kareivju sabiedrībā, par ko esat aicināti būt šajā savvaļas mežā”.
Es pagriezos apskatīties, kas to teica, bet viņu nepazinu. Tas bija jauneklis, kam, likās, bija ap sešpadsmit.
„Tā ir laba atklāsme”, teicu.
„Mani sauc Marks. Man tika teikts, lai atrodu grupu vareno kareivju šajā ceļā un pievienojos jums”.
„Es vēl tā mūs nedēvētu”, atbildēju, „Bet esmu pārliecināts, ka tie, kas dodas uz kalnu, tādi būs”.
„Jums ir jābūt tiem, ko meklēju tāpēc, ka šī ir tā vieta, kur man tika teikts meklēt. Varu jums pievienoties?"
Šķita, ka visi teica vienā balsī: „Protams, vari…” „Lūdzu, pievienojies…”. „Mēs esam laimīgi tevi pieņemt…”. Tad sākās iepazīšanās. Iespējams, Marks neizskatījās kaut kā īpaši, taču viņam piemita izbijuša veterāna izskats un manieres. Viņa silti pieņēma, bet bija sajūta, ka, pat, ja viņu atraidītu, viņš justos normāli.
„Tev ir gadījies būt kalnā?”, jautāju Markam.
„Nē, bet esmu jau cīnījies daudzās cīņās un tas ir manas dzīves mērķis – sasniegt kalnu, kas man tika parādīts.” Atbildēja Marks. Pēc tam viņš turpināja: „Kungs, es jūs pārtraucu. Atvainojiet. Lūdzu, turpiniet”.
„Tas bija labs pārtraukums un laba demonstrācija tam, par ko runāju”, iesāku. „Es runāju viņiem par nākamiem pārbaudījumiem, kas formēs mūsos sadraudzību, kādiem mums ir jābūt. Jūsu ķēniņa Dāvida un viņa spēcīgo ļaužu piemērs bija teicams. Jūs varat vēl ko piebilst pie jau teiktā?”, jautāju Markam.
„Tas, kurš nekad nav baudījis tādu sadraudzību, nespēs to saprast, bet saites tiek kaltas cīņā un nelaimes palīdz tam kā nekas cits”, izteicās Marks.
„Jūs esat pietiekami jauns, bet runājat kā jau to piedzīvojis cilvēks. Pastāstiet mums par sevi”, teicu.
„Esmu jauns, taču jau daudz ko piedzīvojis. Esmu baudījis tāda veida sadraudzību. Trīs mani draugi un es nolēmām, ka, ja mēs būtu viens no divpadsmitiem, tad mēs būtu kļuvuši par Tā Kunga labākajiem mācekļiem. Tā pretestība, ar ko saskārāmies gandrīz no ikviena cilvēka puses: skolotāju, mūsu vecāku un pat mūsu mācītāja, šokēja mūs, bet mēs turējāmies cieši pie sava zvēresta. Kad sākām saņemt sapņus un vīzijas, pārsvarā par Dieva kalnu, savas muļķības dēļ, mēs sākām par to stāstīt citiem, kas vēl nebija gatavi. Mūs izšķīra, novietoja ārstu uzraudzībā, un, galu galā, izsūtīja uz dažādām skolām, kas paredzētas noziedzniekiem, narkomāniem vai zagļiem. Man bija ļoti slikti, bet es nolēmu saglabāt savu zvērestu būt par labāko Kristus mācekli. Man bija jābēg, vai, domāju, ka tur ilgi nenodzīvošu. Pēc tam man tika teikts, ka atradīšu jūs šeit”.
„Kas tev to pateica?”, jautāja kāds no grupas.
Marks paskatījās uz mani tā, it kā viņam būtu vajadzīga mana atļauja, lai atbildētu uz šo jautājumu. Es pamāju viņam par apstiprinājumu.
„Eņģelis man to pateica sapnī”, atbildēja Marks.
Iestājās klusums uz ilgu laiku, pirms Mērija skaļi pateica:
„Tā tu redzēji eņģeli? Ko vēl viņš tev pateica?”, viņa jautāja skeptiski.
„Viņš man pastāstīja par dažiem no jums”, iesāka Marks. „Jūsu vārds ir Mērija? Tā tam vajadzētu būt. Vairāk nav neviena, kas līdzinātos jūsu aprakstam”.
Atkal iestājās klusums, kamēr visi centās atcerēties, vai kāds viņu ir nosaucis par Mēriju, kopš Marks viņiem pievienojies. Visi nonāca pie pārliecības, ka nav viņu vārdā saukuši. Tad Mērija turpināja:
„ Un ko vēl tev šis eņģelis pastāstīja par mani?”
„To, ka tev ir daudz jautājumu. Pārsvarā labi, un, ka tev tiks dotas atbildes uz tiem, bet daži iziet no skepticisma, kas var novirzīt tevi malā, ja kļūsi nepacietīga un augstprātīga”, teica Marks, skatīdamies Mērijai tieši acīs.
Mērija un visi pārējie zināja, kas tāds varēja nākt vienīgi no Dieva un bija tieši tas, ko Mērijai vajadzēja dzirdēt. Pēc vēl vienas saspringtas klusēšanas, kāds jautāja:
„Vai viņš runāja kaut ko par mums pārējiem?”
„Jā”, atbildēja Marks.
„Esmu visu pierakstījis un varu ar jums padalīties. Dažas no lietām liksies pietiekami personīgas un es negribētu tās darīt zināmas visiem. Bet pamatā es gribētu sagaidīt vajadzīgo laiku, bet šeit ir viens cilvēks, par kuru jums visiem vajadzētu zināt un domāju, būs labi izdarīt to tagad”, teica Marks, kad paskatījās uz mani, lai redzētu, vai viņš var turpināt.
„Lūdzu, runā”, teicu.
„Te ir kāds, kas zināja daudzus lielus līderus, pat pasaules mērogā. Tagad viņš sev šķiet zaudētājs, nevis līderis. Viņš ir pieļāvis dažas lielas kļūdas, īpaši savstarpējās attiecībās, taču tas nav nāvējoši. Viņš ir līderis, kas palīdzēs citiem izvairīties no kļūdām. Viņš būs kā kompass priekš mums šajā mežā, palīdzot noturēties pareizajā virzienā. Man ir viņam jāpasaka, ka Tas Kungs nekad nav viņā vīlies, un ka viņa nākotne ir daudz košāka par viņa pagātni”.
Visi paskatījās uz Viljamu, kam asaras tecēja pāri vaigiem. Visi saprata, ka Marks nevarēja to zināt, un ka tas ir nācis no augšienes. Nedaudz vēlāk Mērija atkal skaļi izteica: „Mark, kā izskatījās šis eņģelis?”
Marks, instinktīvi paskatījās uz mani, it kā vajadzētu saņemt no manis atļauju uz to, kas nepatiks Mērijai. Es domāju par Mērijas jautājuma nozīmīgumu, kā bija teikusi Balss, un par to nozīmi, kā es uz tiem atbildēšu. Kad vilcinājos, Mērija no jauna ierunājas skaļi.
„Kāpēc viņam ir jālūdz jūsu atļauja atbildei?”
„Viņam nav jājautā, bet ir dažas lietas, pietiekami kutelīgas, kas pieprasa tikt izstāstītām savā laikā. Priecājos, ka Markam ir briedums jautāt padomu citiem par to, ar ko viņam jādalās”, atbildēju.
„Jums taisnība”, atzinās Mērija. „Mans jautājums par atļauju no jums bija nevietā. Atvainojiet”.
„Mērij, es negribu tavus jautājumus atraidīt”, atsaucos, domājot par to, ko Balss man par viņu bija teikusi. „Tev vajag noteikt, kā jautāt, pacietībā vai augstprātībā, kā Marks tevi brīdināja, bet tev vajag justies brīvi, lai tos uzdotu. Ne es, ne kāds cits, nedara šķēršļus Markam, vai kādam citam, dalīties ar to, ko jūs domājat. Kā saka, tikai tas jautājums ir muļķīgs, kas nav uzdots. Ne gluži esmu ar to vienisprātis, taču jautājumi norāda uz vajadzību, tāpēc, ceru, ka visi te vienmēr jutīsies brīvi uzdot savus jautājumus”.
„Tāpat domāju, ka Mērijas jautājums par eņģeli ir viens no galvenajiem, kas pieprasa, lai mēs par to parunātu. Drīz jums visiem būs pašiem savi personīgie stāsti par viņiem. Eņģeļi ir kalpojošie gari, kas kalpo glābšanas mantiniekiem, un tas nav nekas neparasts tiem, kas atrodas šajā ceļojumā, tos redzēt, un redzēt bieži. Faktiski, jūs būsiet izņēmums, ja viņus neredzēsiet. Tas ir svarīgi tāpēc, ka, reizēm, mums vajadzēs pie tā pierast”.
Mums ir jāciena eņģeļi kā Dieva sūtņi un viņi noteikti ir pelnījuši cieņu, bet pielūdzam mēs vienīgi Dievu. Mums būs daudz laika parunāt par to vairāk vēlāk, bet tagad, domāju, mums ir jāsāk no jauna virzīties. Mēs visi priecājamies, ka Marks ir mums pievienojies. Mark, es uzticu tev izvēli dalīties ar to, kas tev bijis teikts par mums, ar katru tā, kā tu uzskati par pareizu”.
Kad grupa sāka iet pa ceļu, es viņiem teicu, ka panākšu viņus vēlāk. Biju pamanījis Balsi netālu un sapratis, ka man ar to ir jātiekas tā, lai tā netiktu pamanīta un, ka ir kas ļoti svarīgs, ko tā man gribēja pateikt. Kad biju pienācis tuvāk, Balss iesāka:
„Es zinu visus, kas iesākuši šo ceļojumu, bet vēl nekad neesmu redzējusi grupu, kas būtu līdzīga šai”, ar smaidu teica Balss.
„Tas ir labi vai slikti?”, jautāju.
„Redzēsim,” tā atbildēja, „bet viens ir skaidrs, tev nenāksies skumt. Tu bieži saki, ka mirtu par daudz ko, bet garlaicība nebūs viena no tā. Domāju, ka drīzumā tu sagribēsi nedaudz paskumt”.
„Redzēsim”, atteicu, priecādamies redzēt nedaudz humora Balsī. Es turpināju:
„Tā ir brīnišķīga grupa un es zinu vien nedaudzus no viņiem. Man ir tev jāpateicas par to, ka atgriezi mani atpakaļ, lai atkal priecātos par šo vietu, bet esmu kopā ar šo grupu”.
„Tas dos tev lielāku atklāsmi par to, kāpēc Dievs atgriezīsies mums visiem pakaļ”, atteica Balss. „Esmu daudz piedzīvojusi debesīs, bet no visiem Dieva radījumiem, ir kas brīnišķīgs un interesants cilvēkos, un Dievam patīk tā vienkārši būt kopā ar mums. Un eņģeļiem arī. Tevi priekšā gaida liels darbs, bet tas var būt ļoti svētīgi”.
„Arī tev patīk būt kopā ar mums”, atbildēju, „Ja tu rūpējies par tiem no mums, kas rūpējas par viņiem…”
„Es neesmu viena tāpat, kā tu neesi viens”, atbildēja Balss. „Ko tu domā par Mērijas jautājumiem?”
„Es nedomāju, ka kāds no tiem ir bijis pa īstam nevietā. Es domāju, ka viņa ienes daudz dzīvības visā grupā ar saviem jautājumiem. Viņa, acīmredzot, jautā to, par ko domā katrs”, es atbildēju. „Vai pēdējie jautājumi bija tie „lielie”, uz kuriem bija tik svarīgi atbildēt?”
„Nē, pat ne tuvu tam, bet tie drīz tiks uzdoti. Tu redzēji tikai sākumu”.
„Kas, gan, tie varētu būt par jautājumiem? Vai tie būs par cilvēka brīvo gribu vai Dieva suverenitāti?”
„Nē, tie būs daudz sarežģītāki, kā šie”, teica Balss ar platu smaidu. „Un viņai nav vajadzīgas klišejas vai paviršas atbildes. Tev ir jāatbild uz viņas jautājumiem. Tie ir svarīgi viņai un pārējiem”.
„Vai vari man kaut ko pastāstīt par šiem jautājumiem, lai varu sagatavoties?”, jautāju.
„Nē, es nezinu kādi tie ir. Es tikai zinu, cik svarīgi ir tie un šie cilvēki. Mani pašu māc ziņkāre. Tas ar mani notiek pirmo reizi, kad tieku sūtīta atpakaļ otro reizi, lai brīdinātu par to pašu”, teica Balss ar lielu nopietnību. „Es droši zinu, ka tu būsi spējīgs uz tiem atbildēt, un uz tiem, uz kuriem nebūsi, tev palīdzēs Dieva padoms. Nešaubies jautāt Dievam un Viņš dos tev gudrību”.
Tad Balss pagriezās un devās projām. Es nokliedzu pakaļ: „Kas vēl tāds īpašs ir šajā grupā?”
Balss apstājās, uz rīdi šaubīdamās, tad pagriezās un pateica: „Es nekad neesmu redzējusi tik daudz vienā grupā to, kas aicināti būt tie spēkavīri, par kuriem runāja Ēnohs. Katrs no viņiem staigās lielākā spēkā kā es. Acīmredzams, ka šis laiks ir tuvu”
Kad Balss bija nozudusi acīm, es pagriezos lai panāktu grupu. Es gāju lēnām, lai apdomātu visu, ko Balss bija teikusi. Ja es zinātu, kas mani sagaida, tad būtu gājis vēl lēnāk.
/turpinājums sekos…/
Avots: https://outpouring.ru/news/2013-04-10-6027
No krievu valodas tulkojusi Inga Krūmiņa
