Riks Džoiners.
Lielais Rīkojums
Vārds nedēļai, 25. daļa
Mēs turpinām runāt par to, ko nozīmē būt par mācekli Debesu valstībā, un mēs iesākām apspriest augstāko aicinājumu. Mēs to darījām, ņemot par pamatu brīnišķīgu fragmentu no apustuļa Pāvila vēstules Filipiešiem 3. nodaļas. Ir ļoti daudz atklāsmju šajā tekstā, kas izgaismo to, kāda izskatās valstības mācekļa dzīve.
Pirmkārt, nekādas uzticēšanās miesai. Ja arī kādam ir bijusi liela iespēja uzticēties miesai, tad tas bija Pāvils. Tomēr viņam un katram, kurš apzinās, ko nozīmē būt par jaunās radības Kristū daļu, šāda uzticēšanās ir „mēsli”. Tiem, kas aptvēruši, ko nozīmē jaunā radība, ikviena cilvēciskā identitāte ir kļuvusi nenozīmīga.
Pāvils bija ebrejs. Šodien mēs redzam, kā daudzi pagāni vēlas kļūt par ebrejiem vai cenšas atrast ebreju saknes savā ģimenē, lai tādā veidā varētu pieprasīt šo identitāti. Tas tikai norāda uz izpratnes trūkumu par jauno radījumu, kas mēs esam Kristū. Kāpēc vēl rūpēties par tādām lietām, kad esam kļuvuši par ķēniņu Ķēniņa pirmās paaudzes mantiniekiem? Tie, kas tā rīkojas, līdz pat šai dienai ir ar zemei piesietu prātu un nav sapratuši Debesu valstību.
Reizēm ir noderīgi izpētīt ģenealoģiju tādēļ, lai godinātu savus tēvus un mātes, bet kad tas tiek darīts identitātes meklējumos, tad mēs līdz šai dienai nezinām, ko nozīmē būt Kristū. Pāvils saka, lai cik lielas priekšrocības mums būtu mūsu dabīgās ģenealoģijas dēļ, ka, ieraugot, kas esam Kristū, visas citas lietas kļūst par „mēsliem” (sk. Filipiešiem 3:8).
Filipiešiem 3:6 Pāvils apgalvo, ka pēc bauslības viņš bija nevainojams. Bet viņš nepaļaujas ne uz kādu savu taisnību, tāpēc, ka Kristus ir kļuvis par viņa taisnību. Viņš negriezās pie cilvēkiem, bet devās tuksnesī, lai savu atklāsmi saņemtu tieši no Tā Kunga. Pēc tam viņš gāja pie apustuļiem un vecajiem, lai pārbaudītu to, ko pats bija saņēmis. Tas ir vienīgais pamats, uz kā var stāvēt. Tad kā tas darbojas, kad arī mums pavēlēts pakļauties vienam otram un atrast savu pareizo vietu Kristus miesā? Kāpēc Dievs deva skolotājus Kristus miesā, ja Viņš negribēja, lai mēs mācītos no cilvēkiem? Tie ir svarīgi jautājumi, un atbildes uz tiem var noturēt mūs uz dzīvības ceļa.
Visbiežāk Dievs mūs māca caur tiem, ko Viņš Savai draudzei ir devis kā skolotājus. Viņš tāpat arī runā uz mums caur citiem, ko ir iecēlis Savā Miesā. Viņš arī vada mūs caur tiem, ko Viņš Savā draudzē iecēlis par līderiem. Tie, kas paziņo, ka neklausās cilvēkos, bet tikai Dievā, nedzirdēs Dievu. Tādēļ viņi noteikti piedzīvos savas ticības kuģa bojāeju. Pie tam vajag ne tikai klausīties Tā Kunga vārdus, bet arī klausīties Pašu Vārdu, kas mums ir jāmeklē.
Es atzīstu kādus par skolotājiem Kristus miesā ne tāpēc, ka viņi daudz zina, vai labi runā, bet ja redzu viņos savu Mācītāju. Es atzīstu kādus par ganiem nevis vienkārši tāpēc, ka tie ir gādīgi un viedi, bet ja redzu viņos savu Ganu. Viss mūsu mērķis ir redzēt Viņu un pieaugt Viņā. Tomēr, kā Viņš ir teicis Jeruzālemei: „Jūs Mani no šī laika neredzēsit, tiekams jūs sacīsit: slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā!” (Mat. ev. 23:39).
Citiem vārdiem sakot – mēs neredzēsim Viņu, ja neredzēsim Viņu tajos, ko Viņš pie mums sūta.
https://www.morningstarministries.org/resources/word-week/2013/identity-christ-great-commission-part-25#.UfqG0NI9KD8
www.morningstarministries.org
