Riks Džoiners
Sērijas „Pēdējais Pārgājiens” Ceturtās grāmatas piektais turpinājums.
Kad panācu grupu, viņi sēdēja pie ceļa, acīmredzot, noguruma dēļ, bet sarunājās cits ar citu. Es ļoti uzmanīgi piegāju viņiem, lai nepārtrauktu viņu apspriedi. Viņi stāstīja savus stāstus. Kad parādījos es, viņi aprāvās un vērsās pie manis. Mērija skaļi ierunājās, jautājot to, ko viņi visi gribēja zināt:
„Kas ir šis cilvēks?”
„Tā ir Balss”, atbildēju.
„Kas par balsi?” turpināja Mērija.
„Saucēja balss tuksnesī”, atbildēju.
„Jūs domājat Ēliju?” jautāja kāds no grupas.
„Jā”, atbildēju.
Sekoja ilgstoša klusēšana, kamēr viņi to apdomāja. Tad Mērija turpināja savu pratināšanu:
„Nopietni?”
„Nopietni”.
„Viņš atgriezīsies?” jautāja vēl kāds.
„Viņš nekad nebūs tālu no mums, kamēr mēs atrodamies šajā mežā. Viņš ir šeit, lai sagatavotu ceļu Tam Kungam. Galvenais, ko viņš šeit dara, viņš pavada visus, kas dodas pa šo ceļu”, atbildēju, nedaudz pārsteigts par to, ka viņi man tik viegli noticējuši. Es turpināju:
„Mēs esam ceļā uz citu pasauli. Te mums ir jāiemācās, kā dzīvot citās pasaulēs- garīgajā un dabiskajā. Tas var šķist grūti sākumā, bet šīs pasaules ir bijušas savienotas vairākos veidos. Cilvēks bija radīts būt par savienotāju. Dzīvot abās pasaulēs ir pats dabiskākais stāvoklis cilvēkam, un jo vairāk jūs to darāt, jo vairāk tas kļūst pierasti būt abās pasaulēs”.
Es paskatījos viņu sejās un novērtēju, kam bijušas problēmas saprast to, ko runāju, un man par izbrīnu, likās, ka visi saprata. Acīmredzot viņiem bija daudz dziļāka izpratne, kā biju gaidījis, tāpēc turpināju:
„Raksti ne vien atdzīvosies mūsos, bet mēs ar tiem dzīvosim. Faktiski, mums ir ar tiem jādzīvo, lai izdzīvotu. Raksti kļūs par mūsu barību tāpat, kā mēs ēdam fiziski, un pat vairāk. Mēs nespēsim tālāk ticēt, ka Bībelē rakstītais ir patiesība, bet patiesā ticība Bībelei ir ticība, kad pārdzīvo tajā rakstīto. Nav neviena Bībeliska brīnuma, ko mēs nevarētu piedzīvot mūsdienās. Daži no jums tiks izmantoti pat lielākos brīnumos, kā tas tika darīts Bībelē. Tagad mēs atrodamies lielo brīnumu laikos, par kuriem runāja Jēzus”.
„Tomēr, Bībele nav vienkārši stāstu, kam jātic un jāmeklē, grāmata, bet tā ir ēdiens, kas uztur mūs katru dienu, un tā ir ieroču arsenāls, ko mēs izmantosim katrā cīņā. Bībeles zināšana nav tikai laba lieta, bet arī līdzeklis no nāves uz dzīvību”.
„Šis mežs ir skaists, bet nāvējošs. Tas cenšas jūs nogalināt, tiklīdz tas būs iespējams, un viņam ir daudz veidu tam. Ja tas nenogalinās jūs, viņš centīsies pagriezt jūs atpakaļ. Cik vien tas var būt šausmīgi, bailes ievedīs jūs tā slazdos. Mums ir jāpieaug ticībā katru dienu, un mums ir jāņem vairāk ticības, un vairāk gudrības, lai paliktu uz pareizā ceļa”.
„Cik daudz ceļu tur ir?” kāds jautāja.
„Daudz, un gandrīz visi ir ļoti pievilcīgi” atbildēju.
„Kā gan mēs izvēlēsimies pareizo?” jautāja vēl kāds.
„No savas pieredzes teikšu, ka pareizais ceļš vienmēr šķiet daudz grūtāks, un pēc fakta, tā tas arī ir, vismaz uz kādu laiku. Tas nekad neliekas vispievilcīgākais, tāpēc mums ir jābūt ticībai, lai to ieraudzītu. Nepareizie ceļi vienmēr šķiet pievilcīgi tajā, lai palīdzētu mums izvairīties no mūsu īstajām grūtībām un pārbaudījumiem, un tie var būt vieglāki uz laiku, bet pēc tam tie kļūst grūtāki kā patiesais ceļš. Tie, galu galā, ievedīs jūs lamatās un sajauks galvas tā, ka nedaudziem tiks dots atbrīvoties”.
„Pareizais ceļš var nekad nekļūt vieglāks, bet tas kļūst vieglāks tādā mērā, kā pieaugam spēkā un gudrībā. Pareizajam ceļam ir tas, kas nav citiem, bet tā ir varenākā lieta no visām. Kad jūs atrodaties uz pareizā ceļa, jūs pastāvīgi kļūstat tuvāks Dievam. Nav lielāka miera un prieka, kā būt tuvu Viņam. Mūsu tuvība ar Viņu var būt tik brīnišķīga, ka mēs sāksim baudīt dzīvi šajā savvaļas mežā. Ar Viņu visdrūmākais caurums ir labāks par pili. Bez Viņa lieliskākā pils ir sliktāka par visdrūmāko caurumu”.
„Ja jūs iesiet pa nepareizo ceļu, tas aizvedīs jūs projām no Viņa. Dieva prieks un miers tiks aizstāti ar apjukumu un tumsu. Taisnības ceļš, jeb, pareizais ceļš, kļūst arvien spilgtāks. Tikšanās ar grūtībām saistīs jūs kopā tā, kā maz kas cits. Ir kaut kas vēl, ko jūs šeit piedzīvosiet, un kas radīs vēl lielāku saikni – jūs pārdzīvosiet Dieva godību kopā. Nav lielākas saiknes, kā kopīga Godības piedzīvošana”.
Kad runāju, es ieraudzīju Ēliju netālu, kas klausījās visā, ko runāju. Tas bija nedaudz nemierīgi, un, tajā pašā laikā, mierinoši. Nemierīgi tāpēc, ka jutos muļķīgi, stāstot par savvaļas mežu, meistara klātbūtnē. Tajā pašā laikā tas bija mierinoši zināt, ka viņš vēro viņus tik tuvu. Viņš viegli pamāja, kad es turpināju:
„Jūs visi esat šeit tāpēc, ka esat aicināti. Jūs bijāt zināmi no pasaules sākuma, un jums tika dota iespēja skriet šo distanci augstākās balvas dēļ, kāda tikai bijusi, vai būs. Tas ir dzīvības ceļš uz augstāko Dieva aicinājumu, par ko rakstīja apustuļi. No iesākuma jūs jau pievienojāties varenajām dvēselēm, jebkad staigājušām pa šo zemi. Vajadzīga liela ticība, lai sāktu. Un būs vajadzīga vēl lielāka ticība katru dienu, lai turpinātu. Tas nebūs viegls, bet tas pārkausēs tos, kas valdīs kopā ar Kristu Viņa valstībā”.
„Un kā ar tiem, kas palika uz kuģa?” jautāja kāda jauna meitene. „Mani vecāki palika uz kuģa. Viņi nevaldīs kopā ar Kristu?”
„Ikviens, kas piesauc Tā Kunga vārdu, izglābsies, tam pieder mūžīgā dzīvība un brīnišķīga mūžība nākotnē”, es atbildēju. „Bet šis ceļš ir priekš tiem, kas skries distanci, par kuru runāja apustulis Pāvils savas dzīves noslēgumā. Viņš runāja par labāku augšāmcelšanu, ko, kā viņš juta, viņš vēl nebija sasniedzis, bet tiecās uz augstāko aicinājumu. Viņš nerunāja par glābšanu, vai mūžīgo dzīvi, kas viņam jau piederēja kopš dienas, kad viņš noticēja Glābējam par savu izpirkšanu. Ir augstāks aicinājums, ko daudzi neredz, un uz ko daudzi netiecas, bet jūs tikāt izvēlēti šim ceļam. Tas ir „Dieva augstākā aicinājuma ceļš Kristū Jēzū”, par kuru rakstīja Pāvils”.
„Es biju domājusi, ka mēs visi vienādi dosimies debesīs”, atskanēja balss.
„Kur jūs to ņēmāt?”
„Neesmu pārliecināta. Domāju, ka kaut kur to dzirdēju, taču neuzstāšu. Nekad agrāk neesmu dzirdējusi to, par ko runājat jūs. Jūs esat pārliecināts, ka tas ir Rakstos?” viņa turpināja.
„Jā, tas ir Rakstos, un ir labi, ka jūs par to ieinteresējāties. Rakstos daudz kas teikts par šo, augstāko, aicinājumu. Jums vajag ieraudzīt to, kā arī Glābējs pieņēma krustu Viņu gaidošās godības dēļ. Ja Viņam vajadzēja ieraudzīt balvu, tad cik daudz vairāk mums to vajag ieraudzīt, lai pieņemtu krusta dzīvi, uz ko mēs bijām aicināti?”
„Ir pareizi to apspriest šeit”, es turpināju.
„Visi radījumi tika radīti kādam īpašam mērķim, un tiem ir sava vieta Viņa radībā. Viņš deva iespēju dažiem no kritušās cilvēces daļas kļūt pat Viņa personīgo ģimeni, ķēniņu Ķēniņa dēliem un meitām, un pieņemt Viņa dievišķo dabu. Visa radība brīnās par šo „jauno radījumu”, kas ir pacēlies no kritušās cilvēces. Kad viņi ieraudzīs tos cilvēkus, kas iet pa šo ceļu, un iziet cauri tādai opozīcijai sava Ķēniņa dēļ, un redzēs viņu izlēmību, upuri un raksturu, pat eņģeļi atzīs, ka viņi ir cienīgi būt par tiesnešiem”.
„Bet, ja viss no žēlastības, tad- kā cilvēkiem var būt dažāda balva vai pozīcija debesīs?” nedaudz satraukti, izspļāva jaunā meitene.
„Lielisks jautājums”, centos viņu uzmundrināt. „Viss, kas mēs esam un viss, par ko kļūstam, ir no Dieva žēlastības. No Dieva žēlastības jūs tikāt aicināti un izdzirdējāt šo aicinājumu. Mums arī teikts, ka mums jāpadara stingri mūsu aicinājums un izvēle. Lūk, kāpēc Svētais Gars ir nosaukts par „Palīgu” , nevis „Darītāju”. Mums arī ir sava daļa. Mums ir jāpieņem Viņa žēlastība un jāizlemj tajā staigāt. Mums arī ir jāizvēlas staigāt ticībā, nevis ļaut, lai šaubas mūs kontrolē”.
„Pastāv šajā pasaulē iesakņojies domāšanas tips, ka mēs visi esam vienādi, un visi esam pelnījuši vienu un to pašu, neatkarīgi no ciešanām vai sasniegumiem. Tas nav bībelisks princips un tas, faktiski, ir pretrunā ar Dieva taisnīguma liecību. Apsolījumi, kas doti Draudzēm Atklāsmes grāmatā, bija attiecināti uz uzvarētājiem šajās draudzēs. Kaut kas cits tika apsolīts tiem, kas nepietiekami labi rūpējās nodzīvot dzīvi, kā pienākas. Patīk tas vai nē, saprotams tas, vai nē, Dievs izvēlas, kam dot iespējas, un pēc tam cilvēkiem ir jāizvēlas, vai šīs iespējas pieņemt. Lūk, kāpēc teikts, ka Mozus labāk gribēja ciest kopā ar Dieva tautu, nekā gūt laicīgu grēcīgu baudījumu, un Kristus zākāšanu uzskatīja priekš sevis par lielāku bagātību, kā Ēģiptes dārgumus. Jūs arī esat izdarījuši līdzīgu izvēli, kad nolēmāt iet pa šo ceļu.”.
Es varētu teikt, ka jaunajai meitenei vēl joprojām bija problēmas ar šo koncepciju, bet izskatījās, ka citiem tādu nebija. Acīmredzami, viņa vairs negrasījās par to jautāt. Kad kādam ir pārsegs prātā, attiecībā uz skaidru bībelisko patiesību, nekādi argumenti nevar šo pārsegu noņemt, tomēr, Svētais Gars var to noņemt caur atklāsmi, tāpēc es gribēju turpināt un ļaut Svētajam Garam pilnveidot Savu darbu viņā.
Kad atsākām iet, šī jaunā meitene panāca mani. „Negribu izrādīties rupja”, viņa iesāka, „bet, ja tā ir taisnība, es vēlos to saprast. Vai varu uzdot jautājumus, kamēr ejam?”
„Protams”, atbildēju. „Tu vari jautāt man par visu, ko vēlies, ja ļausi man teikt „es nezinu”, ja nezināšu atbildi uz tavu jautājumu”.
„Taisnīgi”, iesāka viņa. „Esmu viena no tiem, kas vienmēr sastopas ar problēmu, kad domāju par visiem tiem cilvēkiem, kam nav bijis iespējas nekad pat izdzirdēt evaņģēliju, un man ir grūti klausīties par dažiem, kas skrien dēļ šī godības augstākā aicinājuma, kad citi pat nav saņēmuši glābšanu”.
„Taisnīgs jautājums”, atsaucos, „Un es domāju, ka tikai ļoti izdomas pilns cilvēks rūpējas par taisnīgumu. Man bija vajadzīgi daudzi gadi, lai atrastu atbildi, kas mani apmierinātu, bet tā nav vienkārša. Es vēl nekad neesmu dalījies visā, ko esmu sapratis, ar kādu citu tāpēc, ka tas aizņemtu daudz laika. Neesmu dalījies savos slēdzienos ar daudziem tāpēc, ka man nav laika tos pierādīt, bet tas, ko esmu atradis, ir bijis absolūti pārliecinoši par Dieva taisnīgumu un taisnumu. Pie tā klāt, ka Viņš ir pievienojis žēlastību un laipnību”.
„Es gribētu, lai tas ir manā sirdī arī”, turpināja meitene. „Jūs padalīsieties ar saviem secinājumiem ar mani?”
„Es tev varu iedot ko vairāk, kā vien savus secinājumus”.
„Kas tas ir? „
„Es varu dalīties ar tevi par to ceļu, kādu esmu gājis es, lai atrastu labu atbildi uz šo jautājumu, un varbūt tas palīdzēs tev izdarīt savus pašas secinājumus”, atbildēju.
„Labi, izskatās, ka būsim kopā šajā ceļojumā kādu laiku, tā ka esmu atvērta. Kas tas ir par ceļu, caur kuru jūs atradāt atbildi uz to?”
„Vispirms- kāds ir tavs vārds?”
„Esmu Mērija”.
„Tā jau domāju”, atbildēju, „Un tas ir kompliments. Mums ir divas Mērijas šajā ceļojumā un , šķiet, jūs abas esat ļoti līdzīgas. Jūsu vecāki, droši vien, bija pravietiski ļaudis. Kā Marija, kas bija Martas māsa Evaņģēlijos, jūs esat aicinātas īpašām attiecībām ar Jēzu”.
„Es tikko jūtu sevi tuvu Kungam. Man liekas, ka mani jautājumi var būt nepatīkami Viņam. Un es zinu, ka mans uztraukums par cilvēkiem, ko mīlu, var aizēnot manu veltīšanos Viņam, dažkārt, bet es nevaru izmest šos jautājumus, kaut arī tie grauj manu spēju uzticēties Dievam”.
Otra Mērija pienāca tuvāk un skaļi teica: „Mēs pārspriedām daudzus no tādiem jautājumiem. Ja viņš ir īstais Ēlija, tad viņš precīzi zina atbildes. Vai jūs varētu viņu paaicināt un parunāt ar mums?”.
„Ticiet man, es pats gribētu uzdot viņam jūsu jautājumus un dzirdēt viņa atbildes, bet, baidos, tas nenotiks”.
„Kāpēc nē?”, jautāja vecākā Mērija.
„Viņš pastāstīja man par jūsu jautājumiem, un teica, ka man ir uz tiem jāatbild. Viņš nezināja, kādi ir jautājumi, bet viņš teica, ka tie ir svarīgi visai grupai, un ka es uz tiem atbildēšu”, teicu.
Dīvaini, ka viņš zināja par mūsu jautājumiem, bet, izskatās, ka Dievs nedusmojas par tiem uz mums”, piezīmēja jaunākā Mērija.
„Protams, Viņš nedusmojas. Es nedomāju, ka Dievs jebkad ir pret patiesiem, atklātiem jautājumiem. Faktiski, Viņš ir skaidri devis saprast, ka jūsu jautājumi ir ļoti svarīgi”, teicu.
Pēc tam es vērsos pie visas grupas: „Iesim uz dzīvā ūdens krastu un ziedosim kādu laiku jūsu jautājumu apspriešanai”.
Es pagaidīju, kamēr visi padzērās un pēc tam sasēdās uz akmeņiem līdzās avotam. Pēc tam es izsaucu labprātīgos palikt sardzē aizmugurē uz ceļa. Tad es iesāku:
„Kāds draugs man teica, ka gandrīz katra ķecerība ir pūliņi izdarīt loģiskus secinājumus ar to, ko Dievs atklājis daļēji, rezultāts. Domāju, ka tā ir. Tajā pašā laikā, mums ir teikts, ka mēs zinām un redzam daļēji. Nevienam no mums nav visas ainas, pilnas sapratnes, tāpēc, lai iegūtu pilno, mums ir jāsaliek mūsu daļas kopā”.
„Mēdz notikt tā, ka, ja mēs saliekam kopā visas mūsu zināšanas, mēs, kā iepriekš, gūsim tikai daļu saprašanas tāpēc, ka Dievs visu to atklājis cilvēkam tajā laikā. Tam, ko Dievs atklājis tikai daļēji, mums nevajag pielikt klāt, vai novest uz to, kas, kā mēs domājam, ir loģisks slēdziens. Viņam tam ir iemesls un mums būs mūžība, lai saņemtu atbildes uz mūsu jautājumiem. Tā, ka dažiem no tiem vajag pagaidīt. Mēs cienām un pierādām savu ticību Viņam, to pieņemot. Mums ir jābūt pieņemamam staigāt ticībā.”
„Labi. Es zinu, ka es varbūt arī nesaprotu visu šajā lietā, bet daži jautājumi, kas man ir, apgrūtina mani došanos uz priekšu ar vajadzīgo uzticēšanos,” teica vecākā Mērija laikā, kad jaunākā piekrītoši pamāja ar galvu.
„Saprotu”, mierināju.
„Tomēr ir lietas, ko Dievs no mums nav slēpis, bet ir darījis priekš mums. Ja ir kas, kas padara neko par dārgumu, tad tas ir tas, ka tas ir rets, un to ir grūti atrast. Daži no lielākajiem zināšanu un sapratnes dārgumiem atnāks tikai ar lielu neatlaidību. Viss, kas atnāk pārāk ātri, vai pārāk viegli, parasti ir nenozīmīgs. Es domāju, ka daži no jūsu jautājumiem ir ļoti nozīmīgi, un es negrasos uz tiem atbildēt ātri un viegli, bet dalīšos ar jums tajā, ko esmu atradis pats savos meklējumos”.
„Lai nekristu citā ķecerībā no tā, kas liekas daļējs vai nepabeigts priekš mums, mums ir jāatstāj šis ceļš līdz brīdim, kad Viņš dos skaidru atklāsmi Rakstos. Ja mēs nevaram apstiprināt atklāsmi Rakstos, tad nevaram to pieņemt kā doktrīnu. Pravietojumi, vai atklāsmes nekad netiek dotas doktrīnas uzstādīšanai. Tikai Raksti var to izdarīt. Ja paskatīsieties uz daudzu kultu un sektu saknēm, jūs gandrīz vienmēr atradīsiet „atklāsmi”, kas nevar būt Rakstu apstiprināta. Ja Jēzus, kas bija Vārds, turējās pie tā, kas „stāv rakstīts” , tad cik daudz vairāk tas vajadzīgs mums?”
„Jūsu sapratne šajos jautājumos ir noteikta Rakstos?” jautāja Mērija.
„Jā. Bet tas nenozīmē, ka jūs to ieraudzīsiet. Ir vajadzīgs kas vairāk, lai Rakstus saprastu”.
„Kas tas ir?”
„Jums vajag saprast šo slēdzienu un jāpakļaujas tam, neatkarīgi no tā, patīk jums tas, vai nē. Jēzus teica, ka, kas grib darīt Viņa gribu, tas uzzinās par šo mācību, vai tā ir no Dieva, vai Viņš Pats no Sevis to saka. Pastāv strīds starp Pjēru Abelardu (https://ru.wikipedia.org/wiki/%CF%FC%E5%F0_%C0%E1%E5%EB%FF%F0) un Akvīnas Tomu (https://ru.wikipedia.org/wiki/%D4%EE%EC%E0_%C0%EA%E2%E8%ED%F1%EA%E8%E9) : vai mums vajag saprast, lai ticētu, vai ticēt, lai saprastu? Attiecībā uz to Jēzus teica, ka mums ir ne tikai jātic, bet ir jāgrib pakļauties Viņam, lai zinātu, vai no Dieva ir Viņa mācība vai nē.
„Tas var nebūt vienkārši”, teica jaunākā Mērija.
„Domāju, tas nebija paredzēts būt vienkārši. „, atbildēju „mums ir jāredz Dieva godība ar neaizsegtu seju, lai varētu mainīties Viņa tēlā, bet mūsu personīgie viedokļi, un pat laba, vai slikta, pieredze var kļūt par aizsegu, kas izkropļos Viņa mācības. Pirms mums tiks uzticēta visa patiesība, mums ir jānosaka savās sirdīs, ka Viņš ir Dievs. Viņš ir Radītājs, un Viņam ir tiesības darīt, ko Viņš grib ar Sevis radīto , bet Viņš tāpat ir taisnīgs un nekad neizdarīs neko netaisnīgu”.
„Vai jūs nedomājat, ka Viņš ir nolēmis mūžīgam nosodījumam tos, kam nekad nav bijusi izdevība dzirdēt Evaņģēliju, un uz to atsaukties?”, pietiekami skaļi teica jaunākā Mērija.
„Es zinu, ka mūsu Dievs nekad nedara neko netaisnīgu. Un es domāju, ka mums vajag mainīt savu koncepciju par taisnīgumu, lai tā saskaņotos ar to, ko dara Viņš. Viss, ko Viņš dara, un viss, kam Viņš atļaus notikt Viņa valstībā, būs taisnība un patiesība tāpēc, ka taisna tiesa un taisnība ir Viņa troņa, vai Viņa varas, pamats. Jūs ar to varat rēķināties”, izklāstīju es.
Tajā brīdī es ieraudzīju Ēliju, kas stāvēja pavisam blakus. Izskatījās, ka esmu saskāries ar jautājumiem, par kuriem viņš mani brīdināja. Es pārskatīju grupu. Es zināju, ka daži varēja nesaprast arī šo punktu, bet citi varēja saprast tikai šo no visa tā, ko gatavojos viņiem runāt. Es neatceros, ka būtu reiz juties tā, kā spiediena laikā no šīs neadekvātās sajūtas.
„Svētais Gars, lūdzu, palīdzi man”, izelsu.
„Āmen”, izdzirdēju kā pasaka Ēlija. Kad pacēlu skatienu, biju pārsteigts, ka viņš dodas tieši pie mums.
Tajā mirklī atskanēja skaļš troksnis no ceļa puses. Atskrēja abi labprātīgie, un tikko valdot elpu, centās kaut ko izkliegt.
„Aiz mums ir lauva!” izkliedza viens no viņiem.
Ēlija apskāva abus sargus un apsēdināja, teikdams: „Kāpēc jūs aizbēgāt? Daudz lielāks lauva dzīvo jūsos”.
Tad viņš devās mežā, tiekdamies uz ceļu.
Avots: https://outpouring.ru/news/2013-05-07-6103
No krievu valodas tulkoja Inga Krūmiņa.
