Jēzus nāk drīz

 Kels Pīrss




                                                              Galva nodrošina miesu

 

Ja Jēzus ir Baznīcas Galva, un mēs esam Kristus Miesa, tad mēs esam vienoti, tāpēc ka mēs bijām atdzemdināti ar Viņa palīdzību un nosēdināti ar Viņu Debesīs (Ef. 2: 4). Mēs esam vienoti. Un ja Galvai ir paredzēta glābšana un dziedināšana, tad kāpēc tām nevajadzētu skart arī Galvas Miesu? Kāpēc šai Miesai jābūt tikai ar glabāšanu skartai un joprojām būt padotai lāstam – slimībai – kas skar Miesu?

Vai Kristus Miesai jāizskatās kā pasaulei vai arī tai jāatspoguļo tas, ko Galva tai ir nodrošinājusi? Ja slimība nāk no ienaidnieka, vai vajadzētu ienaidnieka lietām eksistēt Kristus Miesā? Mums nav jāskatās uz Baznīcu kā uz ticīgo Miesu, kas ir atvienoti šeit, mums jāredz to saistītu ar galvu. Mums jābūt atklāsmei par to, kā Kristus Miesai jāizskatās. Tā ir jābūt Miesai ar augšāmcelšanās domāšanu. Tā nav Miesa, kas skarta vairāk ar to, ko sātans ir veicis, nekā ar to, ko Dievs ir veicis.

Atkal mums jāatgriežas pie Efeziešiem 2:5-6:

„Arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu: žēlastībā jūs esat izglābti! Viņš iekš Kristus Jēzus un līdz ar Viņu mūs ir uzmodinājis un paaugstinājis debesīs.”

Mēs esam vienota Miesa. Mums jāapstiprina ar piemēru viss tas, ko Jēzus ir nodrošinājis grēku izpirkšanā kā tās Miesas Galva.

Es ticu, ka Jēzus skatījās nesen uz Viņa Miesu, sakot, „Tas nav tas, ko Es biju domājis. Es gribu, lai šīs Miesa gūtu labumu no visa, ko Es tai esmu nodrošināju, kad es atbrīvoju to no lāsta.” Atbrīvošana ir domāta tam, lai skartu visu Miesu, bet ne daļu no tās.

Dieva mērķis Sava Dēla sūtīšanā uz krustu bija atbrīvot visu, ko Viņš radīja, nevis daļu no tā. Dievs neradīja cilvēku, kuru pēc tam noraidīt. Viņš neteica, „Es atnācu, lai atbrīvotu tikai cilvēka garu, un es taisos atteikties no pārējās viņa daļas.”

1. Korintiešiem 15:53-54 ir sacīts:

„Jo tam, kas šeit iznīcīgs, jātērpjas neiznīcībā, un tam, kas šeit mirstīgs, jātērpjas nemirstībā.
Un, kad šis iznīcīgais apvilks neiznīcību un šis mirstīgais apvilks nemirstību, tad piepildīsies tas vārds, kas rakstīts: nāve ir aprīta uzvarā! ”

Kad atbrīvošanas spēks skar cilvēku, tas skar visu cilvēku. Mums jāsāk virzīt sevi pie šīs atbrīvošanas izpratnes. 

1. Tesaloniķiešiem 5:23 ir teikts:

„Bet pats miera Dievs lai jūs svētī caurcaurim, un jūsu gars, dvēsele un miesa visā pilnībā lai paliek bezvainīgi līdz mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanai.”

Tur nav teikts „lai svētī jūs daļēji”. Tur ir teikts caurcaurim. Viņš saka te, ka garam, dvēselei un miesai jābūt saglabātiem pilnīgā stāvoklī. Kad jūs saglabājiet persikus, jūs noliekat tos optimālajos apstākļos, un pēc tam glabājat tos šādā veidā.

Dievs saka, ka Viņš grib saglabāt Savu Miesu. Viņš grib, lai Viņa Miesa attēlotu to, ko Galva tai nodrošina, tā lai tā būtu nevainojama, atnākot Kungam Jēzum Kristam.

Kad Jēzus atnāks, Viņš atnāks pēc Baznīcas uzvarā, nevis pēc Baznīcas, kas ir upuris – pēc Baznīcas, kas gūst labumu no visa, ko Viņš ir nodrošinājis, kad iznīcināja lāstu, ņemot to uz sevis kā mūsu Aizvietotājs. Mūsu glābšana un dziedināšana ir grēku izpirkšanā. Kad Jēzus atnāks pēc Savas Miesas, tai nav jābūt nekārtībā, bet tai jābūt uzvarā, nevainojamai.

 Kristieši gatavo mācekļus

Kristus Miesā šodien pārāk daudz cilvēku parādās baznīcā, pieņem glābsanas vēsti un viss. Es sāku ticēt, ka ir starpība starp glābto cilvēku un Kristieti. Kad mēs vienkārši parādāmies baznīcā ar augšāmcelšanās domāšanu, domājot, ka mēs kā siļķes mucā no ūdens, veļamies apkārt, kamēr Jēzus atgriezīsies, tad mēs nebūsim Baznīca, kas vāc ražu. Mums nebūs kāzu, kamēr mēs neiziesim Pļaujā. Jēzus neatnāca tikai, lai glābtu mūs. Viņš atnāca, lai mēs varētu sākt gatavot mācekļus. Mums jāuzvelk visi Dieva ieroči, un jācīnās Viņa armijā. Mums jāienāk pasaulē un jāsāk aizsniegt bojāejošos. Mums jāparādās un jāsāk darīt kaut kāds darbs. Kristietis Jaunās derības uztverē ir tas, kas audzina mācekļus.

Ja mēs neaudzināsim mācekļus, tad mēs vienkārši esam glābtas personas. Tad mēs kļūstam vairāk koncentrēti uz problēmām, nevis uz Dievu. Mums jāzina taisnība, kura mūs izglābs. Ja jūs nezināt taisnību, tad jūs neesat brīvi. Bet ja jūs zināt taisnību, tad jūs esat brīvi, tāpēc, lai Viņa vārds nebūtu veltīgs. Bībele dzīvo un ir aktīva un vēl vairāk asa nekā abpusēji griezīgs zobens. Kad tā skar ticīgo, tā skar viņu garā, prātā un miesā.

Uzvarot ienaidnieku

Romiešiem 8:11 ir teikts:

„Un, ja jūsos mājo Tā Gars, kas Jēzu uzmodinājis no miroņiem, tad Viņš, kas Kristu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, arī jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas ar Savu Garu, kas ir jūsos.”

Mēs esam Kristus Miesa. Visa vara debesīs un uz zemes ir dota Jēzum un Baznīcai. Dievs saka, „Vara, kas man pieder, ir pieejama jums, tai jāskar jūs.” Ar pareizu izpratni par to, ko Jēzus ir nodrošinājis mums krustā mūsu dziedināšanai, tad šis atdzimšanas spēks burtiski atdzīvinās mūsu mirstīgo miesu. Un tam ir jāturpina atdzīvināt mūsu mirstīgo miesu nemitīgi.

Ienaidnieks cenšas skart mūs ar pastāvīgo nabadzību, slimībām un nāvi. Ja viņš var nākt pastāvīgi un nest mums slimības, tad vēl jo vairāk ir pareizi, ka Svētā Gara spēks var mājot ticīgajā pastāvīgi un ļaut mums būt Dieva apsardzībā. Tad ne viena uguns bulta nevarēs ieiet mūsos, bet Dieva spēks uz mums – ir tik tikko mēs uzvelkam visus Dieva ieročus – tie nodzēsīs jebkuru uguns bultu.

Es ticu, ka Kristietis var sākt ieiett Dievišķā veselībā un iziet no slimības. Slimība – ir ārējais pagalms. Dieva veselība – iekšējais pagalms. Ir laiks mums iemācīties novērsties no mūsu ienaidnieka un pavērsties uz mūsu Dievu. Bībelē ir teikts: „tuvojies Dievam, pretojies sātanam, un tas aizbēgs no tevis.”

Problēma ir tajā, ka mums visu šo laiku ir bijusi dispensacionālā domāšana, ka mēs vienkārši esam šeit un mums jāņem tas, ko sātans met mums. Mums nav jāņem tas! Mums jāapstājas būt pavērstiem pret ienaidnieku un sākt vērsties pie Dieva. Mums jāsāk sekot mūsu Dievam un staigāt Viņā. Nevis meklēt Viņa rokas un nākt pie Dieva pēc tā, ko mēs varam saņemt, bet iet pie Dieva pēc attiecībām, kuras Viņš vēlas, lai mums būtu ar Viņu. Tieši tad, kad mēs tuvojamies Dievam un pretojamies sātanam, Bībele saka, ka ienaidnieks aizbēgs no tevis. Kad mēs esam pavērsti pret sātanu, tas neaizbēgs, bet kad jūs esat pavērsti pret Dievu, jums būs spēks, un kad jūs pretosieties sātanam, tas aizbēgs.

Ir laiks Baznīcai pastāvīgi redzēt ienaidnieka muguru sev priekšā. Ja jums ir ienaidnieks, kas bēg no jums, tad jūsu priekšā jābūt tā mugurai – viņš nevar pavērsties pret jums, kad tas bēg prom. Mums jāiemācās novērsties no ienaidnieka pie Dieva un jātērpjas Dievā. Kad mēs tērpjamies Viņa klātbūtnē un spēkā, un svaidījumā, kas atnāk un atdzīvina šo mirstīgo miesu, viss, kas mums ir jādara, tas ir pretoties ienaidniekam, un mūsu priekšā vienmēr būs tā mugura. Ja ienaidnieks bēg prom, kā viņš var uzvarēt mūs? Ir laiks mums iemācīties staigāt tajā spēkā, kas liks ienaidniekam vairs nekaitēt mums un neņemt mūs tur, kur mēs negribam iet. 

Mums jāsāk staigāt tajā, ko Jēzus ir nodrošinājis mums krustā, lai mēs varētu paņemt tā Evaņģēlija varu un sākt ietekmēt slimo un bojāejošo pasauli.

„Mēs visur nesam Jēzus miršanu savā miesā, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu miesā.

Jo, kamēr dzīvojam, vienmēr topam nodoti nāvē Jēzus dēļ, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu mirstīgajā miesā.”

Redzat, tur ir teikts „visur nesam”. Nevis kaut kādu laiku, bet vienmēr un visur nesam sevī pilno grēku izpirkšanas atbrīvošanu, lai arī Jēzus dzīvība varētu atvērties mūsu miesā.

Atzīmējiet, ka tur ir teikts „mūsu”. Tas nozīmē kopējo Kristus Miesu. Mēs nesam glābšanu kopējā Miesā. Ir laiks mums nest arī dziedināšanu. Vienotība atnes spēku. Mums ir vienotība glābšanas vēstījumam Kristus Miesā. Ir laiks, lai mums būs vienotība dziedināšanas vēstījumam. Un tas ir tas, kas iznāk tagad un iznīcina dispensacionālo domāšanu. 

„Jo, kamēr dzīvojam, vienmēr topam nodoti nāvē Jēzus dēļ.”

Citādi izsakoties, mēs mirstam savā būtībā, lai arī Jēzus dzīvība varētu atvērties mūsu mirstīgajā miesā. Atkal, „mūsu”, nozīmē kopējo mirstīgo Miesu.

Mūsu dziedināšana – tā ir pagātne

 

Jēzus dzīvība liek mūsu dziedināšanu pagātnē. Šī dispensacionālā domāšana (dispensacionālisms- mācība, ka Dievs dažādos laikos darbojas dažādi, un mūsdienās vairs brīnumaini nedziedina, red. piez.) ir ticības veids „es ceru” dziedināšanai. „Es ceru, ka Dievs dziedinās to.” Mums ir nepieciešams ticības veids „es zinu”, negaidot dziedināšanu kā kaut ko, kas notiks nākotnē.

Jesajas grāmatā 53:4 ir teikts, atkal:

„Taču viņš nesa(pagātne) mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis (pagātne) sev. Ar viņa brūcēm mēs esam(pagātne) dziedināti .”

Dievs liek dziedināšanu pagātnē, grēku izpirkšanā uz krusta. Viņš liek to pagātnē, bet mēs cenšamies to nolikt nākotnē. Mēs lūdzam par slimajiem un ceram, ka kaut kas notiks nākotnē, bet viņi bija dziedināti pirms 2000 gadiem. Mums jāsaprot, ka ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti tajā pašā momentā, un mums nav jāgaida tas, kā nākotnes lieta. Tad mēs sākam dziedināt katru tādā pašā veidā.

Katrs, kad nāk pie Kristus, ir glābts, tāpēc ka tas bija glābts pirms 2000 gadiem, bet labums no tā skar mūs šodien. Mēs bijām arī dziedināti pirms 2000 gadiem, tāpēc mums ir jāsaprot, ka šis dziedināšanas vēstījums ir pieejams katrai personai, tāpat kā glābšanas vēstījums. Tas ir jau izdarīts, tāpēc dziedināšana nav tas, kas notiek mūsu miesā, bet tas, kas jau notika uz krusta, un labumam no šī nodrošinājuma jāskar miesa.

Mums vairs nevajag gaidīt nākotnes dziedināšanu. Ziniet, ka tas bija jau izdarīts pagātnē. Ja Dievs liek to pagātnē, tad arī mums tas jāliek pagātnē, un jāsāk sludināt tiem, par ko mēs lūdzam, „Jūs esat dziedināti ar Jēzus brūcēm.” Pēc tam mēs sākam tikt galā ar visām problēmām, kas bloķē un novērš šai dziedināšanai kļūt redzamai. Tad nodrošinājums glābšanai un dziedināšanai var skart personu, un tās varēs sākt darboties cilvēkā.

Tieši to arī izdarīja sieviete, par kuru es jums stāstīju pirms tam. Kad viņa atnāca pie mums ar HIV viņas miesā, viņa nāca pie mums katru ceturtdienu piecus mēnešus pēc kārtas. Viņai bija 35000 HIV daļiņu savā miesā. Tā kā viņa atdzima, Dieva  Pasaule sāka skart viņas prātu un miesu, un viņa zināja, ka viņa bija dziedināta pirms 2000 gadiem. Viņa teica, „Es biju maldināta. Es biju dziedināta pirms 2000 gadiem. Es nesu sevī šo dziedināšanu.” Viņa ļāva savai atzīšanai izveidot sevī to, ko Dievs tai ir devis. Tā kā viņa to izdarīja un sāka sludināt to, Vārds sāka atdzīvināt viņas mirstīgo miesu. Glābšana skāra viņas garu, bet tā skāra arī viņas prātu, jo tas bija atjaunots un viņas miesa tāpat. Pēc šī piecu mēnešu gara perioda notika dziedināšanas iemiesojums, kamēr viņa beidzot atnāca ar ārsta ziņojumu: HIV nav konstatēts. Tā ir glābšana, kas skar parastu personu!

Dziedināšana Svētajā Vakarēdienā

Tā kā mums pietrūka dziedināšanas izpratnes grēku izpirkšanā, mēs nesām slimības Kristus Miesā un atcēlām dziedināšanas nodrošinājumu, nepareizi izšķirot Kunga Miesu Sakramentā. 

1. Korintiešiem 11:27-31

„Tad nu, kas necienīgi ēd šo maizi vai dzer Tā Kunga biķeri, tas būs noziedzies pret Tā Kunga miesu un asinīm.

Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai viņš ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera.

Jo, kas ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir Tā Kunga miesu.

Tādēļ jūsu starpā ir daudz vāju un neveselu un diezgan daudz ir mirušu.

Ja mēs paši sevi pārbaudītu, tad netiktu sodīti.”

Šis citāts no Bībeles pirmajā sūtījuma Korintiešiem 11. nod. brīdina par Sakramentu, ko cilvēki veic neticībā, nesaprazdami tā īsto nozīmi un neizšķirot Miesu un Kunga Asinis, lai saņemtu labumu pēc ticības. Saprotat, šajā konfesijā mēs svinam Kristus varoņdarbu divās dimensijās. Biķeris simbolizē asinis, maize simbolizē Viņa lauzto miesu.

Tur ir teikts, ka daudz vāju un neveselu jūs starpā un daudzi guļ. Vai tad tas nav šodienas Baznīcas stāvoklis? Vai daudz ir tādu Baznīcā, kas ir vāji? Vai daudz ir tādu Baznīcā, kas ir neveseli? Vai daudz ir tādu Baznīcā, kas guļ vai mirst agri? Es domāju – jā.

Tur ir teikts, ka ja mēs ņemam šo biķeri un šo maizi... ka mums sevi ir jāpārbauda. Ja mēs to ņemam necienīgi, tad tur ir teikts, ka mēs esam nolādēti. Ja mēs ņemam to nepareizā veidā, tad mums nav izpratnes par nodrošinājumu grēku izpirkšanā.

Galatiešiem 3:13 ir teikts, ka Jēzus bija nolādēts ar lāstu. Lāsts tika uzlikts uz Viņu. Viņš bija mūsu Aizvietotājs. Kristus atpircis mūs no bauslības lāsta, mūsu labā kļūstot par lāstu. „Nolādēts ir ikkatrs, kas karājas pie koka.”

Bet šis citāts no Bībeles pirmajā vēstulē Korintiešiem saka, ka tas, „kas ēd un dzer necienīgi, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir Tā Kunga miesu.” Mums ir pareizs priekšstats par to, kas ir Asinis, kad mēs ņemam šo biķeri kā Derības zīmi. Bet vai tad mēs neņemam maizi un neciešam sakāvi izpratnē, ka maize ir Viņa lauztā miesa, un ka Viņš paņēma slimības lāstu uz Sevis? Tādā gadījumā mēs ņemam maizi necienīgi. Mums jāpārbauda sevi, lai mēs nebūtu sodīti. 

Kad mums ir nepareizs priekšstats par to, kas ir maize grēku izpirkšanā, tas ir tik iedarbīgi, ka mēs esam nolādēti, kad ieņemam to sevī. Mēs esam nolādēti ar lāstu, tāpēc ka mēs atceļam labumu tajā, kas ir maizē – Viņa lauztā miesa, un ka lāsts ir uz Viņa.

Mums bija šī domāšana Baznīcā, ka Dievs kaut kādā veidā ir atbrīvojis mūs no šī nodrošinājuma daļas Miesai, ka tas neskar Miesu. Tāpēc mēs esam tajā stāvoklī, kādā mēs esam. Saprotat, Vakarēdiens ir ne tikai tam, lai atcerētos to, ko Jēzus ir izdarījis pirms 2000 gadiem: mums jāgūst labums no tā! Un tas mums nestu labumu ne tikai no glābšanas, bet arī no Viņa lauztās miesas, lai dziedināšana ienāktu mūsos.

Kad mēs necienīgi pieņemam to, ko piedošana attēlo ar Dievu Vakarēdienā, un mēs nenožēlojam Dieva priekšā, mēs esam vainīgi krāpšanā, un nolādējām sevi ar lāstu. Jūs nolādējāt sevi ar lāstu, jo jūs nepieņēmāt tā ietekmi uz jums, ko Jēzus izdarīja krustā. Tas nav Vakarēdiens, kas glābj jūs; tā ir paklausība.

Tas, ko mums nav jāaizmirst izdarīt, ir pārbaudīt sevi Vakarēdienā ar uzmanību pret grēku kā pret slimības garīgo sakni, un veikt grēku nožēlošanu, lai piedošana, atbrīvošana un dziedināšana varētu būt saņemti. Tas dos mums pilnu labumu, kas ir dots Vakarēdiena dievkalpojumā.

Šis sakraments ir ļoti iedarbīgs. Katru reizi, kad mēs varam, mēs pieņemam to, un tas, ko Jēzus ir ieguvis pie krusta, ienāk mūsos. To ir svarīgi saprast, lai jūs ne tikai atcerētos, bet arī saņemtu pilnu labumu no tā, ko Jēzus ir devis.

Ir veselas Kristus Miesas daļas, kas netic dziedināšanā, kamēr viņi nepaņem biķeri, kas iemieso sevī viņu glābšanu, un nepaņem maizi sevī Vakarēdienā. Kad mēs darām to necienīgi, mēs ņemam lāstu no Jēzus uz sevi un noliekam sevi atkarības un slimības stāvoklī.

Kad mēs pieņemam Vakarēdienu pareizi, tā ir arī dziedināšana, un ne tikai grēku piedošana. Kad mēs pieņemam to, kas ir iemiesots biķerī – Jēzus asinis, kuras bija izlietas glābšanai – mūsu miesā, tas atnes dziedināšanu mūsu garam. Un kad mēs pieņemam maizi (kas iemieso sevī Viņa lauzto miesu, kas uzņēma lāstu) pareizā veidā, mēs uzņemam dziedināšanu sevī. Tas ir tāpat kā pastāvīgi pieņemt zāles, katru reizi, kad mēs varam.

Bet kad mēs pieņemam to, kas ir iemiesots Vakarēdienā nepareizā veidā, tas kļūst par indi, jo pirmajā vēstulē Korintiešiem 11 ir teikts: „Jo kas ēd un dzer necienīgi, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir Tā Kunga miesu.”

Bet šīs dispensacionālās domāšanas dēļ mēs paņēmām lāstu uz sevis un zaudējām labumu no tā, kas bija piešķirts grēku izpirkšanā. Mums jāatnāk pie tās vietas, kur mēs gūstam labumu no šī nodrošinājuma, lai mēs varētu sākt staigāt spēkā un varā.

 

Kels Pīrss (Healing in the Atonement by Cal Pierce)
IAHR (International Association of the Healing Rooms)