Jēzus nāk drīz

Elija un lauva nebija ne redzami, ne dzirdami. Šķita, ka tie vienkārši izkūpējuši mežā.

- Tas bija vismilzīgākais lauva, kādu jebkad biju redzējis, teica viens no sargiem. Nespēju noticēt, ka Elija tā vienkārši turp aizgāja.

- Vai dzirdēji, ko viņš pateica? – jautāja Mērija.

- Ko  viņš pateica? – atbildēja sargs.

- Katrā no mums ir lielāks lauva, -atbildēja Mērija.

- Ko viņš ar to gribēja pateikt? – kāds jautāja.

- Lauva ir reāls! – paziņoja sargs.

- Un tas ir lauva jūsos- atskanēja pazīstama balss.

Elija stāvēja uz ceļa mums priekšā. Viņš pagriezās pret vēl joprojām trīcošo sargu un turpināja:

            - Ja jūs neiemācīsieties tikties ar lauvām, tad jūs tā arī turpināsiet bēguļot no viņiem visu savu dzīvi. Ja jūs neaizdzīsiet viņus, tad viņi padzīs jūs tālu projām no jūsu mērķa, un jūs sapūsiet šajā savvaļas mežā.

            - Bet mums ir vajadzīgi ieroči, lai tiktos ar tādiem lauvām, kā šis – protestēja sargs.

            - Jums ir ierocis, kas ir daudz spēcīgāks, kā šaujamais. Kā es teicu, Lauva, kas ir jūsos, ir spēcīgāks. Ja jūs redzat Lauvu, kas dzīvo jūsos, jūs nebaidīsieties no citiem lauvām un vispār ne no kā. Jūs nespēsiet iziet cauri šai vietai, neskatoties uz To, Kurš dzīvo jūsos.

            Šoreiz es jums palīdzēju. Bet nepaļaujieties uz mani, pat ja būšu blakus, kad nākamreiz tie jums uzbruks. Viņi atgriezīsies, un viņi turpinās nākt, līdz jūs nepiespiedīsiet viņus baidīties no jums vairāk, kā paši baidāties no viņiem.

            Visi sastinga, pārdomās par Elijas teikto. Visa meža pieredze lika saprast, ka Kristus doktrīnas zināšanu mūsos ir nepietiekoši. Redzēt Dievu un atrasties Viņā – tā nebija vien parasta kārtējā iespēja, bet tagad tas bija kļuvis par dzīvības un nāves jautājumu.

            Pēc dažām minūtēm Mērija piegāja pie Elijas un, skatoties tieši acīs viņam, pajautāja:

            - Vai jūs esat īstais Elija?

            - Un ko tava sirds tev saka? – viņš atbildēja.

            Minūti vēlāk, jau ar mazāku drosmi, Mērija atbildēja:

- jūs esat īstais Elija. Piedodiet, taču ir grūti noticēt, ka mēs esam tik ļoti īpaši, ka Dievs sūtīja jūs palīdzēt mums.

            - Kāpēc tu domā tā, ka tas ir kas īpašs, ka es jums palīdzu? Iegūt Svēto Garu par Palīgu nav daudz varenāk? Man ticis tas gods pārstāvēt visus praviešus un taisnos, kas palīdzējuši sagatavot Tam Kungam ceļu, bet jums ir daudz Varenāks, par visiem no mums visos laikos. Redzēt To, Kurš dzīvo jūsos- tas ir kas daudz lielāks, kā redzēt mani.

Taču jums ir taisnība. Jūs esat īpaši. Visi, kas gājuši pa šo ceļu, ir īpaši. Iet pa to šajos laikos ir viens no lielākajiem pagodinājumiem no visiem iespējamiem. Jūs saņemsiet manu palīdzību, pat ja mani neredzēsiet. Šie ir īpaši laiki, un tie, kas izvēlēti tajos dzīvot, ir īpaši.

- Jūs atnācāt tāpēc, ka zinājāt par lauvas uzbrukumu mums? – kāds jautāja.

- Nē. Es atnācu jautājumu, ko jūs uzdevāt, dēļ.

- Vai šie jautājumi ir nepareizi? – jautāja Mērija ar pazemību, kādu iepriekš netiku viņā redzējis.

- Nē. Tie ir svarīgi. Ir svarīgi, ka jūs saņemat atbildes uz visdziļākajiem jautājumiem, kas jums ir. Daži no jums nespēs iziet cauri šai vietai, bez atbildēm uz jūsu jautājumiem. Ikviens no jums, kas nebūs saņēmis atbildes, bremzēs visu grupu.

-Grūti noticēt, ka esat nācis, lai atbildētu uz maniem jautājumiem, un parādījāties mūsu priekšā tā dēļ, - maigi noteica Mērija.

- Esmu ķēniņa sūtīts. Dievs gādā par jūsu jautājumiem.

Tad Elija deva mums zīmi doties tālāk, sakot, -

- Priekš jums ir svarīgi noiet pēc iespējas vairāk, kamēr ir gaišs.

Kad gājām aiz viņa, es pagriezos paskatīties, bet viņš jau pazuda starp kokiem. Mēs visi gājām klusumā kādu brīdi. Daži atradās dziļās pārdomās. Citi skatījās apkārt un ieklausījās ikvienā lauvu pazīmē.  Nedaudz vairāk, kā pēc stundas, Mērija pienāca pie manis.

- Elija, taču, atgriezīsies, lai atbildētu uz mūsu jautājumiem, vai ne?

- Iespējams, ka viņš atgriezīsies, taču, nevis lai atbildētu uz jūsu jautājumiem, - es atbildēju.

- Bet es domāju, ka viņš teica, ka ticis Paša Ķēniņa sūtīts uz tiem atbildēt? –

- Vai atceries Rakstu vietu, kur Kungs saka: „Ievērojiet, ko jūs dzirdat”. [tekstā: vērojiet, kā jūs klausāties -  tulk. piez.]. Elija teica, ka ir nācis jūsu jautājumu dēļ, bet viņš neteica, ka atnācis atbildēt uz tiem. Viņš atnāca man paziņot, cik ļoti tie ir svarīgi, un pateikt man, ka man ir atbildes. Elija pat nezina, kādi ir šie jautājumi. Viņam arī pašam ir interesanti tos uzzināt.

- Savādi. Jūs domājat, ka pēc tam, kad viņš bijis debesīs un tur visu šo laiku dzīvojis, viņam jābūt atbildēm uz visiem mūsu jautājumiem, - pieņēma Mērija.

- Viņš var zināt atbildes, ja zinās jautājumus. Elija ir viens no lielākajiem praviešiem visos laikos. Bet viņš nav Dievs, tā ka viņš nav visu zinošs un visur esošs. Viņam arī ir ierobežojumi.

-Tā ir jauna doma. – izteicās Mērija – es vienkārši nodomāju, ka ikviens, kas ir bijis debesīs, būtu…

- Pilnīgs? Līdzīgs Dievam? Mēs par daudz ko domājam, vai ne tā? Raksti vēstī mums par to, kā mēs iegūsim dievišķo dabu, bet pēc tam, kad Jēzus augšāmcēlās un parādījās Saviem mācekļiem, Viņš teica, ka vēl nav bijis paaugstināts. Protams, tagad Viņš ir paaugstināts, bet tas nenozīmē, ka visi svētie, kas aizgājuši pirms mums, tikuši paaugstināti. Izskatās, ka ir atšķirība starp to- būt augšāmceltam un būt paaugstinātam. Vēstulē Ebrejiem teikts, ka tie, kas aizgājuši pirms mums, nevar kļūt pilnīgi bez mums. Viņi visi gaida, līdz pats pēdējais Kristus Miesas loceklis ieņems savu vietu, pirms varēs iegūt savu pilnīgo balvu.

- Tas ir ļoti interesanti, taču, lai noietu līdz galam, jūs zināt, kādi man ir jautājumi? – turpināja Mērija.

- Elija teica, ka es spēšu atbildēt uz tiem tāpēc, ka man bijuši tādi paši jautājumi, tā, ka domāju, ka es zinu.

- Un jums ir arī atbildes?

- Man ir atbildes. Esmu izlietojis gadus, izpētot jautājumus, uz kuriem man neviens nevarēja atbildēt līdz pilnam apmierinājumam.  Man tika parādīts daudz, un es nonācu pie slēdzieniem, kas mani apmierināja, taču neesmu pārliecināts, ka tie apmierinās jūs. Kā jau teicu otrai Mērijai, kā mums ir teikts, mēs redzam daļēji un zinām daļēji. Es nesaku, ka man ir pilnīga atbilde uz visu, bet tas, kas man ir, var jums palīdzēt. Daudz svarīgāks par pašām atbildēm, var būt ceļš uz to meklējumiem, lai jūs saņemtu tās paši. Es tikai ceru, ka spēšu palīdzēt jums atrast ceļu un mieru, lai norādītu jums pareizo virzienu jūsu personīgu atbilžu meklējumos.

- Jūs teicāt, ka jums tika parādītas atbildes. Kā tās jums tika parādītas? – jautāja jaunākā Mērija, kas viņa un pārējie pienāca mums tuvāk un sāka klausīties.

- Kad nevarēju atrast cilvēku ar atbildēm, es vērsu savus jautājumus pie Dieva lūgšanā. Viņš man atbildēja uz tiem īpašā  un brīnišķā veidā. Viņš kļuva par manu Skolotāju. Un Viņš ir labāks par jebkuru cilvēcisku skolotāju – teicu.

 

- Viņš pats parādījās jums, vai kādu sūtīja, kā Eliju, vai eņģeli, lai jūs mācītu? – kāds jautāja.

- Nē. Es redzēju Kungu, un redzēju eņģeļus, bet neviens no pārdzīvojumiem nedeva atbildes uz maniem jautājumiem. Esmu vienmēr domājis, ka ja varētu Viņu ieraudzīt, es Viņam pajautātu visu, bet kad Viņš parādījās, es nespēju pat domāt par jautājumiem. Faktiski, es biju mēms, bet tas jau ir cits stāsts.

Tas, kā Viņš kļuva par manu Skolotāju, notika pēc manas lūgšanas un lūguma Viņu man kaut ko iemācīt. Kāds varēja man iedot kādu grāmatu, vai pierakstītu sprediķi, kurā būtu atbilde. Citā reizē, varēju skatīties filmu, vai televīzijas pārraidi, un tur bija atbilde uz manu jautājumu. Kaut to pateica cilvēks ekrānā, es zināju, ka Pats Dievs atbild uz manu jautājumu. Tā, ka es ne tikai klausījos Dieva vārdus, es mācījos klausīties Pašu Vārdu.

Reiz sēdēju lidostā un lūdzos par atbildi uz jautājumu, un pāris man līdzās sāka runāties, un es netīšām dzirdēju viņu sarunu un izdzirdēju atbildi uz manu jautājumu.

Tas ir tas, ko es saucu par „Dieva taku”. Tas ir līdzīgi lielam piedzīvojumam. Dievs neslēpj no mums lietas, bet Viņš tās slēpj priekš mums. Manis atrastās atbildes bija milzīgi dārgumi, bet es domāju, ka visdārgākais no visa bija piedzīvojums, un savstarpējās attiecības, kas tika izveidotas ar Dievu kā manu Skolotāju. Man ir dārgs tas process, kā mani jautājumi saņēma atbildes, tāpat kā man ir dārgas pašas atbildes.

- Ar mani arī tā notika, - kāds teica. Arī daudzi citi tam piekrita.

- Interesanti – biju izbrīnīts – es zināju daudzus kristiešus, bet reti satiku tos, kas mācītos no Dieva tādā veidā. Bet te ir tik daudz tādu, kas tā mācījušies un tas ir galvenais to cilvēku rādītājs, kas iet šo ceļu.

- Vai jūs varētu vēl nedaudz paskaidrot? – teica Viljams.

Pirms ko paspēju pateikt, manu runu pārtrauca Elija.

- Pavisam nesen ar grūtībām varēja atrast kristiešus, kas būtu ieinteresēti mācīties kaut ko citu, kā par viņiem pašiem, savu izdevīgumu, kā uzplaukt, utt. Es zinu, ka ir svarīgi zināt šīs lietas, bet tikai nedaudzi spējuši šīs lietas pāraugt. Fokuss uz sevi un egocentriskums ir jauneklības pazīme. Ir grūti atrast kādu, kas rūpētos par dziļākām Valstības lietām, vai kas tiektos attīstīt savas attiecības ar Dievu, lai būtu Viņa iemācīti tādā veidā.

Kad Kungs teica Saviem mācekļiem par šī laika beigu zīmēm, Viņš specifiski piezīmēja, kad teica: „Bēdas grūtajām un zīdītājām tanīs dienās”. To var izskaidrot kā: „Bēdas tiem, kas notur savus cilvēkus jaunībā”. Cilvēki vēl nav nobrieduši, kad tikai vēlas izzināt lietas par sevi. Vairums mācību šodien notur cilvēkus koncentrēšanā uz sevi, tā vietā, lai koncentrētos uz Kristu, un tas nedod viņiem sasniegt briedumu.

Jums visiem jānonāk pie Skolotāja balss pazīšanas, neatkarīgi no tā, kā Viņš runā, vai caur ko Viņš runā. Acīmredzams, ka daudzi no jums jau ir to sākuši mācīties.

-Jūs patiešām domājat, ka Viņš grib izturēties pret katru tādā veidā, nevis tikai pret tiem, kas iet šo ceļu? – jautāja jaunākā Mērija, kas, acīmredzami, domāja vēl joprojām par savu ģimeni. Elija deva man zīmi, ka vēlas, lai turpinu es, tāpēc atbildēju.

- Stāv rakstīts, ka Viņš ir aicinājis mūs sadraudzībā ar Dēlu, tā ka Viņš grib tādas attiecības ar visiem Saviem cilvēkiem. –teicu, vēlēdamies, lai runā Elija, kas būtu nozīmīgāk, kad runā viņš, bet viņš turpināja klusēt un es turpināju.

- Izskatās, ka mūsu kļūda izpildīt Lielo Rīkojumu, lai veidotu mācekļus, nevis tikai jaunatgrieztos, varēja būt viens no galvenajiem iemesliem lielajam vājumam un garīgam kraham daudziem kristiešiem šodien. Māceklis tas ir students, bet Bībeles māceklis, tas ir kas daudz vairāk, kā students. Māceklim jābūt vienam vienīgam apmācības mērķim un vēlmei kļūt par līdzīgu savam skolotājam. Tam ir jābūt vienīgajam svarīgajam mērķim ikviena kristieša dzīvē, bet patiesībā šodien tādus kristiešus sastapsiet reti.

- Jūs taču, nerīkotos tāpat, kā mūsu kuģa kapteinis? – kāds piezīmēja.

- Piekrītu, bet mani interesē, kāpēc jūs to pateicāt. Kāpēc jūs domājat, ka tā ir? – jautāju.

- Jūs to nekad nedarītu kā mega draudzes mācītājs. – teica kāds cits.

No tūkstošiem cilvēku uz kuģa, mēs vienīgie, kas centās saprast šos laikus, nākošo Valstību un māceklības mērķus, kas ved uz briedumu. Jo vairāk mēs uz to tiecāmies, jo skeptiskāki pārējie kļuva pret mums.  Pat vecaji brīdināja mūs par to, ka esam aizgājuši pārāk tālu.

Šajā brīdī no koku puses nāca briesmīga rūkoņa, kas savienojās ar daudziem kaucieniem.

- No kurienes tas nāca? –jautāju.

Visi norādīja noteiktā virzienā. Tikko visa grupa pagriezās rēkoņas virzienā, no kokiem izlēca melns, masīvs lauva. Viņš skatījās uz grupu, it kā izvēlētos upuri. Pēc tam apturēja skatienu pie manis. Viņš pieplaka zemei, gatavodamies lēcienam, kad Mērija iznāca tieši viņam priekšā, kas piespieda lielo kaķi atkāpties izbrīnā. Nedaudz vēlāk viņš pazuda starp kokiem.

Šausmīgas bailes mani pārņēma, kad viņa acis sastapās ar manējām. Un es līdz šim brīdim nevarēju pakustēties, kad, pēkšņi, sajutu roku uz sava pleca. Tas bija Elija. Grupa sāka pateikties Mērijai, kas pati trīcēja. Dažas minūtes vēlāk visa grupa pagriezās paskatīties uz Eliju, kas stāvēja man blakus, un visi pieklusa. Viņš sāka:

- Mērija tikko izglāba visu jūs no lielas traģēdijas. Šis lauva bija šeit, lai nogalinātu un viņam bija īpašs mērķis. Kā es tiku teicis, ja jūs sastopaties ar lauvu nu tam stājaties pretī, tad viņš no jums bēgs. Nekad negrieziet lauvam, vai kādam citam uzbrukumam,  muguru. Jūs visi labi darījāt, ka pagriezāties pret viņu ar seju.

Es domāju par to, kā būtu bijis lauvas sagrābts, ja Mērija nebūtu iejaukusies un brīnījos, kāpēc viņš neuzbruka man tad, kad viens gāju cauri šim mežam. Elija, kas vienkārši stāvēja blakus un vēroja visu notiekošo, šķita, izdzirdēja manas domas un, pagriezies, man teica:

- Tas varēja notikt tikai divu iemeslu dēļ, kāpēc lauvas neuzbruka tev, kad tu biji viens. Vai nu tu paslīdēji garām nepamanīts, tāpēc, ka viņi negaidīja nevienu šeit vienatnē, vai tāpēc, ka viņi redzēja, ka tev nebija iespējas iziet cauri vienam, un tāpēc nolēma tevi netraucēt. Šo kļūdu otrreiz viņi nepieļaus. Ikviens, kas nošķirsies un ies viens, ātri ies bojā. Laba lieta ir tas, ka viņi bezkaunīgi uzbruka tev grupā tādā veidā, kas nozīmē, ka viņi ir izmisuši. Viņi jūt draudus tevī, kā tam ir jābūt.

- Vai pakļāvu visu grupu briesmām, atrodoties kopā ar viņiem? – klusi jautāju Elijam, domādams par to, kā šis lauva mani medīja.

- Viņi būtu lielākās briesmās bez tevis, - viņš atbildēja. – tagad, turpināsim. Mums ir jābūt darīšanai ar uzbrukumiem, bet neļaujiet tām novirzīt jūs no ceļa.

Uzbrukuma spriedze bija joprojām spēcīga, tā ka man šķita nevietā turpināt mācīt. Elija, it kā dzirdējis manas domas, ierunājās:

- Ja lauvas nevarēja kādu aprīt, viņi joprojām uzvar, ja novērš jūs no kaut kā svarīga, uz ko jūs tiecāties. Nekad neļaujiet viņiem to darīt. Tagad turpināsim mūsu sarunas- ir ļoti svarīgi priekš jums izdarīt to līdz kalnam.

Pagāja kāds laiks, pirms visa grupa sasniedza vajadzīgo nopietnības līmeni. Es pūlējos atcerēties, pie kā biju palicis.

- Kā mēs runājām, ikviena patiesība, ko atklājis Dievs, ir liels dārgums. Ik viena Viņa ceļu zināšana ir vērtīgāka par jebkuru zemes dārgumu. Mums visiem Viņa Vārdā ir apsolīts, ka ikviens, kas meklē, atrod, un ikviens, kas lūdz, dabūs. Precīzāks tulkojums būtu, ka ikviens, kas turpina meklēt, atradīs, un ikviens, kas turpina lūgt, dabūs. Atklāsme par Viņa ceļiem ir lielākais dārgums, un tas, kas neko padara par dārgumu, ir tas, ka tas ir vai nu rets, vai to ir grūti atrast. Gājiens pēc Viņa ceļu zināšanas dārgumiem ir lielākais piedzīvojums, kas, kā es domāju, man var būt šajā dzīvē.

- Ja Viņš grib, lai visi tiktu glābti un nāktu pie patiesības atziņas, un grib, lai mēs visi Viņu zinātu, kāpēc Viņš dara to tik grūtu? – pārjautāja jaunākā Mērija.

-Tikai tie, kas pietiekami labi gādā par to, lai turpinātu sasniegt šos dārgumus, tos atradīs. Tie, kas par tiem ir noraizējušies, visdrīzāk, būs arī pietiekami gādīgi, lai tos pareizi uzturētu. Pie tam, lielākais dārgums no visiem būs savstarpējās attiecības, kas mums ir ar Viņu, kas Viņš kļūst par mūsu Skolotāju.

- Jūs tikai lasījāt un klausījāties sprediķus, kas, kā jūs jutāt, bija Viņa dotas jūsu rokās? – jautāja Mērija.

- Nē, es lasīju un studēju daudzas lietas daudzu stundu garumā katru nedēļu. Biju iemācīts, kad biju tikko atgriezts, ka Viņš dod vēlēšanos mūsu sirdī, un ka kaut kas, ko mēs vēlamies savā iekšienē, ir tas, uz ko Viņš aicina mūs to darīt. Kad man nebija īpašas vadības kaut ko izpētīt, vai tās bija grāmatas, vai sprediķi, kas, kā es jutu, bija Viņa dotas, es sekoju savai sirdij savos pētījumos un tas, šķita, vienmēr atmaksājās pilnībā.

Es biju agnostiķis līdz tam, kad nonācu pie atziņas, ka Dievs ir ne tikai reāls, bet arī ka Viņš iemīlējis mūs un grib  personiskas attiecības ar mums. Tā bija pati lielākā lieta, ko jebkad biju dzirdējis. Es zināju, ka nav nekā interesantāka par Radītāju, tāpēc es sagribēju zināt visu, ko vien varu uzzināt par Viņu. Dievs ir Mīlestība, un es sapratu, ka nevar neko par Viņu iemācīties, Viņu nemīlot. Tas pamudina jūs izzināt vairāk par Viņu tā, ka tas aizrauj jūs un garīgā dzīve kļūst līdzīga kāpumam pa saspiestu spirāli. Es to saucu par „lielo pieķeršanos” , attiecībā uz ko visas citas pieķeršanās ir pakaļdarinājums. Nekas nekad neapmierinās cilvēka dvēseli tā, kā Dieva zināšana. Sācis vienreiz Viņu pazīt, jūs nevarat apstāties.

- Jūs esat zināms kā vēstures pazinējs, īpaši – draudzes vēsturē. Kas atveda jūs pie tās izzināšanas? – kāds jautāja.

- Tas ir labs jautājums un ved pie ļoti svarīga momenta Dieva izzināšanā. Dievs atklājas lielā mērā caur attiecībām ar cilvēkiem. Bībele pamatā ir vēsturiska grāmata par Viņa darbiem ar cilvēku un atklāsme par Viņa mērķiem priekš cilvēka.

Es saņēmu īpašu vadību izpētīt vēsturi. Es uzticīgi nodarbojos ar to kādus divus gadus pirms atradu to, kas mani tiešām iedvesmoja. Reizēm bija tik sauss, ka, ja nebūtu saņēmis īpašu vārdu, es sen šo lietu jau būtu pametis. Esmu priecīgs, ka esmu izgājis cauri šim tuksnesim tāpēc, ka, kaut arī tas bija smagi, es sasniedzu pamata zināšanas, bez kurām es nespētu saprast dažas no svarīgām lietām, kuras Viņš vēlējās man iemācīt vēlāk. Man bija jābūt pamatojumam attiecībā uz šim pamata zināšanām, pirms šis atklāsmes kļuva man saprotamas. Reizēm liekas, ka tiklīdz sāku domāt, ka neko īpašu vairs neatradīšu draudzes vēsturē, kā sāku atrast kaut kādus lielus dārgumus. Sausie laiki, caur kuriem izgāju, padarīja tos vēl īpašākus. Es biju kā zeltracis, kas gadiem meklē zeltu, bet nespēj atrast ne puteklīša, bet pēc tam uziet „zelta dzīslu”.

- Kas bija pati svarīgākā lieta, ko jūs sapratāt no draudzes vēstures? – jautāja Mērija.

- Ir sarežģīti izcelt kaut ko vienu – sāku, - bet es līdz pat šim laikam esmu izbrīnīts par to, ka katra nākamā paaudze izdara vienas un tās pašas kļūdas, kā to darīja iepriekšējā. Ir teiciens, ka tie, kas nezina vēsturi ir nolemti to atkārtot. Un tādi vēstures apļi, kas atkārtojas, ir traģiski. Cilvēce ir nogājusi garu ceļu, un mēs iemācījāmies un esam izdarījuši daudz ko, bet dažās un jo īpaši svarīgās lietās, mēs neko tā arī neesam iemācījušies līdz pat šai dienai.

- Tas arī ir tas lielākais dārgums? – iesaucās Viljams. – tas jau ir kļuvis par lētu klišeju, ko atkārto katrs.

- Tev taisnība. Visi to saka, un domāju, ka vairums tā arī uzskata, bet kad jūs skatāties uz to no jauna, svarīgā atklāsme kļūst vēl skaidrāka. Mācība par patiesību ir visapkārt mums blakus, bet atrast cilvēku, ko patiesība būtu mainījusi, ir ļoti sarežģīti. Daudzi spēj citēt lielas mācības par ticību, bet reti var atrast tos, kas ar tām dzīvotu.

Dievs pavēlēja Izraēlam atkārtot savu vēsturi katru gadu.  Ne tam, lai piespiestu viņus dzīvot pagātnē, bet tāpēc, ka mēs nevaram veiksmīgi kārtot darīšanas tagadnē un nākotnē, ja aizmirstam pagātnes mācības. Necieņa pret pagātni, kas izrādīta tās neizpētīšanā, redzams, ir pamata  iemesls tik daudzu impēriju uzplaukumam. Lai godinātu savus tēvus un mātes, vajag daudz vairāk kā viņu vēstures zināšana. Es nedomāju, ka mēs varēsim mainīties, kamēr viņus negodāsim.

- Kā gan mēs varam parādīt godu? – kāds jautāja.

- Daudz vieglāk ir mācīt par Dieva žēlastību, kā tajā staigāt. Viss tas ir žēlastība, bet tikai tie, kas to meklē, to atradīs. Es domāju, ka mums ir jāciena tēvi un mātes. Mums ir jābūt tik ļoti centīgiem tajā, ka meklējam kā to izdarīt, un pēc tam pakļauties. Es zinu, ka sākumam vajag zināt viņu vēsturi un klausīties, ko viņi saka. Mums ir daudz mācību par ticību, bet Vārds saka, ka ticība un pacietība ir vajadzīgas, lai mantotu apsolījumu. Es domāju, ka pacietības daļa bieži tiek atstāta, jo ir vajadzīga liela pacietība, lai izpētītu vēsturi, un tādi iegūs balvu.

Viena no redzamajām Dieva lielajām atklāsmēm, kas redzamas vēsturē ir Viņa bezgalīgā mīlestība un pacietība pret cilvēku. Viņš sūta Savus lieciniekus katrā paaudzē un cenšas viņiem palīdzēt. Katra paaudze pretojas sūtītajiem pret viņiem un viņi paklūp pret tiem pašiem akmeņiem, kā iepriekšējā paaudze. Pat nedauzi, kas ciena Viņa lieciniekus, reti viņiem paklausa, bet Dievs nekad mūs nepamet.

- Tas vienlaicīgi gan iedvesmo, gan sarūgtina, - kāds piezīmēja.

- Es saprotu, bet tas, ka sākumā mūs kā cilvēkus var pievilt, var arī novest pie vēl lielākas, stingrākas cerības. Pirms daudziem gadiem es zaudēju ticību cilvēkiem un pievīlos draudzē. Tas, kas deva man spēku iet tālāk un ticēt galīgajai draudzes uzvarai, bija mana ticība, ka Dievs to izdarīs, nevis cilvēki. Būt sarūgtinātam nozīmē zaudēt savu burvību. Un tas ir labi, bet mums vajag samainīt burvību pret ticību. Īsta ticība vienmēr ir koncentrēta uz Dievu, nevis uz cilvēkiem.

Patiesa ticība nevar būt pamatota uz ko citu, izņemot patiesību, un patiesība ir mūsu patiesais stāvoklis, bet kas ir vēl svarīgāk, ir redzēt Dieva sirdi un mērķus. Dievs nekad nav zaudējis Savu pacietību vai cerību attiecībā uz mums. Atnāks paaudze, kas sagraus šo briesmīgo apburto apli, kurā mēs esam ieciklēti sava lepnuma dēļ. Atnāks paaudze, kas iemācīsies godāt savus tēvus un mātes, un stāsies pretī maldiem, ka viņi ir daudz gudrāki un labāki par iepriekšējām paaudzēm. Šī paaudze izrausies un sasniegs Apsolīto Zemi.

- Jūs domājat, ka mēs varētu kļūt šī paaudze? – ieskanējās jautājums.

- Jā. Šī varētu būt tā paaudze, kas izrausies. Viena no lietām, kas dod man cerību šajā paaudzē ir lielā augstprātība, kas tagad ir pārņēmusi šo paaudzi, un tas, cik augstu ir pacēlusies lepnība un pretestība. – teicu es.

- Kā gan tas viss dod juma cerību?  Vai tas nav gluži pretēji tam, kas mums ir jāiegūst? – izspļāva Mērija.

- Jā, tā tas ir, un tieši tur tā lieta. Patiesie ceļotāji neseko masām, bet vienmēr virzās šīs pasaules garam pretējā virzienā. . cilvēku lepnība un augstprātība ir sasniegusi līmeņus, par kādiem pravietoja šī laika beigām. Tie, kas šo tumsu uzvarēs, būs paši stiprākie. Tie, kas uzvarēs šo lepnību, būs paši pazemīgākie un tāpēc būs spējīgi mācīties un sasniegt visu laiku gudrību.

Kad vairojās grēks, žēlastība sāka plūst pāri.  Dievs dod Savu žēlastību pazemīgajiem, bet Dieva žēlastība ir pats vērtīgākais no visiem dārgumiem. Nekas nevar apturēt Dieva žēlastību, un nav nekā tāda, kas spētu būt pilnīgs bez Dieva žēlastības. Mēs tuvojamies laikiem, kad pazemīgie iemantos zemi. Viņi izdarīs to tāpēc, ka staigās Dieva žēlastībā.

- Paldies Dievam, ka jums bija gudrība izpētīt draudzes vēsturi tā, kā jūs to izdarījāt, - kāds teica.

- Paldies par uzmundrinājumu un par to, ka klausāties manī, bet man nebija gudrības to izdarīt. Tā bija Dieva žēlastība, kas norādīja man to virzienu, citādi es būtu gājis pa savu paša. Tas viss ir žēlastība.

-Bet jūs bijāt paklausīgs, - kāds piezīmēja.

- Kaut kādā mērā. Un atkal, esmu ļoti pateicīgs tam uzmundrinājumam, bet es zinu, ka varētu izdarīt vairāk. Es zinu, ka vēl joprojām veltīgi tērēju daudz laika, ko varētu izmantot izpētei. Es zinu, ka varētu būt daudz paklausīgāks. Tas nav vainas slogs, ko es iznēsāju pa visurieni, bet pastāvīgas zināšanas, tad visa būtība ir Dieva žēlastībā.

Esmu iztērējis gadus. Bija daudz patiesību, ko es ļoti labi zināju, bet es nestaigāju tajā tā, kā pienākas. Kam daudz dots, no tā daudz tiks prasīts. Es patiesībā nevienu nevaru slavēt, izņemot Jēzus krustu. Viņš ir mana taisnība. Tas ir viss, kam varu uzticēties un uz ko paļauties. Es ne tikai cenšos būt pazemīgs, bet tā ir realitāte un tā ir liela, atbrīvojoša realitāte. Visa būtība ir Kristū un tajā, ko Viņš ir izdarījis.

Tas nenoliedz patiesību, ka Svētais Gars ir Palīgs, nevis Darītājs, un ka jums ir sava darba daļa. Viņam vajag tikai paklausību. Pie tam es patiešām nejūtu, ka varu pieņemt uzslavu par kaut ko līdz Tiesas Dienai, kad viss kļūs skaidrs. Tagad man nav ar ko lepoties, izņemot Dievu. Ja es skatīšos uz saviem sasniegumiem, tad es vairāk redzēšu sakāves, kā uzvaras. Jūsu dēļ es ticu, ka Viņa žēlastības būs pietiekoši, lai uzvarētu manas vājības, kad es vedīšu jūs cauri šim savvaļas mežam.

- Un jūs nebaidāties, ka dažas lietas var ievainot mūsu pārliecinātību jūsos kā līderī? – jautāja Viljams.

- Tas nav tas, no kā es baidos. Es baidos, lai jūs nekļūtu pārāk pārliecināti manī kā līderī. Mans kā līdera mērķis nav veidot jūsu ticību uz mani, bet veidot jūsu ticību tikai uz To, Kurš jūs nekad nepievils. – es atbildēju. Viņš ir Tas, Kurš jūs šurp aicināja un Viņš ir ar jums. Tas ir daudz labāk, kā mana klātbūtne, vai pat Elijas klātbūtne. Labāka par erceņģeļa Mikaēla, ir Kristus klātbūtne. Viņš ir katrā no jums un tā ir pati galvenā lieta, ko jūs te sapratīsiet.

-Jūs rādāt tādu pašu līdera tipu, par kādu runāja Pāvils, kad teica, ka viņš atnācis vājumā, bailēs un lielā drebēšanā, bet korintiešiem bija problēmas tā dēl viņam uzticēties. – turpināja Viljams. Tajā pašā laikā viņš saka, ka viņi pakļāvās tiem, kas slikti pret viņiem izturējās, kā pat Pāvils teica- situši pa seju. Jūs pierādāt citu varas veidu. Jautājums par to, vai mēs spēsim būt gudrāki par korintiešiem īstenās varas no Dieva atpazīšanā?

- Tā ir laba atklāsme, bet ziniet sekojošo: ja Dievs devis jums tādu vāju līderi, tas nozīmē, ka jums ir jābūt stipriem. Daudzas dāvanas jūsu vidū ir dotas mana vājuma dēļ, kā to parādīja Mērija, kas sacēlās pret lauvu. Es sastingu un bez  viņas būtu gājis bojā. – piemetināju- tas dod iespēju katram izaugt varā, kas pamatota ticībā tikai uz To, kurš ir tā cienīgs.

- Tātad, jūs domājat, ka lielais dārgums, lielais piedzīvojums, tā ir izpēte un apguve? – jautāja kāds cits.

- Nē. Tas ir tikai viens no dārgumiem un viens no piedzīvojuma veidiem. Kādam lielākais dārgums ir redzēt Dieva darbus, kas izdarīti caur viņiem. Citiem tie ir redzēt Dieva tautu savienotu kopā Viņa templī, koinonijā – svēto sadraudzībā. Vēl kādam citam tie ir garīgi pārdzīvojumi. Dzīsla, kas stiepjas cauri lielajiem piedzīvojumiem ir redzēt Dieva godību it visā, ko Viņš dara. Tas ir pieejams visiem mums, bet priekš manis personīgi ir Dieva ceļu apmācība, kas, kā es domāju, bija pats labākais no visa, vismaz līdz šai dienai.

-Kas tad ir labākais tagad? – kāds jautāja.

- Tikpat brīnišķīgi, kā redzēt Dieva ceļus ar cilvēkiem, kā viņi bija atklāti Rakstos un vēsturē, tā redzēt Viņa darbību ar īstiem cilvēkiem, ar katru no jums te un tagad, un tas ir pat vēl daudz labāk. Es zinu, ka mēs vēl tikko esam uzsākuši un vēl nezinām viens otru pietiekami labi, bet es jau varu redzēt, ka katrs no jums ir liels dārgums. Es domāju, ka, ja mēs veltīsim laiku, lai pa īstam iepazītu viens otru, tad mēs atradīsim lielus dārgumus katrā cilvēkā.

Neskatoties uz visām kļūdām, draudze, kas tika izveidota, lai palīdzētu un godinātu patiesos dārgumus šajā dzīvē, vēl joprojām ir pats interesantākais veidojums, kāds vien eksistē uz planētas. Lai cik vāja tā nebūtu, tā joprojām ir un paliek pati jaudīgākā organizācija uz planētas. Pagātnē es biju pārāk aizņemts, pat savās izpētēs, lai būtu miesas daļa, uz ko biju aicināts būt un redzēt, kā veidojas Dieva nams. Jūs esat Viņa nama dārgumi, varenākie mākslas veidojumi, ko Viņš augstu vērtē un rāda ar lielu lepnumu. Katram no jums ir sava vēsture, un jūs esat vēsturiskas grāmatas Viņa plauktos visiem, kas vēlas lasīt.

Sapratne, ka Dievs ir un Viņa atziņa  ir lielākie dārgumi no visa, bet palīdzība viens otram, tas ir otrais. Izejot cauri šim savvaļas mežam kopā, mūsos notiks daudzas lietas. Pats labākais no visa būs tas, ka mēs Viņu izzināsim labāk, un nākošais, ka mēs iepazīsim viens otru labāk.

- Tātad, līdz šim, izpēte un studijas bija jūsu galvenā nodarbošanās, bet tagad jūs grasāties izpētīt mūs? – teica Mērija – man pašai patīk tādas lietas un tas patiešām skan jauki par ceļiem, kā Dievs kļuvis par jūsu Skolotāju, bet ja jūs grasāties atbildēt uz maniem jautājumiem, es pieņemu, ka es nebūšu spējīga to pārdzīvot.

- Nē. Tu spēsi. Jūs visi spēsiet. Daudzi no jums jau ir tajā. Tomēr laiks ir īss un jums nav gadu, lai izdarītu to, ko izdarīju es, bet esmu pārliecināts, ka jūs spēsiet pārdzīvot to pašu kopā ar Viņu. Dalīties ar Viņa tautu lielajos gudrības dārgumos un zināšanās, ir viens no Viņa galvenajiem priekiem cilvēkos. Ziņkārība ir liela dāvana un tāpēc, es domāju, ir tik svarīgi atbildēt uz jūsu jautājumiem šim ceļojumam. Viņš var iemācīt jums ātrāk tāpēc, ka jums nav tik daudz laika, cik bija man, taču arī tas var būt ne mazāk īpašs un personīgs. Ja man ir atbildes uz dažiem no jūsu jautājumiem, tad tas ir tāpēc, ka Viņš ir ievietojis mani te priekš jums.

- Ziniet, es domāju, ka vislielākais jautājums jau ir atrisināts, - teica Mērija – kad pamanīju asaras, kas ritēja pār viņas vaigiem. Viena vien zināšana, ka Viņš ir stipri satraucies par maniem jautājumiem, ka Viņš ir sūtījis jūs, un ir sūtījis Eliju, lai pateiktu jums, cik ļoti tie ir svarīgi, dod man milzīgu mieru. Es izjūtu Viņa mīlestību.

- Mērij, tikai Dievs zina dziļākos tavas sirds jautājumus, un tikai Viņš var apmierināt tos. Cilvēki var būt nepacietīgi pret jūsu jautājumiem, bet Viņš – nekad. Jo vairāk tu kādu mīli, jo sarežģītāk ir būt nepacietīgam pret viņu, un Dievs mīl visus mūs daudz vairāk, kā mēs spējam saprast.

- Es biju tik ļoti vīlusies cilvēkos, - piemetināja Mērija, - pat pazīstami Dieva vīri un sievas atraidīja manus jautājumus. Visi viņi teica man vienu un to pašu „Vienkārši notici Dievam” . Es gribu, man ir jautājumi. Vien zināšana, ka Viņš gādā par maniem jautājumiem un grib atbildēt uz tiem, dod man vairāk ticības, kā man ir bijis jebkad iepriekš. Tas palīdz man vairāk , kā spējat iedomāties.

- Vai vēlies uzdot kādu no saviem jautājumiem tagad? –apstājies, jautāju.

- Nē. Nedomāju. Nemiers, kas man bija par maniem jautājumiem, ir aizgājis. Man ir palikuši jautājumi, taču man ir viegli gaidīt. Viena vien zināšana, ka Viņš gādā par maniem jautājumiem, ir tik brīnišķīga, ka es vienkārši vēlos to baudīt kādu laiku. Varam turpināt?

- Protams, - atbildēju- bet es gribētu pateikt to jums visiem. Tā ir viena no lielākajām svētībām iegūt visus lielos skolotājus, kas vien mums ir mūsu dienās, bet mūsu lielākie jautājumi, dziļākie mūsu sirds jautājumi, mums, drīzāk, ir jāuzdod Dievam, nevis cilvēkiem.  Viņš parasti mācīs mūs caur skolotājiem, ko Viņš devis Savai tautai, bet Viņš vēlas būt mūsu Skolotājs, un, ja tikai mēs iepazīsim Viņu kā savu Skolotāju, tad mēs kļūsim pietiekami stipri tam, kas mūs gaida. Tā ir Klints, par ko Viņš teica Pēterim, uz kuras Viņš cels Savu Draudzi – atklāsme, ko mēs saņemam no Paša Tēva. No visiem piedzīvojumiem, ko mēs piedzīvosim, šis ir pats labākais.

„Un visi dzēruši to pašu garīgo dzērienu, jo tie dzēra no garīgās klints, kas tiem gāja līdzi, bet šī klints bija Kristus.” (1. Korintiešiem 10: 4).

No angļu valodas tulkojis Sergejs Nazarovs

No krievu valodas tulkoja Inga Krūmiņa.

Avots: https://outpouring.ru/news/2013-06-08-6185