Uzveicot mūsdienu maldus
Džons Pols Džeksons
Reiz pirms daudziem, daudziem gadiem kādā dārzā tālu, tālu prom dzīvoja vīrs vārdā Ādams un viņa sieva Ieva. Viņi bija ļoti laimīgi un viens otru ļoti mīlēja.
Bet kādu dienu ļauna čūska viņiem sacīja, ka viņi varētu kļūt par labākiem, stiprākiem un gudrākiem cilvēkiem, ja vien viņi vienkārši to vēlētos. Viņi pat varētu kļūt kā Dievs. Ādams un Ieva darīja, kā čūska lika un izvēlējās augli no nepareizā koka. Šis lēmums nošķīra viņus no Dieva.
Pagāja ilgs laiks, viena civilizācija nomainīja otru un tagad pēc tūkstoš gadiem, visas kultūras (izņemot tās, kuras veido jūdi un kristieši) tic, ka Dievs ir piedzīvojis neveiksmi. Laikam piemīt spēja sajaukt cilvēku prātus. Tā tas ir vēl šodien.
Pasaule apgalvo, ka, ja vēlaties kļūt labāki un stiprāki, jums vajag izmantot labo, kas mīt jūsos. Vairums kristiešu saprot, ka tā nav taisnība, bet neatspoguļo to savā dzīvē. Par spīti savai pagāniskajai izcelsmei, šis uzskats ar nelielām izmaiņām ir ļoti pārliecinoši iefiltrējies baznīcā. Ja jūs vēlaties kļūt labāki, tad jums vispirms jāuzticas Dievam un pēc tam pamatīgi jānopūlas, lai iekļūtu „labo cilvēku” kategorijā.
Te slēpjas klupšanas akmens. Uzskats, ka jūsu spēkos ir darīt jebko, lai sev palīdzētu, nenāk no Dieva. Tas ir auglis no nepareizā koka. Jūs tikāt radīti Viņa rokās, Viņš turēja un veidoja jūs ar saviem pirkstiem. Ja jau Dievam nevajadzēja jūsu palīdzību, kad Viņš jūs radīja, tad kur gan citur tā būtu vajadzīga. Evolūcijas teorija radās no uzskata, ka mums nav vajadzīgs Dievs un ka cilvēki paši var pildīt šo lomu, ja vien tam pietiek laika. Ja mēs patiesi varētu paši sevi pilnveidot, tad Glābējs būtu pēdējais, kas mums vajadzīgs. Galu galā, kurš gan grib būt kalps, ja var būt kungs. To pašu Sātans ieteica Ādamam un Ievai, un šo pašu kauju mēs izcīnām ar katru šodien izdarīto izvēli.
Mēs domājam, ka Dievs grib, lai mēs ļoti nopūlētos būt par tādiem, kādiem Viņš mūs ir aicinājis, bet tas tā nav. Un tomēr mums ir jāpieņem lēmums, ka Viņa, nevis mūsu griba vadīs mūsu dzīvi. Tas arī viss. Mēs nevaram paša spēkiem doties pa Viņa gribas ceļu. Šo uzskatu ir ļoti grūti izskaust, jo mēs to esam mācījušies kopš Krišanas. Piemēram, mūsu vecāki mūs apbalvo, ja mēs esam labi un labi uzvedamies. Šādā rīcībā nav nekā slikta, bet tā mums māca, ka mums jābūt labiem Dieva priekšā, un, ja mūs nomāc problēmas, tad Dievs noteikti jūtas noskumis un sarūgtināts mūsu dēļ, kas patiesībā tā nemaz nav. Kāpēc šī problēma vispār ir aktualizējusies? Tāpēc, ka Viņš ar to strādā.
Lai gan ir grūti salauzt šo uzskatu, šeit var palīdzēt izpratne, ka mēs paši nevaram atbrīvoties no savām problēmām. Jūs pats nevarat sevi izglābt. Jūs neesat un nespējat būt labs cilvēks paša spēkiem. Jūs pats nepārvaldāt savu dzīvi. Jūs neesat noteicējs pār savu likteni. Jūs...jūs...jūs neesat galīgā atbilde.
Tikai viena lieta var padarīt jūs par labākiem cilvēkiem un „apgaismot” jūs, kā cilvēkiem to labpatīk dēvēt, un tā ir tuvība ar Dievu. Kļūstot Viņam arvien tuvāki mēs automātiski tiksim galā ar savām problēmām. Tiklīdz mēs aptversim, kas ir Dievs un kas esam mēs attiecībā pret Viņu, mums atvērsies debesis, un mums atklāsies mūsu īstais aicinājums un liktenis. Ak, jā, un mēs arī kļūsim par labākiem cilvēkiem. Tāda ir patiesā lietu kārtība.
