Riks Džoiners
Lielais Rīkojums
Vārds nedēļai, 2.daļa.
Kad lūdzos par šo gadu, un man tika parādīti amerikāņu kalniņi. Tas nozīmē, ka šajā gadā mums būs gan pacēlumi, gan kritumi. Es saprotu, lai paredzētu ko tādu, nav jābūt pravietim, taču šim redzējumam bija ļoti uzmundrinošas beigas – brauciens pa tiem beidzās visaugstākajā vietā. Šajā gadā mēs pacelsimies vēl augstāk! Tāpēc neļaujiet kritieniem jūs apbēdināt un darīt jūs norūpējušos. Turieties stiprāk un ziniet, ka drīz atkal iestāsies pacēlums.
Mūsu pravietiskais draugs Bobs Džonss pirms dažiem mēnešiem teica mums, ka šī ziema būs ļoti smaga. Man liekas, ka tas jau ir apstiprinājies. Šo vārdu rakstu Dienvidkarolīnā (viens no dienvidu štatiem, kur mēdz būt mēreni siltas ziemas), bet aiz loga 8 grādi pēc Fārenheita (- 13C). Es neatceros šajās vietās tādus salus. Tomēr, uzmundrina tas fakts, ka pilnīgi droši pienāks pavasaris! Vēlos pateikt, ka grūtajos laikos, krituma laikos, mums vajag stingri turēties. Tie nāks, bet tie pāries! Kā reiz teicis Vinstons Čērčils: „Kad jūs ejat cauri ellei, turpiniet iet”. Turpiniet iet.
Atrakcija, ko redzēju, bija ļoti nestabila. Šķita, ka tā nav spējīga pārvarēt nākamo pagriezienu, vai pacēlumu. Un tomēr – tā turējās. Man patīk amerikāņu kalniņi, taču šajos labprātīgi es nesēstos. Bet mums nav izvēles, mēs jau esam uz tiem. Pat visstiprākās šīs pasaules sistēmas ir ļoti nestabilas un ļodzīgas, un vairums turas tikai tāpēc, ka Dievs tās sargā no sabrukšanas. Viņš to dara mūsu dēļ, tāpēc mēs nekad nedrīkstam pārtraukt par tām lūgties.
Šajā redzējumā bija platforma, amerikāņu kalniņu beigās. Tā izskatījās nedaudz stingrāka, kā pati atrakcija, bet kad mēs pa to gājām, tā kļuva arvien stiprāka. Otrā pusē mūs gaidīja spožs, mirgojošs vilciens, kurā mēs iekāpām. Tik skaistu un labi iekārtotu vilcienu vēl nebiju redzējis. Tomēr, kad tajā iekāpu, ieraudzīju, ka, atkāpjoties no platformas, šis vilciens iebrauks garā, tumšā tunelī, kam gals nebija redzams. Un tomēr, tunelis bija augšupejošs un vilciens jaudīgs, spējīgs braukt pret kalnu. Mēs virzāmies uz augšu. Uz kādu brīdi var būt tumšs un nedaudz baisi, bet mēs virzāmies augšup. Tās bija mana redzējuma beigas.
Vilciens sapņos un vīzijās parasti nozīmē apmācību. Varbūt, mēs vēl joprojām esam uz vecajām amerikāņu kalniņu atrakcijām, bet uz mūsu nozīmēto vietu mūs nogādās apmācība un treniņi. Tas atgādina man par Efeziešiem 4. nodaļu – svēto veidošanu kalpošanai. Pat, ja mums būs vajadzīgs kāds laiks, lai ieraudzītu, kurp mēs virzāmies (garš tumšs tunelis) taču mēs virzīsimies uz augšu. Apmācības – tas ir transporta līdzeklis, kas mūs nogādās tur, kur mums jānokļūst.
Staigāšanas ticībā raksturs ir, lai nebūtu iespējas ieraudzīt to, kurp jūs virzāties, bet ir jāzina, ko meklēt. Kad Ābrahāms sāka staigāt ticībā, viņš nezināja, kurp viņš iet, bet viņš skaidri zināja, ko meklē – pilsētu, ko ceļ Dievs, nevis cilvēki.
Pilsētas, ko cēluši cilvēki, atstāj iespaidu, bet, kad jūs ieraudzīsiet, ko ceļ Dievs, tad nekāda cilvēcīga būve nespēs atstāt uz jums iespaidu. Lai ieraudzītu to, ko būvē Dievs, ir vajadzīga atklāsme. Apustulis Jānis ieraudzīja Bābeli vēl līdz tam, kā bija pārnests augstajā kalnā. Un tad viņš ieraudzīja Jauno Jeruzālemi, ko bija redzējis Ābrahāms. Tā vēl joprojām atradās būvniecības procesā. Pats augstākais aicinājums, kādu vien ir iespējams iegūt, ir būt par šīs pilsētas daļu. Vai jūs to redzat?
Kā redzam Atklāsmes grāmatā, Jaunā Jeruzāleme ir līgava, Jēra sieva. Kā nesen piezīmēja Dons Potters, ir apbrīnojami, kā līgava var, dažas minūtes pirms ceremonijas, izskatīties pēc antīkām drupām. Tomēr, šajās dažās pēdējās minūtēs viņa saņemas un parādās tik skaista un pilnīga, ka jūs zināt, ka esat liela brīnuma liecinieks. Iespējams, tā notiek ar Jēra līgavu. Mēs varam izskatīties katastrofāli gandrīz līdz pašām beigām, un pēc tam brīnumainā veidā saņemties un parādīties tīri un nevainojami.
Nekad nepadodieties!
Rick Joyner „MorningStar Ministries”
Avots: https://outpouring.ru/news/2014-01-10-6858
No krievu valodas tulkojusi Inga Krūmiņa
