Riks Džoiners
Lielais Rīkojums,
Vārds nedēļai 4. daļa.
Nav jābūt pravietim, lai redzētu, ka mēs dzīvojam laikos, par kādiem runāja apustuļi un pravieši: laikos, kad šīs pasaules valdnieki grūs, un Dieva valstība augs. Tomēr pat daudzi kristieši, redzēdami, cik nestabilas kļuvušas valdības pasaulē, vēl joprojām nemana nākošās Valstības zīmes. Lai saprastu laikus, mums ir jāprot vēl labāk atšķirt šīs divas valstības. Ir vēl viens faktors, ko ir nepieciešams izskatīt kā pamatu šai mācībai. Par to tiek runāts Atklāsmes Grāmatā 11: 15:
„Un septītais eņģelis bazūnēja, un stipras balsis atskanēja debesīs, kas sauca: „Pasaules valstība ir nākusi rokā mūsu Kungam un Viņa Svaidītajam, un Viņš būs valdnieks mūžīgi mūžam.””
Tas nozīmē pāreju, pārvēršanos. Neskatoties uz to, ka cilvēku valstības tagad grūst, mums ir šis un citi pravietojumi, kas runā par to, ka dažas šis pasaules valdības pilnībā nesagrūs, bet kļūs par Dieva Valstības daļu. Mums tāpat ir nepieciešams atšķirt, lai pēc iespējām varētu tām palīdzēt. Un atšķiršana sākas ar saprašanu par to, kā šim periodam ir jārisinās tajās tautās, kuras pieņem Valstību.
Kungs salīdzinaja valstību ar ieraugu, ko liek mīklā. Tā izplešas mīklā, to saraudzējot. (sk.Mateja 13: 33). Kungs izmanto lielu daudzumu veidu iesēt Savas valstības principus valdībās un tautās. Tie izplatīsies un kļūs par pamatojumu Viņa nākošajai Valstībai. Tam Viņš izmanto Savu tautu.
Jesajas grāmatā 40. nodaļā mēs redzam, ka gatavojam ceļu Kungam, iztaisnojot stepē Viņam takas – ceļu, kas būvēts uz Dieva augstākajiem ceļiem. Šis ceļš tiek būvēts tagad, un zināmā pakāpē tas tika bū3vēts jau tad, kad pats Ķēniņš Jēzus staigāja pa zemi. Tāpēc Lielais Rīkojums ir ne tikai tajā, lai darām atsevišķus mācekļus, bet arī darīt par mācekļiem veselas tautas. Īemāciet tautas” – tas ir ne tikai ģeogrāfisks uzdevums. Patiesie misionāri, ko sūta Dievs katrā zinātnes sfērā, industrijas jomā un katrā valdībā. Dievs sūta viņus šajās jomās, lai palīdzētu šo ceļu uzbūvēt.
Kādā līdzībā Kungs teica, ka tad, kad Viņš atgriezīsies, tad sašķiros tautas divās grupās – aitās un āžos. Viņš izceļ katras grupas atšķirības. Mēs esam aicināti būt par sāli un gaismu šai pasaulei, kā sargi, tāpat arī mācītāji, tāpēc mums ir ļoti jāvēlas tas, lai tauta, kurā esam dzimuši, vai pie kuras esam bijuši sūtīti, kļūtu par „avju”, nevis „āžu”, tautu.
Kad mēs sāksim redzēt Dieva Valstību, pat lielākie cilvēka izgudrojjumi izskatīsies garlaicīgi un nenozīmīgi. Es saprotu, kāpēc daži, kas sākuši redzēt Valstību, zaudē visu interesi un cerību uz valdībām un cilvēka ceļiem. Tāpēc Ābrahāms, acīmredzami būdams aristokrātiskas sabiedrības loceklis lielākajā visu laiku tautā un kultūrā, atstāja visu un sekoja vienam mērķim – pilsētai, ko cēlis Dievs. Pametot visu un pievienojoties tam, ko cēlis Dievs, Ābrahāms kļuva par svētību visām ģimenēm uz zemes. Galvenais ceļš, kā arī kļūt par svētību zemei, ir sekot savam aicinājumam un būt par daļu no tā, ko ceļ Dievs.
Kad redzam, ko dara Dievs, tad nekas no tā, ko izgatavojis cilvēks nav salīdzināms ar šo. Un tomēr, mūsu uzdevums ir palīdzēt tautām, pie kurām tikām sūtīti. Mums jāsludina Valstības Evaņģēlijs un jāpalīdz it visā, lai viņi spētu kļūt par avju tautām, nevis āžu. Mūsu uzdevums ir dot viņiem cerību. Mums ticis dots varenākais pasaulē cerības vēstījums – Valstības Evaņģēlijs.
Tāpēc, kopā ar mācību par to, kā mēs varam redzēt nākošo valstību, mēs zinām, ka, faktiski, mums ir jāgatavo ceļš tai. Tāpat mums ir nepieciešama dziļākā izpratne un spēcīgākā zināšana par vēsti, kas mums dota – Valsītbas Evaņģēlijs.
Rick Joyner „MorningStar Ministries”
No angļu val. Tulkoja Diāna Kirsanova
No krievu valodas tukoja Inga Krūmiņa.
Avots: https://outpouring.ru/news/2014-01-31-6924
