Riks Džoiners
Sērijas „Uguns uz kalna” pirmās grāmatas "Taka" septītais turpinājums.
Grupa gāja, galvenokārt, klusējot. Kad saule devās uz rietu, mēs atradām vietu pie strauta. Mēs nolikām sargus un pēc tam dzērām, līdz visi bijām atsvaidzināti. Mēs iededzām ugunskuru, lai visi sapulcētos tam apkārt. Cilvēki sadalījās grupiņās un sāka sarunāties. Viljams pienāca un apsēdās man blakus.
„Es vēroju, kā jūs tiekat galā ar šo grupu”, viņš uzsāka. „Tas ir unikāli, un man ir interesanti saprast jūsu metodes”.
„Atzinīgi novērtēju tavu interesi un vēlētos pēc iespējas vairāk dzirdēt tavus novērojumus un priekšlikumus”, atbildēju. „Taču patiesībā es neizmantoju nekādas īpašas metodes. Es, vienkārši, ņemu situāciju, un cenšos izdarīt to, ko varu”.
„Izskatās, tas jums izdodas. Es vēlētos jūs par kaut ko izjautāt”.
„Lūdzu, esi brīvs to darīt,” teicu.
„Mani uztrauca, ka jūs bijāt pārāk atklāts par savām neveiksmēm un vājībām. Šai grupai ir jums jāuzticas, bet es neesmu pārliecināts, ka tādas lietas palīdz. Tomēr, man ir jāatzīst, ka jūsu atklātība pamudināja jums uzticēties vēl vairāk. Vai tas ir tas, ko jūs centāties sasniegt?”
„Tas varēja tādā veidā nostrādāt, taču es to nedarīju šī iemesla dēļ”, atbildēju. „Mans iemesls būt atklātam ir šāds: man tika dots darbs – izvest šo grupu cauri šim savvaļas mežam. Viņi to spēs izdarīt tikai savā ticībā uz Dievu, nevis uz mani. Es zinu, ka ir noteikta uzticēšanās, kas viņiem pret mani ir jābūt kā uz Dieva nodrošinājumu priekš viņiem uz šo laiku, taču mans mērķis ir tas, lai aizvestu viņus līdz vietai, kur viņiem pēc manis nebūs vajadzības. Es gribu viņus turp aizvest pēc iespējas ātrāk. Es gribu, lai viņi iziet tam cauri, pat ja es paklupšu un neiešu”.
„Tā ir lieliska pašaizliedzība, tā domāt”, atsaucās Viljams.
„Paldies, tā nemaz nav tik liela pašaizliedzība, kā var likties”, paskaidroju. „Ja es kritīšu, bet viņi turpinās iet, tad es tomēr esmu kaut ko sasniedzis un mani pūliņi nav bijuši veltīgi. Man pašam bija lieli skolotāji. Daži no viņiem ir beiguši labi, citi – nē. Pie tam, es zinu, ka auglis, ko nesu, vēl joprojām iet uz viņu rēķina, viņu ieguldījuma manī dēļ. Tā, ka es varu izpildīt visu, ko viņu dēļ varu izdarīt, un jo īpaši to dēļ, kuru dzīves, šķita, ka beigušās neveiksmīgi. Viņi vēl joprojām var iegūt panākumus caur mani”.
„Esmu ļoti pateicīgs tiem, kas iesējuši manā dzīvē, pat ja viņi ir paklupuši un nav aizgājuši līdz galam labi, bet es atzīstu, ka es tāpat daru to personīgu iemeslu dēļ. Vienīgais bauslis ar apsolījumu – ir godāt mūsu tēvus un mātes. Apsolījums tajā, ka mums būs labums un ilgs mūžs. Es vēlos viņus godināt, jo patiešām par viņiem rūpējos, un arī tāpēc, ka esmu uzzinājis par lielo izdevīgumu, ko no tā saņemam”.
„Jūsu atklātība ir slavējama, taču, es šaubos par tādas atklātības noderīgumu”, atbildēja Viljams.
„Var būt tev taisnība. Iespējams nav vērts būt tik atklātam ar nenobriedušiem un vājiem, bet tie, kas ir uz šī ceļa, nav tādi. Es nevaru izturēties pret viņiem kā pret sekotājiem, bet kā pret brāļiem un māsām, kā pret līdzstrādniekiem. Katrs no viņiem šeit var nobriest ātrāk, kā es, un nopelnīt šo līdera pozīciju vairāk, kā es. Pie tam es gribu pabeigt šo ceļojumu pēc iespējas ātrāk un mierīgāk.”
„Nekad neesmu dzirdējis, kad kāds līderis tā runātu”, atbildēja Vijams.
„Viljam, mērķis šeit nav mana līdera pozīcija. Mans mērķis nav būt līderim; bet tas ir - iziet cauri šim mežam. Ar vieglu sirdi atzīstu, ka ikviens no jums, kā es domāju, varat izdarīt šo darbu labāk par mani, protams, ja iegūst labvēlību no Tā, Kurš ir Līderis mums visiem. Reizēm liels līderisms var būt tajā, lai zinātu, kad pamest līdera pozīcijas un sekot”.
„Man stāstīja, ka līderisms, kas ieved mūsu aicinājumā, ticis zosu modelēts. Viņi lido kāsī, „V” burta veidā aiz līdera tāpēc, ka tas ir par 30% vieglāk lidot aiz citiem, kā viņu priekšā. Tāpēc līderis nogurst daudz ātrāk, kā tie, kas iet aiz viņa. Ja bars grib uzturēt savu ātrumu vajadzīgajā līmenī, tad tam ir regulāri jāmaina līderi. Ja mans nogurums sāks palēnināt visu grupu, man vajadzēs ļaut kādam citam to vadīt, vismaz līdz tam laikam, kamēr tas pats notiks ar viņiem. Es jau meklēju to, kurš varēs būt nākamais, lai varu viņam palīdzēt tam sagatavoties”.
„Tajā ir liela jēga, bet nekad neesmu dzirdējis neko līdzīgu šim agrāk ne no viena no līderiem”, atbildēja Viljams.
„Te viss ir citādāk, kā pasaulē. Būt par līderi – ir vien virspusīgs mērķis. Nokļūt līdz kalnam kopā ar visiem, kas bijuši mums uzticēti, tas ir mērķis. Es negribu, lai kaut kas, pat mana personīgā vieta, šo mērķi aptumšotu”.
„Vai jūs domājat, ka varu būt viens no tiem, kas aicināts mūs vest kādu laiku?” jautāja Viljams.
„Jā” es atbildēju.
„Bet es kļuvu ticīgs nesen, esmu jaunāks, kā pārējie, kas ir šeit. Vai Bībele nebrīdina pret līdera vietas nodošanu jaunatgrieztajiem?”
„Jā. Es atceros to pašu. Tomēr, briedums Kristū nav tikai laika plūduma rezultāts. Tas vairāk ir rezultāts tam, kā mēs tiekam galā ar pārbaudījumiem, kas mums doti. Tas ir rezultāts tam, lai būtu pietiekami pazemīgs, lai mācītos, taču, kas vēl vairāk, tas ir rezultāts tam, lai tuvotos Ķēniņam un mācītos no Viņa”.
„Esmu nodzīvojis savu dzīvi, meklējot atziņu par Mācītāju. Viņš ir Tas, kurš teica man iet cauri šai vietai. Man nācās likt citu intereses augstāk par savējām. Pareizā atbilde uz ikvienu krīzi vai problēmu ir nolikt citu intereses pirmajā vietā. Varētu teikt, ka daru to egoistiski, cenzdamies tam iziet cauri pats, liekot viņu intereses augstāk par savējām. Viņu interesēs ir pēc iespējas ātrāk aiziet līdz vietai, kur viņi spēs iet bez manis”.
„Es zinu egoismu un egoistiskās ambīcijas no savas dzīves pieredzes. Ar visiem, ar ko esmu kopā strādājis, tā ir bijis. Ja tas ir tas, kas jūs virza, tad jūs to slēpjat ļoti labi”, piezīmēja Viljams.
„Nu, ko, paldies. Lai tas ir par uzmundrinājumu tev, ja pateikšu, ka es bieži jūtos kā lielākais egoists no visiem. Es, godīgi, nezinu, varbūt patiešām labi to slēpju. Pie tam zinu sekojošo: daudzi šajos laikos ir atdevuši savas dzīves Kristum, bet pēc tam tikuši iemācīti sekot cilvēkiem, vai kustībām, vai noteiktām doktrīnām, un nekad nav tikuši aizvesti pie Viņa. Pats mazākais, tas vienmēr noved pie vilšanās un mielēm, iztukšojot dzīvi pretstatā dzīvei pārpilnībā, kas tika apsolīta. Ir tikai viens pamats, uz kura mēs varam būvēt, un tas ir Pats Kristus. Es tiešām negrasījos darīt jebko, lai iegūtu lielāku cilvēku uzticību, bet drīzāk uz viņu pievēršanu tam Vienīgajam, kas nekad nepievils un nenodos.”
„Es ticu, ka esat patiess tajā, bet es vienkārši nekad neesmu redzējis tādu attieksmi pret līdera pozīciju. Es neesmu bijis draudzē ilgu laiku, un šī attieksme pavisam atšķiras no tā, ko redzēju, arī draudzē. Uz tā kuģa viss bija ap līderiem. Pamatā viņi nodarbojās ar to, lai cilvēki vairāk uzticētos un sekotu viņiem. Es bieži izjutu tādu pat egoismu un egocentrismu, kādu jutu pie politiskajiem līderiem, kuriem kalpoju. Pat atbraukušie sludinātāji, šķita visi, darīja to pašu, cenšoties piespiest cilvēkiem viņiem ticēt, kā pašiem augstākajiem. Vai tā ir pamata prakse draudzei, vai tas ir izņēmums?” jautāja Viljams.
„Mana pieredze šajā jautājumā ir ierobežota, un es nevēlos pamatot savu tiesu uz dažiem pārdzīvojumiem ar šādiem cilvēkiem”, atbildēju. „Esmu bijis daudzās kustībās Kristus Miesā, iespējams, lielākajā daļā no tām. Pie tam es domāju, ka līdera pozīcija, ko rādīja un par kādu mums mācīja Tas Kungs un pirmie apustuļi, ir grūti atrodama mūsu dienās. Tie, par kuriem zinu es, ka viņi rāda to, visiem ir ļoti mazas kalpošanas pēc šodienas standartiem. Tomēr, tu vari vienmēr ieraudzīt, cik ļoti atšķiras briedums un tuvas attiecības ar Kungu tiem, kas seko tādiem līderiem”.
„Apustulis Pāvils nožēloja, ka korintieši sekoja tiem, kas paņēma viņu mantu un pat sita viņiem pa seju. Tomēr Pāvils pieļāva, lai viņa vājums būtu redzams, bet viņi viņu nepaklausīja. Miesīgie cilvēki reaģē uz miesīgo spēku un miesīgo līdera pozīciju. Baidos, saskaņā ar bībelisko norādi, ka draudze pamatā vēl ir miesīga un nenobriedusi. Tu domā, ka Pāvilam bija jāmaina savs līdera stils, lai korintieši vairāk tiektos viņam paklausīt?” es jautāju.
Viljams necentās atbildēt uzreiz uz šo jautājumu, bet dziļi aizdomājās, pirms atbildēja. Tas atstāja uz mani iespaidu, tāpat kā viņa atbilde, kad viņš, beidzot, to deva:
„Pats Kristus rādīja tādu līdera pozīcijas veidu, kā Pāvils, kad devās krustā. Atklāsmes 3. nodaļā Viņš stāv pie durvīm Savai Paša draudzei un klauvē, lai redzētu, vai kāds Viņam atvērs. Viņš nepielietoja spēku pret mums. Ja mēs izmantosim jebkādu citu līdera veidu, kā tas, ko rādīja Viņš, ko, kā es domāju, izmantoja Pāvils, mēs nevedīsim cilvēkus pie Viņa”, teica Viljams.
„Nav daudz cilvēku, kas spēj to ieraudzīt”, es atbildēju. „No tiem, kas to redz, nav daudz to, kas patiešām tajā spēj staigāt. Ir daudz vieglāk izmantot miesīgo. Es lūdzos, lai jūs staigājat šajā lielajā atklāsmē, kas jums jau ir. Mūsu mērķim nav jābūt tikai tajā, lai cilvēki darītu pareizas lietas, bet lai seko Ķēniņam, un darītu to ar pareizu sirds attieksmi. Var iemācīt papagaili runāt pareizas lietas, bet tas nebūs viņa sirdī. Dievs vēlas dot mums jaunu sirdi un jaunu prātu, lai mēs pakļautos Viņam no patiesas sirds attieksmes, nevis tikai vajadzības spiesti.”
„Es zinu, mūs priekšā sagaida slazdi un viltus ceļi. Jo tālāk mēs ejam, jo vairāk nepietiks ar vienu vien patiesību. Mums ir jābūt vairāk, kā patiesībai; mums jābūt mīlestībai uz patiesību, lai izietu cauri. Tikai ar šo mīlestību uz patiesību mēs izvēlēsimies pareizo ceļu, kad nonāksim izvēles priekšā. Tikai sekojot mūsu mīlestībai uz Dievu, mēs izvairīsimies no lamatām. Patiesība – tā ir personība, kas mums ir jāmīl vairāk par visu. Tikai šī mīlestība saglabās mūs tuvu pie Viņa, un tikai tuvība ar Viņu ļaus mums iziet šim cauri. Mums ir jātuvojas Viņam, lai Viņam sekotu, nevis sekotu principiem,” es pievienoju.
„Tagad redzu, ka jūs darāt pareizi, esot atklāts. Tagad es redzu, kāpēc Pāvils uzrakstīja, ka viņš drīzāk slavēja savas vājības. Viņš gribēja, lai korintieši noticētu Dieva žēlastībai, nevis viņam. Vajag cienīt mūsu garīgos tēvus un mātes, mūsu līderus, par ko Pāvils arī rakstīja un apelēja pie tiem, kam viņš kalpoja. Tomēr viņš nebaidījās atnākt vājībās un bailēs, lai Dieva žēlastība varētu būt labāk pamanāma. Tas mudināja viņus veidot savu ticību uz Dievu, nevis uz Pāvilu. Tas ir pavisam cits līderisma veids”.
„Viljam, man nācies sastapt maz tādu cilvēku, kas saprastu lietas, kuras saproti tu”, atsaucos. „Dzīves jēga ir Jēzū. Ja mēs paliekam tuvās attiecībās ar Viņu, mēs būsim Viņa izmainīti. Tad mēs sāksim redzēt ar Viņa acīm, dzirdēt ar Viņa ausīm, un saprast ar Viņa sirdi. No šejienes izeja – sekot Viņam. Viņš ir Ceļš. Lai vestu šo grupu cauri šim savvaļas mežam, man viņi jāved pie Viņa. Cita ceļa nav. Kļūdīšos es, un mēs visi kļūdīsimies, ja mēs neatradīsim Viņu un nesekosim Viņam”.
„Es jums ticu. Un atkal, mana pieredze ticībā ir ierobežota, bet ja reiz tāds līdera pozīcijas tips tika Tā Kunga un Viņa apustuļu rādīts, tad kāpēc mēs vairs neredzam šādu līderismu draudzē?” atkal jautāja Viljams.
„Tam ir daudz iemeslu. Viens ir tāds, ka daudzi ir samazinājuši Lielo Rīkojumu līdz jaunatgriezto veidošanai, tā vietā, lai veidotu mācekļus. Kad mūsu redzējums ir tik paviršs, tad mēs tikai virspusēji varam ietekmēt tos, ko atgriežam. Mums ir teikts, ka Svētais Gars sasniedz dziļumus, pat Dieva dziļumus. Nekādam Kristus sekotājam, kam ir Svētais Gars, nekad nav jābūt paviršam nekādā lietā, un jo īpaši savā Dieva un Viņa ceļu atziņā. Tas Kungs brīdināja par tādiem, kas „baro ar pienu” šajos laikos. Es skaidroju to kā brīdinājumu tiem, kas aiztur savus ļaudis zīdaiņa vecumā. Tāda paviršība vienmēr novedīs pie daudzām kuģu avārijām.”
Rick Joyner „MorningStar Ministries”
No angļu valodas tulkoja Sergejs Nazarovs.
No krievu valodas tulkoja Inga Krūmiņa.
Avots: https://outpouring.ru/news/2013-07-02-6264
