Jēzus nāk drīz

 Latviski По русский In English

Pievienots pareizā veidā


 Riks Džoiners
Lielais uzdevums.
Vārds nedēļai 13. daļa.
2014.gada 13.nedēļa

 

           Mēs pārdomājām, ka  koinonia  ir patiesas Jaunās Derības dzīves neatņemama sastāvdaļa, lai izpildītu Lielo Uzdevumu veidot par mācekļiem, bet ne vienkārši „atgriezt cilvēkus”. Jaunajā Derībā katra jaunatgrieztā māceklība sākas ar pievienošanos draudzei. Vienkārši nav cita bībeliska ceļa kā staigāt ar Dievu, kas neietver sevī savienošanos ar Kristus Miesu kā Viņa draudzes loceklim.  Mēs nevaram pareizi savienoties ar Galvu, pareizi nesavienojoties ar Viņa Miesu. 

Draudzes dzīve ir nepieciešama Jēzus māceklībai. Tagad raksta grāmatas, kurās cenšas attaisnot tos, kam nav nepieciešamība būt par vietējās draudzes daļu. Runā, ka cilvēkam jābūt vienkārši „Valstības” daļai, u.t.t., bet tas ir pretrunā ar Jaunās Derības liecību neatkarīgi no tā, cik gudri liktos loģiskie pierādījumi. Ja mēs neesam savienoti ar Viņa Miesu, mēs tāpat neesam savienoti ar Galvu. Viņš vienalga var mūs svētīt tik stipri, cik vien var, mēs vienalga varam mācīties par Viņu un Viņš var mūs lietot, un tai pat laikā mēs aizpeldēsim no Viņa arvien tālāk. 

Tas var būt viens no iemesliem, kādēļ „Tajā dienā” daudzi nāks pie Viņa un apgalvos, ka Viņa vārdā darbojās, bet Viņš tos atstums no Sevis, jo Viņš tos nekad nav pazinis (skat. Mat. 7:23)). Grieķu vārds, kas šajā vietā ir tulkots kā „pazinis”, nav domāts, ka Viņš nezināja, kas viņi tādi ir. Tur runa ir par to, ka Viņš tos nav pazinis tuvu attiecību kontekstā.  Raksti skaidri runā, ka mēs nevaram pa īstam pievienoties Viņam, nepievienojoties Viņa Miesai, draudzei.

Pieņemsim, ka draudze ir tālu no tā, par ko tā ir aicināta būt. Daudzi cilvēki, ar kuriem es runāju par to, kādēļ viņi pārtrauca iet uz vietējo draudzi, saka kaut ko līdzīgu: viņu vajadzības netika apmierinātas, viņi palika izsalkuši, viņus ievainoja, pievīla. Neviens nobriedis kristietis vai patiess māceklis nepamatos savus lēmumus uz šādām lietām. Nobriedis kristietis, vai pieaudzis māceklis dzīvo, lai atdotu nevis, lai ņemtu. Ja viņus ievaino vai pieviļ, viņi priecājas, ka viņiem ir dota iespēja ņemt savu krustu, un piedod citiem tā, kā Jēzus, pieaugot mīlestībā, pacietībā u.t.t.

Ja vietējā draudze, kurā mēs esam aicināti, ir tālu no tā, kam tai būtu jābūt, kā lai zina, ka mūsu piedalīšanās un mūsu ieguldījums šajā draudzē nepalīdzēs tai sasniegt to, kas ir vajadzīgs? Ja mēs pametīsim savu posteni, savu uzdevumu Kristū, tad mēs iziesim no Viņa gribas. Tā mēs varam atstāt daudzus Viņa ļaudis, kad mēs esam viņiem visvairāk vajadzīgi.

Tas nenoliedz faktu, ka Tas Kungs dažreiz aicina cilvēkus pavadīt laiku vienatnē ar Viņu vai tos sūta ar jaunu uzdevumu, vai uz citu vietējo draudzi. Vēl vairāk, es nekad neesmu redzējis, ka Viņš izvestu kādu no situācijas sakāvē. Viņš visur  «vada Kristus uzvaras gājienā» (skat.  2.Kor. 2:14). Mēs neesam aicināti iet no sakāves uz sakāvi, bet no uzvaras uz uzvaru, no slavas uz slavu. Mums vispirms ir jāuzvar vienā vietā, pirms to pametam, lai aizietu ar uzvaru.

Jesajas 58:8 mums ir teikts, ka, ja mēs staigājam gaismā, tad Tā Kunga godība mūs pavadīs, tas nozīmē, ka mēs aiz sevis atstāsim Viņa slavas pēdas, nevis sakāves. Mums vienmēr ir jāatstāj kaut ko atjaunotu, uzceltu, bet nevis izārdītu.

Bet kādas pēdas atstājat jūs?

 

MorningStar Ministries


No krievu valodas tulkojusi Ilze Plakane

Avots: www.outpouring.ru

 

Komentāri (0)  |  2014-06-04 05:44  |  Skatīts: 1421x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ