Riks Džoiners
Lielais uzdevums.
Vārds nedēļai 16. daļa.
2014.gada 16.nedēļa
Kā var nemīlēt Kristus miesu? Protams, tai ir nepilnības un defekti, bet tā ir pati unikālākā un interesantākā savienība uz planētas, ja ņem visu miesu kopumā. Tādēļ es meklēju (un esmu pateicīgs, ka to izdarīju) attiecības ar cilvēkiem no visa Kristus miesas spektra dažādām denominācijām un kustībām. Es daudz ko iemācījos gandrīz pie visiem no viņiem. Es nepiekrītu daudziem no tiem dažos jautājumos, daudzas no šīm nesakritībām ir ļoti lielas, bet tas nenoliedz atzinību viņu labajām pusēm.
Kā es jau teicu, es netaisos atteikties no savas pārliecības, kamēr nebūšu pārliecināts, ka tā ir nepareiza. Tādēļ es neesmu tendēts viņiem piekāpties, lai ar tiem veidotu attiecības. Es nekad neesmu atteicies no savas pārliecības citu denomināciju vai kustību ietekmē. Es varēju atstāt malā savas nesaskaņas, vai nepacelt strīdīgu jautājumu, kad tas nav vajadzīgs, bet tas nenozīmē iziet uz kompromisu. Drīzāk tā ir gudrība un paklausība Bībeles mācībai uzturēt gara vienību ar miera saiti (skat. Ef. 4:3).
Vienā no mūsu pirmajām tikšanās reizēm pie apaļā galda Bobs Mamfords dalījās ar pārsteidzošu notikumu. Viņš teica, ka visas attiecības balstās uzticībā. Var izjust pret kādu simpātijas vai pat mīlestība, bet nodibināt attiecības bez uzticēšanās nav iespējams. Uzticēšanās ir tilts, kas cilvēkus savieno attiecībās. Jo lielāka uzticēšanās, jo stiprāks ir tilts, jo smagāka ir krava, kuru var pār to pārvest. Tādēļ, lai varētu veidot kaut kādas attiecības, vajag radīt uzticēšanos.
Cik daudz mācītāju, cilvēku, ar kuriem es vispār nebiju pazīstams, bieži nāca pie manis ar nodomu man diktēt mūsu kalpošanas vai draudzes kārtību un paņēmienus. Tas ir bēdīgs piemērs tiem, kas vai nu maldās, vai maz ko saprot, ko nozīmē garīgā vara, attiecības un koinonia.
Kā mēs jau agrāk runājām, draudze ir aicināta būt vispirms par ģimeni, bet nevis organizāciju. Kad mēs kļūstam vairāk par organizāciju nekā par ģimeni, tad novēršamies no sava mērķa. Organizācija ir vajadzīga, bet tas nav pats galvenais. Bet galvenās vienmēr būs mūsu ģimeniskās attiecības un tas, kas šajā ģimenē ir Tēvs. Ģimenē vara tiek realizēta caur attiecībām, nevis organizāciju. Kamēr mēs to nesaņemsim, mums neuzticēs varu, kurā mēs esam aicināti staigāt.
Pat ģimenē uzticēšanās ir tilts starp tās locekļiem. Mēs automātiski varam kādam vairāk uzticēt, tādēļ, ka viņš/viņa ir mūsu ģimenes loceklis, un otrādi, ja attiecības ar šo ģimenes locekli ir bijušas sliktas. Augstāk minētā izpratnē, es varu atzīt kādu, kuru es labi nepazīstu, par kristieti un ģimenes locekli, bet vienalga starp mums ir jāuzceļ uzticēšanās tilts, lai valdītu tuvas un dziļas attiecības.
Tādēļ tad, kad kāds, kuru es tikko esmu iepazinis, mēģina man diktēt noteikumus vai uzspiest pārmaiņas manā dzīvē, draudzē vai kalpošanā, tas ir kā krava, kuru viņi šajā brīdī cenšas pārnest pār tiltu starp mums, pārsniedz pieļaujamo svaru. Tas noved pie tilta sabrukšanas. Kas varēja pāraugt par uzticēšanās tiltu, tagad ir salauzts, jo es mazāk uzticēšos viņu acīmredzamās muļķības rezultātā.
Apustulis Pāvils rakstīja Korintiešiem, ka viņam ir vara tos celt un ārdīt. Viņam bija vara ārdīt, tādēļ, ka Dievs izmantoja tieši viņu, lai tos paceltu. Ja kāds nav bijis mūsu draudžu un kalpošanu veidošanās procesa daļa, tad ārdīšanu es viņam neuzticēšu. Bet ja viņi bija celšanas dalībnieki, tad es pievērsīšu vairāk uzmanības viņu vārdiem, jo mans uzticēšanās līmenis viņiem ir augstāks.
Bet attiecības, kas pārdzīvoja vai sasniedza koinonia, būs pats stiprākais tilts, jo koinonia ir kopēju pārdzīvojumu, kā Dievs ceļ mūsu vienotību, rezultāts. Atceraties, ka pirmā staigāšana ticībā bija Ābrahamam, kurš meklēja pilsētu, kuru cēlis Dievs, nevis cilvēki. Kad mēs pārdzīvojam, kā Viņš ceļ namu, tad šajā namā būs tāda uzticēšanās, kura ir daudz stiprāka par jebko, ko cēlis cilvēks. Bet tiem, kas kopīgi to pārdzīvo, ir tādas saites, kuras nevarēs nodublēt nekādi citi cilvēciski pārdzīvojumi.
Tas nenozīmē, ka neradīsies problēmas pat vislabākās attiecībās, kuras dzimušas koinonia un cita līmeņa Dieva darba pārdzīvojumos. Pat Pāvils un Barnaba atdalījās nesaskaņu dēļ pēc visa tā, caur ko viņiem kopīgi nācās iziet. Kad viņi izšķīrās, varam būt pārliecināti, ka Dievs gāja ar katru no viņiem, un katrs no viņiem turpināja augt koinonia. Mēs nedrīkstam būt ideālisti. Pat ar pašiem labākajiem un nobriedušākajiem notiek dažādas lietas, ieskaitot kļūdas. Mums vienkārši ir stingri jānolemj, ka nekāda problēma vai kļūda mūs nenovirzīs no mūsu mērķa. Kā treneris Maije Gotfrīds saka: «Ir mači, kuros uzvariet, bet ir mači, kuros jūs mācaties». Mums jāturpina mācīties un vairāk par visu pārējo jāturpina iet.
MorningStar Ministries
No krievu valodas tulkojusi Ilze Plakane
Avots: www.outpouring.ru
