Riks Džoiners
Lielais uzdevums.
Vārds nedēļai 22. daļa.
2014.gada 22. nedēļa
Pagājušajā nedēļā mēs pievērsām uzmanību patiesības elementiem izteicienā: «Jeruzālemē kristietība kļuva par reliģiju. Grieķijā kļuva par filozofiju. Romā tā kļuva par organizāciju, uzņēmumu. Britānijā tā kļuva par tradīciju, bet Amerikā par lielu projektu». Ne viss no tā bija slikts vai ar iepriekšēju ļaunu nodomu. Kristīgajai kultūrai, kuru vajadzēja pieņemt visām tautām, tāpat tai vajadzēja arī pieņemt no visām tautām.
Un tomēr, kristietības izpausmēs ejot cauri tautām sakrājusies pārāk liela bagāža, bagāža, no kuras ir jāatbrīvojas. Daudz kas no tā izdosies, kad kristietības centrs pārvietosies uz Āziju. Mēs varam sagaidīt vienu: Āzija kļūs par lielu filtru, kas attīrīs daudz piemaisījumu, kurus kristietība paņēmusi līdz. Šis process kļūs par aziātiskās kultūras vienas no stiprās puses – vēstures cienīšanas - rezultātu. Viņi būs tendēti iet pie ticības saknēm, pie tīrākajām formām, un tās aptvers un pieņems vairāk kā tendences un modernas izklaides, kas ar laiku ir uzslāņojušās.
Kad mēs skatāmies uz kristietības vēsturi, tad ievērojam, ka tās centrs pārvietojas no vietas uz vietu dažādos tempos. Jeruzālemē smaguma centrs saglabājās tikai dažus gadus. Bet pēc tam palika Grieķijā, jeb, lai būtu vēl precīzāki, tur, kur valda grieķu kultūra, kas iekļauj sevī Mazāzijas pussalu, mūsdienu Turcijas teritoriju. Tas ir Atklāsmes grāmatas septiņu draudžu un Konstantinopoles,- vienas no visietekmīgākajām no visām kristīgajām pilsētām, reģions. Kristietības smaguma centrs tur saglabājās vairākus gadsimtus.
Pēc tam par dominējošo smaguma centru kļuva Roma pretstatā Konstantinopolei, un saglabāja pārsvaru Eiropas kristietībā vairāk nekā tūkstoš gadus. Pēc tam, ar Protestantiskās Reformācijas dzimšanu, Vācija un Šveice kļuva par diviem pašiem iespaidīgākajiem baznīcas attīstības centriem.
Amerikas laiks kā baznīcas attīstības centram bija īss, bet varens. Tas ir raksturīgi inovācijai un iniciatīvai, ar ko Amerika ir slavena. Evaņģēliskā, pentakostu, harizmātiskā kustība un Trešā Viļņa kustība – visas vai nu piedzima Amerikā, vai tika ātri ar atplestām rokām pieņemtas. Daudzas citas mazākas, bet ļoti ietekmīgas kustības radās no šīm galvenajām.
Taču šo kustību ietvaros piedzima arī daudzas problēmas un muļķības, droši vien Amerikas baznīcas nopietnā mīnusa dēļ, jo tā neveltīja uzmanību vēstures mācību stundu izzināšanai un sapratnei. Neskatoties uz visām runām par nodošanos Bībeles patiesībai pēc statistikas pat evaņģēliskajās kustībās mazāk nekā 10% no ticīgajiem ir Bībelisks pasaules uzskats. Tas ir slikti, bet nav nekāds brīnums. Amerikas DNK ir sācies pionieros un avantūristos - tajos, kas vienmēr centās paplašināt robežas un skatīties nākotnē. Šādi cilvēki nav tendēti uz to, lai apstātos un paskatītos atpakaļ vēsturē, vai veltīt daudz laika lēnam un nogurdinošam darbam stipru pamatu likšanā. Tādēļ kristietības smaguma centrs pat ļoti virzās uz to kultūru, kur vēstures mācību stundas tā ciena. Ir vajadzīgs līdzsvars.
Bet protams, pēdējā gadsimtā dažas lielas atmodas iedegās Dienvidamerikā un Centrālamerikā, un Āfrikā. To ieguldījums bija liels, un droši vien būs arvien lielāks un lielāks. Šāds vēstures izpratnes piemērs nekad nav bijis pilnīgi gluds jeb pilnīgs, bet tie centri, kuru ietekme uz kristietību bija spēcīgāka un stiprāka, koncentrējās Ziemeļu puslodē, kustoties no austrumiem uz rietumiem.
Tas Kungs runā, ka pasaules gals ir Pļauja. Sākas visu laiku milzīgākā vākšana, bet tā tāpat ir lielāka par vienkāršu novākšanu. Lielā Pļauja ir tad, kad visas iepriekš iesētās sēklas ir nogatavojušās. Pat tai laikā, kad kristietības centrs kustās uz rietumiem, mēs varam sagaidīt, ka arī ticības nami citās vietās kļūs nobriedušākas. To ieguldījums kristietībā nebeidzas tādēļ, ka smaguma centrs ir vēl kaut kur pārvietojies.
Cik ilgi kristietības centrs paliks Āzijā? Vai var būt, ka viņu ieguldījums, kas sakņojas vēstures dziļumos, tika izveidots īsā laika periodā? Neatkarīgi no tā, cik daudz laika tas aizņems, kristietības smaguma centrs atgriezīsies Jeruzalemē līdz laiku beigām. Tajā laikā var sagaidīt Jesajas 19:19-25 pravietojuma piepildīšanos.
„19 Tanī dienā stāvēs Tam Kungam altāris pašā Ēģiptes zemes vidū un piemiņas stabs pie zemes robežām.
20 Abi tie būs Tam Kungam Cebaotam par zīmi un liecību Ēģiptes zemē. Kad viņi brēks uz To Kungu savu apspiedēju dēļ, tad Viņš sūtīs viņiem palīgu, kas tos aizstāvēs un izglābs.
21 Tas Kungs atklās ēģiptiešiem Savu vaigu, un Ēģipte tanī dienā atzīs To Kungu un kalpos Viņam ar kaujamiem un ēdamiem upuriem, viņi raidīs pie Tā Kunga solījumus un tos arī pildīs.
22 Kad Tas Kungs ēģiptiešus būs sitis un atkal dziedinājis, tie atgriezīsies pie Tā Kunga, un Viņš tiem būs žēlīgs un tos glābs.
23 Tanī dienā cilvēku izveidots ceļš vedīs no Ēģiptes uz Asīriju, un asīrieši staigās uz Ēģipti un ēģiptieši uz Asīriju, un ēģiptieši kopā ar asīriešiem kalpos Tam Kungam.
24 Tanī dienā Israēls būs kā trešais kopā ar Ēģipti un Asīriju visai zemei par svētību.
25 Tas Kungs Cebaots tos svētīs, sacīdams: "Svētīta lai ir Ēģipte un Asīrija - Mana tauta, Manu roku darbs, un Israēls - Mans mantojums!"”
MorningStar Ministries
Uz krievu valodu tulkojusi Diāna Kirsanova.
No krievu valodas tulkojusi Ilze Platace
Avots: www.outpouring.ru
