Irina Belova Smorža

12. diena

 BEZ TAM ARĪ GARS NĀK PALĪGĀ MŪSU NESPĒKAM

 Romiešiem 8: 26- 27:

           „Bez tam arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam; jo mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā; bet pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām. Bet Tas, kas izpētī sirdis, saprot, ko Gars grib, jo Tas pēc Dieva gribas iestājas par svētajiem.”

No Deiva Robertsona grāmatas “Gara radīts spēks”.

“…Vārds “nespēks” nozīmē mūsu nespēju sasniegt pozitīvus rezultātus tādēl, ka mēs neesam visu spēcīgi. Un tieši tāpēc, lai palīdzētu mums tikt galā ar šo nespēju sasniegt rezultātus pašu spēkiem, arī atnāca Svētais Gars.

Sīkāk izskaidrošu šī panta nozīmi. Iedomājieties kādu briesmīgu slimību, kas cilvēku padara rīcībnespējīgu. Atbrīvoties no šādas slimības paša spēkiem cilvēks nevar, un tā turpina graut viņa ķermeni. Tas, mans draugs, arī ir nespēja, nespēks, vājums. Vai, pieņemsim, pie manis atnākusi nabadzība, un es nespēju no tās izrauties. Tas arī ir nespēks. Bet “Dieva Gars stiprina mūs mūsu nespēkos” – mūsu nespējā sasniegt pozitīvus rezultātus tādēļ, ka mūsu iespējas ir ierobežotas.

Kas ir jūsu vājums un nespēks? Dusmas? Mīlestības trūkums pret cilvēkiem? Jūs tracina sieva un bērni? Lai kas tas arī nebūtu, Svētais Gars ir gatavs jums palīdzēt tikt galā ar jūsu nespēkiem.

Svētais Gars zina, cik ļoti maz zinām mēs. Viņam ir zināms, ka mēs neprotam pareizi lūgties, īpaši, ja jums ir notikušas nopietnas nepatikšanas. Un Viņš zina, kā lūgties par mums, lai kādos apstākļos mēs būtu nonākuši. Un Viņš lūdzas valodā, kas ir tik ļoti bagāta un izteiksmīga, ka salīdzinājumā ar to, dzimtā valoda ir bērnu pļepināšana. Pat, ja mēs izrunājam tikai vienu teikumu mēlēs, tas mūs uzlādē, jo šīs valodas avots ir Dievs. Vien dažos teikumos Svētais Gars izteikt tik daudz, ka tā pārstāstam dzimtajā valodā būtu vajadzīgas vairākas stundas”.

1.Korintiešiem 14: 2:

„Jo, kas runā mēlēs, tas nerunā cilvēkiem, bet Dievam; jo neviens to nesaprot, viņš garā runā noslēpumus.”

Un Svētais Gars atklāj mums Dieva noslēpumus. Mēs maināmies Viņa Vārda spēkā, ko Viņš mums dod izrunāt Savā pārdabiskajā valodā. Var būt, šajās skaņās un vārdos, ko nesaprot mūsu saprāts, ir ietverta atbilde uz dziedināšanu, bērnu atbrīvošanai, izejai no parādiem… Var būt, lūgšanas mēlēs brīdī notiek brīnuma radīšana, vai Dievišķa operācija. Jo viss tiek radīts ar vārdu, un ar vārdu viss tiek iznīcināts. Svētais Gars zina, ar kādu vārdu jāsagrauj mūsu nespēks, un ar kādu vārdu var piepildīt mūs ar Savu spēku. "Un jūs pieņemsiet spēku, kad pār jums nonāks Svētais Gars” (Apustuļu Darbi 1: 8). Lūdzoties mēlēs, jūs lūdzaties saskaņā ar Dieva gribu. Tā ir vispilnīgākā lūgšana. Un tā ir visrezultatīvākā lūgšana, “jo mēs nezinām ko būs lūgt un kā, bet pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām”. (sk. Rom.8: 26).

Kas vajadzīgs lai izdziedinātos, kad pēc lietu dabiskās kārtības, un pēc visiem medicīniskajiem slēdzieniem, tas nav iespējams? Ir vajadzīga dzīva atklāsme no Dieva. No Gara garā. Atklāsme – tas ir vārds, kas ir pārstājis būt noslēpums. Tas ir personisks vēstījums, kas aktivizē ticību. Kad tevī runā Dievs, viss nonāk atbilstībā tam, ko Viņš saka. Dievs mums atklāj noslēpumus ar Garu. Un mēs atbildam Viņam ar ticību. Sākumā piekrišana atnāk domās. Pēc tam piekrīt ķermenis.

Romiešiem 8: 11:

„Un, ja jūsos mājo Tā Gars, kas Jēzu uzmodinājis no miroņiem, tad Viņš, kas Kristu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, arī jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas ar Savu Garu, kas ir jūsos.”

Es zinu un ticu, ka manī dzīvo un darbojas tas augšāmcelšanās spēks, kas augšāmcēla Jēzu no mirušiem. Tas ir Svētais Gars.

Cilvēkam, kas nav savienots ar Svēto Garu, nav Dievišķā spēka stāvēt pretī nopietnām slimībām, dēmonisko garu darbam, vai, darboties palaistiem, lāstiem. Cilvēka spēki vienmēr ir ierobežoti. Dieva spēks ir neierobežots. Apustulis Pāvils vēstulē Efeziešiem lūdzas par mums, lai mēs atzītu un uzzinātu, cik varens un neierobežots ir Dieva spēka mērs, ko Dievs Tēvs mums ir devis kā visuvarošo Dieva ieroci (sk. Efeziešiem 1: 19).

Caur  augstākās gudrības un atklāsmes Garu, iepazīstot šo neizmērojamo spēku, mēs iemācīsimies sadarboties ar šo spēku. Un tad, diezin vai, mēs vairs gribēsim samierināties ar problēmām, ko sātans mums uzspiež. Kā mēs varam iepazīt šo spēku? Piepildoties ar Garu – lūdzoties mēlēs. Tā ir pārdabiska debesu valoda, kas nāk kā dāvana ar kristību Svētajā Garā.

Jūdas 1: 20:

„Bet jūs, mīļotie, stiprinādamies savā visusvētākajā ticībā, lūdziet Dievu Svētajā Garā.”

Mana liecība.

Ne reizi vien savā dzīvē esmu bijusi par mata tiesu no nāves, slimības veidā. Un ar katru reizi, izredžu izdzīvot bija arvien mazāk. Droši zinu vienu – ja nebūtu Svētā Gara, tad es nevarētu saviem spēkiem iziet no situācijām, kas man draudēja ar nāvi. Tādā krīzes brīdī šķita, ka Tēvs ir tik ļoti tālu, un nāve tik tuvu… bet, patiesībā viss bija tieši otrādi. Dieva Vārds saka, ka Viņš nekad mūs neatstās un nepametīs. Viņš ir sūtījis Savu Svēto Garu, Kurš atrodas mums līdzās mūžīgi, mierina mūs, un izvada no visādām nepatikšanām, kurās mēs bieži nokļūstam. Dieva Vārds arī saka, ka Jēzus ir atņēmis spēkus tam, kam pieder nāves vara, un ir pārcēlis mūs no nāves dzīvībā… Ja jūsu dzīves apstākļos viss izskatās citādāk, (nāvējoša diagnoze, pilnīga nabadzība, sagrautas attiecības ģimenē), jums ir vajadzīga Svētā Gara palīdzība.

Kad biju tik ļoti bezspēcīga, ka nevarēju piecelties no gultas, es atbakstīju aizkarus pie loga, ieurbos ar acīm debesīs un stundām lūdzos mēlēs. Gars aizlūdza par mani. Gāja laiks, un atnāca miers. Debesis kļuva tuvas, un pārliecība par neredzamo, reāla. Ticības stāvoklis atgriezās. Un Dievs rādīja, ka mana dzīvība vēl joprojām ir Viņa rokā, un ka viss redzamais ir laicīgs. Svētais Gars elpoja manī, un no jauna atgrieza mani dzīvē. Viņš nu gan zināja, par ko lūgties.”

Apustulis Pāvils nekad nepalika problēmās. Pat tad, kad viņu nomētāja ar akmeņiem un iznesa ārpus pilsētas kā mirušu, viņš tajā pašā pilsētā atgriezās dzīvs. Viņš zināja šādas veiksmīgas garīgās dzīves noslēpumu, un dalījās tajā ar mums. Viņš vairāk par visiem lūdza mēlēs, un Svētais Gars priekš viņa turēja vienmēr atvērtas durvis uz pārdabisko. 

1.Korintiešiem 14: 18:

„Es pateicos savam Dievam, es vairāk nekā jūs visi runāju mēlēs.”

Un rekomendē mums: „Es gribētu, ka jūs visi varētu runāt mēlēs,” (1.Korintiešiem 14: 5).

2.Korintiešiem 12: 10:

„Tādēļ man ir labs prāts vājībās, pārestībās, bēdās, vajāšanās un bailēs Kristus dēļ. Jo, kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs.”

Romiešiem 8: 26:

„Bez tam arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam…”

MANA LŪGŠANA: Tēvs! Es Tev pateicos par lielo Svētā Gara dāvanu, Kurš mani stiprina manos nespēkos un aizlūdz par mani Tava troņa priekšā. Esmu savienots ar Tevi, Tēvs, ar Tavu Garu. Viņš mani pamāca un stiprina. Es nepalikšu iepriekšējais, lūdzoties lūgšanā mēles. Āmen!

13. diena

 

TĀ KUNGA PRIEKS IR MANS STIPRINĀJUMS

 

Nehemijas 8: 10:

           „Un nebēdājieties, jo Tā Kunga prieks ir jūsu stiprais patvērums!”

Sankt-Pēterburgā, uz Sv. Īzaka katerdrāles fasādes ziemeļu sienas, var izlasīt, visos laikos nozīmīgus, vārdus: “Ķēniņš priecājas par Tavu spēku.” Tas ir citāts no ķēniņa Dāvida psalma.

Psalmi 21: 2:

„Kungs, ķēniņš priecājas par Tavu spēku. Cik ļoti viņš gavilē par Tavu palīdzību!”

Dāvids zināja, kā priecāties Dzīvā Dieva priekšā. Prieks vienmēr bija stiprinājums priekš Dāvida. Kad viņš priecājās, dziedāja un dejoja Dieva vaiga priekšā, viņš bija ar Dievu vienotībā (ar Tavu spēku ķēniņš gavilē (– krievu valodā – tulk. piez.)). Ar Tavu Spēku! Dāvida prieka spēka avots bija Dievā. Šis Dieva spēks pacēla prieku viņa sirdī. Dāvids bija vīrs pēc Dieva sirds prāta. Atveriet viņa Psalmus – tie ir piesūcināti ar aicinājumu priecāties par Dievu.

Psalmi 97: 12:

„Priecājieties, jūs taisnie, par To Kungu un teiciet Viņa svēto Vārdu!” 

Psalmi 32:11:

„Priecājieties par To Kungu, jūs taisnie, un gavilējiet visi, kam ir skaidra sirds!” 

Psalmi 31: 7:

„Tu esi mans patvērums, Tu mani sargāsi briesmās, Tu liksi atskanēt ap mani pestīšanas gavilēm.”

Apustulis Pāvils zināja prieka vērtību. Savās vēstulēs viņš vienmēr aicināja priecāties jebkuros apstākļos. Un pats rādīja tam piemēru. Bieži viņš rakstīja savas vēstules no cietumiem, kur nosacījumi izdzīvošanai diezin vai izsauca prieka un apmierinājuma sajūtas. Bet Pāvils zināja spēka noslēpumus, kas palīdzēja viņam izdzīvot un iziet ārā no visgrūtākajiem apstākļiem. Priecājoties, viņš vienmēr atradās Svētā Gara spēkā.

Filipiešiem 4: 4:

„Priecājieties iekš Tā Kunga vienumēr; es vēlreiz teikšu, priecājieties!” 

1.Tesaloniķiešiem 5: 16:

„Esiet priecīgi vienumēr…”

Apustuļu Darbu 16. nodaļā tiek runāts, ka Pāvilu un Sīlu sita ar rīkstēm (rakstīts, daudz sitienu saņēmuši), iemeta cietumā, un viņu kājas ielika siekstās. Uz viņu ķermeņiem bija brūces. Tas notika Filipu pilsētā. Bet, tā vietā, lai vaidētu sāpēs, lai vainotu Dievu tajā, ka viņi bija pakļauti šādām ciešanām, Pāvils un Sīla, lūdzoties, dziedāja un gavilēja Dievam. Un Dievs atnāca ar Savu stiprinājumu un satricināja vietu, kur atradās viņa pielūdzēji. Viņš atbrīvoja viņus. Brūces bija apmazgātas. Apustuļi nesa glābšanu ne vienai vien dvēselei. Tāpēc, ka visi visapkārt redzēja: viņu Dievs ir dzīvs. Un Viņš ir tik ļoti varens! Kad jūs esat savienots ar Dievu, Viņš ienāks ar Savu klātbūtni ikvienā situācijā. No neredzamās dimensijas, pārdabiskā veidā. Viņš satricinās apstākļus, kas iespieduši jūs savos valgos, un dos jums izeju tur, kur tas nav iespējams. Viņš ir Dievs.

Apustuļu Darbi 16: 26:

„Piepeši notika liela zemestrīce, tā ka cietuma pamati sakustējās; tūdaļ atvērās durvis, un visiem nokrita važas.” 

Ja krīzes situācijās jūs spējat priecāties, tas nozīmē, ka esat savienots ar Dievu. Un Dievs jūs izvedīs no jebkuras situācijas. Lai jūsu sirds piepildās ar prieku. Vērsieties pie mūžīgā Vārda. Ļaujiet šim Vārdam, kas sevī nes dzīvību, gaismu, prieku un dziedināšanos, mainīt jūsu domāšanu, un jūsu dvēsele sāks priecāties un uzgavilēs. Sakoncentrējiet savas domas uz Dievu. Jo Viņš ir tik liels, ka nekādi apstākļi priekš Viņa nerada nekādas grūtības. Jūs par to lasīsiet Bībelē, jūs iegūsiet pārliecību, ja par to domāsiet. Un tad jūsu ķermenis arī būs orientēts uz prieku, kas ir spēks. Kad jūsu gars paceļas spēkā, tad jūsu prāts, Dieva Vārda atjaunots, iepazīst patiesību un nodod ķermenim šo augšāmcelšanās spēku. Zinātnieki ir pierādījuši, ka prātam piemīt tāds kolosāls spēks, ka var izmainīt smadzeņu sastāvu.

Dieva Vārda gaismā jūsu domas mainīsies. Un reiz jūs teiksiet: “Dievs ir mans ārsts. Viņš zina, ko darīt ar manu ķermeni, lai atgrieztu patiesību. Patiesība ir tāda, ka Jēzus „paņēma uz Sevi mūsu nespēku un nesa mūsu slimības”. (Mateja 8: 17) un „Ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti“ (1.Pētera 2: 24). Es priecāšos Dievā. Prieks ir mans stiprinājums. Es būšu mierīgs. Es nebaidīšos. Es nekritīšu izmisumā un depresijā. Es paļaušos uz Dievu un paļaušos uz Viņa uzticību”.

Kad jūs pieņemat lēmumu šādi rīkoties un atbrīvojat šo vārdu kā personīgo pasludinājumu (to izrunājat – tulk. piez.) visa jūsu fiziskā būtne atsaucas un nonāk gatavībā īstenot pateikto. Kāpēc? Tāpēc, ka jūs runājat to pašu, ko saka Dievs. Un Dieva Vārdam pakļaujas viss. Tas ir apstiprināts debesīs. Un tagad tas ir nostiprināts jūsu dzīvē.

Jūs ieraudzīsiet Dieva svētības, kas nāk no augšienes. Svētais Gars piepildīs jūs ar prieku, kas dos jums stiprinājumu no Dieva.

Dievam ir ļoti svarīgi, lai mēs atrodamies priekā. Viņš Pats ir piepildīts ar šo prieku un grib tajā dalīties ar Savu dabu.

Jāņa 15: 11:

„To Es uz jums esmu runājis, lai Mans prieks mājotu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs.”

V.Kuzņecovas tulkojumā “Priecīgā vēsts ”šī Rakstu vieta skan šādi: “Es to esmu jums teicis, lai Mans prieks kļūtu par jūsējo, lai piepildītu jūs līdz malām”.

“Reiz pie mums uz Dziedināšanas istabām atnāca sieviete un pateica: “Pirms trim gadiem es zaudēju savu vienīgo dēlu. Šos trīs gadus es dzīvoju kā zārkā. Esmu pārstājusi priecāties par dzīvi. Manam  dēlam tagad būtu divdesmit seši gadi.” Es nodomāju: manam dēlam tagad ir divdesmit seši. Mana sirds vai plīsa no līdzjūtības. Es knapi noturējos neraudāt. Un es nekādi nevaru viņai palīdzēt. Bet Dievs var. Un es vienkārši uzliku viņai roku uz sirds. (Kad kalpojam, mēs liekam rokas uz slimajiem, kā teikts Bībelē, un Dievs viņus dziedina). Es lūdzos: “Kungs, man nav ko iedot šai sievietei. Nav manos spēkos atgriezt zaudēto. Bet Tavs Gars var piepildīt viņas sirdi un izspiest šīs smagās sēras”… Kad pacēlu acis, viņa smaidīja. Es jautāju: “Kaut kas notiek jūsu sirdī?” “Jā”- viņa atbildēja, smaidīdama. Kaut kādā neizprotamā veidā Dievs dziedināja viņas sirdi. Pie viņas atgriezās prieks. Dievam ir plāksteri ikvienai brūcei, kas sāp. Apbrīnojamais Dievs! Bezgalīgi žēlastīgs! Tagad šī sieviete Dziedināšanas Istabās kalpo tiem, kam vajadzīga līdzīga atbrīvošanās.”

Lūdzu jūs – pakļaujiet sevi Svētajam Garam, Kurā ir daudz prieka. Uzticieties Viņam. Nomierinieties Viņā. Un Viņš izvedīs jūs no sērām. Un jūs drīz ieraudzīsiet gaismu tuneļa galā.

Nehemijas 8: 10:

 „Un nebēdājieties, jo Tā Kunga prieks ir jūsu stiprais patvērums!”

MANA LŪGŠANA: Dārgais Kungs! Es nāku pie Tevis lūgšanā pēc stiprinājuma. Piepildi mani ar prieku Tavā priekšā. Man ir vajadzīgs šis spēks. Es atsakos skumt un bēdāties. Ejot cauri smagiem apstākļiem, es zinu, ka Tu vienmēr esi ar mani. Tu stiprini mani ar atbrīvošanas prieku. Lai Tavs prieks, Jēzu, kļūst par manējo! Āmen!

14. diena

 

PĀRVEIDOJAMIES… KĀ SPOGULĪ.

 

2.Korintiešiem 3: 18:

           „Bet mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars.” 

No grāmatas “Dvēsles kliedziens” No nepublicētajiem Smita Viglzvorta sprediķiem, ko apkopojis un izdevis Roberts Liardons.

Kungs, Tu to izdarīji! Reiz sapulcē pie manis pienāca sieviete un teica: “Es atnācu saņemt dziedināšanu. Vai redzat šo lielo izaugumu?”

“To nav iespējams neredzēt”, - es atbildēju.

Pēc tam, kad mēs aizlūdzām, mums bija sapulce ar liecināšanām, viņas liecība bija brīnišķīga!

“O, - viņa teica – es pateicos Dievam, jo Viņš pilnībā mani dziedināja!”

Vesela gada garumā viņa viesojās dažādās draudzēs un stāstīja, kā Dievs viņu dziedinājis. Pēc gada viņa atkal atbrauca uz šo pašu pilsētu. Viņa atnāca, un visa staroja priekā. Kad viņa ienāca draudzes namā, cilvēki sāka sarunāties - paskaties, cik liels izaugums! Visi uz viņu skatījās. Beidzot, pienāca liecināšanas laiks.

“Pirms gada, - viņa teica – par mani šeit aizlūdza, un es tiku brīnumainā veidā dziedināta. Šis gads priekš manis bija visskaistākais laiks manā dzīvē, jo Dievs brīnumaini mani dziedināja”.

Viņa aizgāja mājās. Mājās viņa pateica savai mātei: “Ak, ja tu būtu tur bijusi un būtu redzējuši visus šo cilvēkus! Cik viņi bija aizkustināti, kad izdzirdēja, kā Dievs mani dziedinājis!”

“Paklausies, - māte teica – acīmredzot, tu neko nesaproti, bet cilvēki domā, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā, un viņi uzskata, ka visa mūsu ģimene arī nav īsti normāla. Tu esi uzvedusi apkaunojumu visai mūsu ģimenei. Tu uzvedies pretīgi. Mums ir kauns par tevi. Kāpēc gan tu nepaskaties spogulī, lai ieraudzītu, ka šis izaugums nav izkustējies no vietas?”

Viņa iegāja savā istabā un teica: “Kungs, es negribu skatīties uz sevi spogulī. Es ticu, ka tu esi mani dziedinājis. Es zinu, tu to izdarīji, taču, lai arī viņi to uzzina. Lai viņi visi redz, ka Tu izdziedināji mani tāpat, kā Tu devi man saprast, ka Tu to esi izdarījis”. 

Nākamajā rītā viņa nokāpa pa kāpnēm pilnīgi vesela, un ģimene, beidzot, uzzināja, ka Dievs to ir izdarījis!”

Šī sieviete atsacījās skatīties spogulī uz dabisko, jo zināja, ka spogulī redzamais ir laicīgs.

2.Korintiešiem 4: 18:

„Mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs.”

Ebrejiem 11: 1:

„Ticība ir …pārliecība par neredzamām lietām.”

Viņa dzīvoja ticībā. Viņa bija pārliecināta par to, ka ir dziedināta, kaut arī ārēji tas tā neizskatījās. Dievs viņu nepievīla. Viņš novāca izkropļojumu, ko bija nesusi slimība. Taču, pirms tas atspoguļojās viņas ķermenī, Dievs deva viņai atklāsmi. Viņš ierunājās viņas sirdī un deva viņai saprast, ka JAU IR viņu dziedinājis. Tā kļuva par viņas personīgo atklāsmi. Kad Dievs dod atbildi caur atklāsmi, jūsu sirdī ienāk miers. Un līdzi ar to – pārliecība: TAS jau ir noticis, TAS jau ir mans. Kā Dievs runā jums? Dievs runā no Gara garā. Dievs ir Gars. Un, no Dieva dzimušais, arī ir gars. Jūs esat gars. Jums ir dvēsele. Un, gars un dvēsele ir “ietērpti” ķermenī. Kas dzimis no Dieva, zina Viņa balsi. Katrs, kas dzimis no Dieva, garā ir pilnīgs, jo pilnīgs ir Dievs. Bet jūs nevarat redzēt ar fiziskajām acīm savu jaunatdzimušo garu. Jūs varat redzēt tikai atspulgu savam ķermenim spogulī. Taču, kā lai ierauga savu garu, kas piedzimis no Dieva? Atbilde: ar citām – ar Gara – acīm. Pastāv cits – patiess – spogulis un tā ir Bībele. Atveriet to un paskatieties uz sevi – kas jūs esat, kur jūs esat, kas jums pieder… jūs daudz par sevi uzzināsiet. Un jūsu dzīve no šīs izzināšanas mainīsies.

Sākumā izmaiņas notiks iekšienē (apziņā) un ķermenim nāksies tam piekrist. Ieraudzītais fiziskajā pasaulē ir rezultāts tam, kas noticis garīgajā, kad jūsu apziņa (dvēsele) “laiž cauri” informāciju. Ķermenis (fiziskā puse) pakļaujas tam, kam jūs ticat. Ja informācija, ar kādu jūs piepildāt savu apziņu, ir patiesa, jūsu dzīve piepildās ar patiesību. Ja jūs piepildāt savu apziņu ar melīgu informāciju – jūs dzīvosiet tā, kā diktē jums jūsu dvēseles stāvoklis, saskaņā ar melīgo informāciju.

Kas ir patiesība? Šo jautājumu uzdeva Poncijs Pīlāts Jēzum Kristum. Šis jautājums nomocīja viņa apziņu. Viņš tā arī neuzzināja Patiesību, kas stāvēja viņa priekšā, un skatījās viņam acīs ar līdzcietību. Bailes jūdu draudu priekšā, lika Poncijam Pīlātam novērsties no Patiesības (sk. Jāņa 19: 12).

Patiesība atrodas Dieva Vārdā. Tā ir mūžīga. Fiziskās pasaules apstākļi ir laicīgi. Un tie mainīsies atkarībā no tā, kādā spogulī jūs skatīsieties uz sevi. Ja ārsti ir uzstādījuši jums neārstējamu diagnozi, un jūs, skatoties uz sevi spogulī, domās piekrītat ar šo: “Jā, esmu tā novājējis pēdējās dienās, esmu vājš, zili riņķi zem acīm, laikam es mirstu…”, tad viss ķermenis reaģēs saskaņā ar jūsu domām. Bet, ja jūs skatīsieties citā spogulī – atvērsiet Rakstus, Dieva Vārdu, Kurš runā uz jums no Bībeles lappusēm, tad jūs ieraudzīsiet, ka nemaz tik slikti nav. Piemēram, jūs skatāties Pirmo Pētera vēstuli 2: 24, kur teikts, ka ar Jēzus brūcēm jūs esat dziedināts. Ja jūsu izvēle ir ticēt Dievam vairāk, kā simptomiem jūsu ķermenī, tad ķermenis pakļaujas  patiesībai un atjaunojas. Jūs dziedināties. Jūs pārveidojaties patiesajā tēlā.

Tur, kur spīd patiesības gaisma, tur nav vietas slimībām un sāpēm tāpēc, ka Jēzus uznesa uz Sevis visas slimības un nespēkus pēc tam, kad Poncijs Pīlāts, pēc pēršanas, nodeva Jēzu sišanai krustā. Trīsdesmit deviņi sitieni… un Golgātas kauna krusts… Un ar Viņa brūcēm jūs dziedinājāties… Tā ir patiesība. Lai tā atspoguļojas kā spogulī, arī jūsu dzīvē. Jums ir vajadzīgs to izzināt.

Meklējiet Viņa vaigu (seju). Dievs piepildīs jūs ar patiesības gaismu. Un atklāsies jums. Un reiz jūs ieraudzīsiet Viņu tādu, kāds Viņš ir. Jūs gaida pārveidošanās. Gan šai dzīvei, gan dzīvei mūžībā.

1.Jāņa 3:2:

„Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir.”

1.Korintiešiem 13:12:

„Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts.” 

2.Korintiešiem 3: 18:

„Bet mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars.”

MANA LŪGŠANA: Es vēršu uz Tevi savu seju, Svētais Gars, lai Tu ielej Savas patiesības gaismu manā sirdī. Es slāpstu pēc Tavām atklāsmēm. Kungs, es gribu zināt Tavu godību savā dzīvē. Izved mani pa patiesības atziņas ceļu, lai atspoguļotu, kā spogulī, Tavu gaišo tēlu no godības godībā. Āmen!