Dievs maina baznīcu, un tā, savukārt, izmainīs pasauli. Miljoniem kristiešu visā pasaulē apzinās, ka atrodamies drīzas globālas reformācijas gaidās un atzīst, ka Baznīca, kādu to pazīstam mēs, ir šķērslis Baznīcai, kādu vēlas Dievs. Turklāt, arvien pieaug cilvēku skaits, kuri sadzird Dievu viņiem sakām tieši to pašu. Pārsteidzoši, kā neskaitāmi cilvēki neatkarīgi cits no cita no jauna nonāk pie mūžsenas atklāsmes! Savās 15 tēzēs īsumā izklāstīšu nelielu daļu no šīs atklāsmes. Esmu pārliecināts, ka tas dos daļēju ieskatu tajā, ko Dieva Gars šodien saka Baznīcai. Daudziem te rakstītais šķitīs kā leģendārais delnas lieluma mākonītis Elijas debesīs, bet citi jau sajūt lietusgāzi.

Piecpadsmit tēzes, domājot par Baznīcas Re-inkarnāciju

1. Kristietība ir dzīvesveids, nevis reliģisku sapulču virkne

Pirms viņus nodēvēja par kristiešiem, Kristus sekotāji tika saukti par “Ceļu”, jo viņi burtiski bija atraduši “veidu (ceļu), kā dzīvot”. Reliģisku sapulču virkne, ko vada profesionāli garīdznieki svētās telpās, kas īpaši paredzētas tam, lai piedzīvotu Jēzu, nepauž Baznīcas būtību. Baznīcas patiesā daba atklājas pravietiskajā veidā, kādā Kristus sekotāju dzīvo garīgās ģimenēs, esot savās mājās un ikdienas dzīvē atbilde jautājumiem, ko uzdod sabiedrība.

2. Laiks mainīt „ketegogu sistēmu”

4.gadsimtā, imperatora Konstantīna laikā baznīca  pārņema un attīstīja reliģisku sistēmu, kas balstījās uz  diviem elementiem: uz katedrāli (kas ir kristiešu ekvivalents Vecās Derības laikmeta jūdu templim) un uz dievkalpojuma modeli, kas veidots pēc no jūdu sinagogas sapulču parauga. Tātad, par paraugu kristiešu sapulcēm un Dieva pielūgšanai visiem nākamjiem gadsimtiem tika ņemts modelis, kas Jaunās Derības laikmetā nav ne Dieva atklāts, ne akceptēts: „kategogas” modelis, kurš apvieno „Dieva nama” mentalitāti ar sinagogu. Kategogu sistēma, kas balstās uz pagānisko grieķu filosofiju, tāpēc atdala „sakrālo” no „sekulārā”, kļuva par „melno caurumu” kristietībā, aprīdama kristīgās ticības enerģiju, kurai bija jāpārveido sabiedrība. Rezultātā nākamos gadsimtus Baznīca pavadīja, iegrimusi savos mūros.

Romas katoļu baznīca kanonizēja šo sistēmu. Luters gan reformēja evanģēlija izpratni, taču baznīcas izpausmes formas atstāja neskartas. Brīvbaznīcas šo pašu sistēmu atbrīvoja no atkarības no valsts varas, Baptisti to nokristīja, Kvēkeri ķīmiski iztīrīja, Pestīšanas armija ietērpa uniformās, Vasarsvētku kustība svaidīja un Harizmātiskā kustība atjaunoja, taču neviens līdz šim neiedomājās sistēmu nomainīt. Tagad ir laiks to darīt!

3. Trešā Reformācija

No jauna atklājot Evaņģēliju par pestīšanu tikai no žēlastības caur ticību, Luters sāka reformēt Baznīcu, reformējot teoloģiju. 18.gadsimtā caur piētisma atjaunotnes kustību tika atgūta Dieva tuvuma apziņa, kas veda pie garīguma reformācijas jeb Otrās Reformācijas. Šodien Dievs ķeras klāt pašiem vīna traukiem, uzsākot Trešo Reformāciju, kura izmainīs Baznīcas struktūru.

4. No Baznīcas namiem līdz mājdraudzēm

Kopš Jaunās Derības laikmeta “Dieva nams” vairs nepastāv. Stefans samaksāja ar savu dzīvību, atgādinot mums, ka  Dievs nemājo cilvēku roku darinātos tempļos. Baznīca – tā ir Dieva tauta. Baznīca ir tur, kur ir cilvēki: parastās ļaužu mājās. Tur Dieva cilvēki Svētā Gara spēkā dalās ar to, kas katram ir, satiekas pie kopīga galda, bieži vien nešaubās pārdot īpašumu, lai dalītos materiālās un garīgās svētībās, dažādās dzīves situācijās pamāca cits citu paklausīt Dieva vārdam – nevis lekciju veidā, bet gan dzīvās sarunās, jautājot un atbildot. Mājās viņi lūdz Dievu, pravieto, kristī viens otru. Tur ir vieta atklātībai un grēku atzīšanai, kas atjauno piederību kopienai caur mīlestību, pieņemšau un piedošanu.

5. Baznīcai jākļūst mazai, lai tā izaugtu liela

Šodien vairums baznīcu ir par lielu, lai tajās varētu notikt īsta sadraudzība. Diemžēl, bieži tās kļūst par “draudzēm bez draudzības”. Jaunās Derības Baznīca sastāvēja no mazām kristiešu grupām, kurās parasti bija 10 līdz 15 cilvēki. Mazās grupas nevis izauga par 300 cilvēku draudzēm, lai piepildītu katedrāli un padarītu neiespējamu sadraudzību, bet gan to skaits vairojās, rodoties jaunām mazām grupām – līdzīgi, kā dalīšanās procesā vairojas šūnas. Visiem kristiešiem bija iespēja tikties pilsētas mēroga svinībās, līdzīgi, kā tas notika Salamana tempļa pagalmā Jeruzālemē. Šodien tradicionālā vidusmēra draudze ir neizdevies kompromiss starp mājas draudzi un pilsētas mēroga svinībām, un tai trūkst dinamikas, kas raksturo dzīvi mājas draudzē un pilsētas mēroga svinības.

6. Draudzi nevada tikai mācītājs

Vietējai draudzei ir nevis vadītājs – mācītājs, bet gan tēvs – vecajs, ar gudrību un dzīvesziņu apveltīts vīrs. Vietējās mājas draudzes veido vienotu kustību, vecajiem darbojoties kopā ar tā sauktās „piecu pirkstu kalpošanas” pārstāvjiem (apustuļiem, praviešiem, ganiem, evanģēlistiem un skolotājiem), kuri, līdzīgi kā asinsrites sistēmā, pārvietojas no mājas uz māju. Apustuliskajai un paravietiskajai kalpošanai te ir īpaša pamatlicēju loma (Efez. 2:20; 4:11-12). Mācītājs (gans) ir svarīgs komandas loceklis, taču viņam ir sava noteikta daļa pie „svēto sagatavošanas kalpošanai”, un viņa darbu savstarpējā mijiedarbībā papildina četras pārējās kalpošanas – tikai tā mācītāja kalpošana var pareizi darboties.

7. Pareizie gabaliņi – salikti kopā nepareizi

Liekot puzli, mums jāsaliek gabaliņi tādā veidā, lai tie atbilstu sākotnējam attēlam, citādi saliktā bilde būs nepareiza un katrs atsevišķais gabaliņš nebūs saprotams. Kristīgajā pasaulē mums ir visi vajadzīgie gabaliņi, taču baiļu, tradīciju, reliģiskas skaudības un spēka un ietekmes mentalitātes dēļ esam tos salikuši kopā nepareizi. Gluži kā ūdens dabā sastopams trīs veidos – ledus, ūdens un tvaika veidā, tāpat piecas kalpošanas, kas minētas Vēstulē efeziešiem (4:11- 12), apustuļi, pravieši, mācītāji, skolotāji un evanģēlisti – ir sastopamas šodien, taču ne vienmēr pareizā vietā un veidā. Nereti tie ir iesaluši institucionalizētās kristietības sistēmas ledū; citreiz tie pastāv kā tīrs ūdens, vai arī kā tvaiks ir izkūpējuši gaisā kopā ar „neatkarīgajām” baznīcām un „brīvi lidojošajām” kalpošanām, kas nevienam nav atbildīgas. Tāpat kā šķidruma veidā ūdens ir vislabāk uzņemams dzīvajiem organismiem, piecām kalpošanām, kas paredzētas svēto sagatavošanai kalpošanai, jātiek pārveidotām atpakaļ jaunā, tajā pašā laikā, mūžsenā veidā– lai garīgais organisms var gūt no tām labumu, bet atsevišķie kalpotāji atrastu savu īsto vietu veselumā. Šis ir viens no daudzajiem iemsliem, kāpēc mums jāatgriežas pie Radītāja sākotnējās ieceres Savai Baznīcai.

8. Ārā no birokrātiskās garīdzniecības rokām – tiecoties visu ticīgo priesterības virzienā

Lai visu ticīgo priesterība sāktu darboties, pašreizējai sistēmai pilnībā jāmainās. Birokrātija uzdod jautājumus, uz kuriem iespējams tikai ar „jā” vai „nē”. Tā ir visšaubīgākā administratīvā sistēmā, jo tajā nav vietas spontanitātei, cilvēcībai – nav vietas reālajai dzīvei. Varbūt tas der politikā un biznesā, bet ne Baznīcā. Šķiet, ka Dievs izved Savu baznīcu no reliģiskās birokrātijas un kontroles garu Bābeles gūsta, to atdodot parastu cilvēku rokās, kurus Viņš padarījis neparastus un kuri, tāpat kā sendienās, varbūt mazliet ož pēc zivīm, odekolona un revolūcijas.

9. Atgriešanās no organizētām pie organiskām kristietības formām

Jēdziens “Kristus miesa” raksturo organisku būtni, nevis organizētu mehānismu. Baznīca vietējā mērogā sastāv no daudzām garīgajām ģimenēm, kuras saistītas sadarbības tīklā. Pats veids, kā šīs kopienas darbojas savstarpējā saistībā, kaut ko būtisku pasaka par visu Baznīcu kopumā.Tam, kas ir kļuvis par maksimumu organizācijas ar minimumu organisma, ir jātiek pārveidotam par organizācijas minimumu, lai maksimāli dotu vietu organismam. Bailēs, ka tikai kaut kas nenoiet greizi, pārliecīga organizēšana tiek lietota līdzīgi trako kreklam, lai iegrožotu un nomāktu to, no kā ir bail. Bailes, kā pretstats ticībai, nav kristīga vērtība. Bailes grib kontrolēt, ticība spēj uzticēties. Kontrole var būt laba, bet uzticēšanās ir labāka. Kristus miesu Dievs ir uzticējis  tādu cilvēku rokām, kuriem ir laba pārvaldnieka domāšana un īpaša pārdabiska dāvana ticēt, ka Dievs joprojām visu kontrolē arī tad, ja viņi paši nekontrolē. Šodien, lai Kristietības organiskās formas atdzimtu, jāveido reģionāli un nacionāli sadarbības tīkli, kas balstās uz uzticēšanos – nevis jauna politiskā ekumēnisma kārtība.

10. No mūsu dievkalpojumu pielūgsmes uz Dieva pielūgsmi

Mūsdienu kristietību lielos vilcienos varētu attēlot šādi: svēti cilvēki regulāri svētā dienā svētā stundā nāk uz svētu vietu, lai piedalītos svētā rituālā, ko vada svēts vīrs, kas ģērbies svētās drēbēs, par svētu samaksu. Tā kā šis regulārais uz priekšnesumu orientētais pasākums, ko sauc par “dievkalpojumu”, prasa organizatoriskās spējas un administratīvu birokrātiju, formalizētās un institucionalizētās ieražas ātri pārvēršas sastingušās tradīcijām. Statistika liecina, ka tradicionālais vienas vai divu stundu “dievkalpojums” patērē daudz resursu, taču nes maz augļu, ja runa ir par mācekļu darināšanu, respektīvi, par viņu dzīves mainīšanu. Ekonomiski runājot, tā ir “liela ieguldījuma un zema ražīguma” struktūra. Tradicionāli vēlme “pareizi pielūgt Dievu” lielā mērā ir novedusi pie denominacionālisma, konfesionālisma un nominālisma. Tādējādi tiek ignorēts ne vien tas, ka kristieši ir aicināti “pielūgt Garā un patiesībā”, nevis katedrālēs, turot dziesmu grāmatas, bet arī fakts, ka dzīve lielākoties ir neformāla, un tāda ir arī kristietība, kas ir “Dzīves Ceļš”. Vai mums no vareniem aktieriem nav jākļūst par varenu darbu darītājiem?

11. Pārtrauciet vest cilvēkus uz baznīcu un sāciet vest baznīcu pie cilvēkiem

Baznīca mainās, no „Nāc-struktūras”  atkal kļūstot par „Ej-struktūru”. Tāpēc Baznīcai jāpārtrauc centieni atvest cilvēki “uz baznīcu”, un jāsāk vest Baznīcu pie cilvēkiem. Baznīcas misija nekad netiks pabeigta, vienkārši pievienojot kaut ko jaunu esošajai struktūrai. Lai piepildītu Baznīcas misiju šajā pasaulē, jānotiek tās spontānai pavairošanai – kā sēnēm pēc lietus, ietiecoties vietās pasaulē, kur Kristus vēl nav pazīstams.

12. Svētā Vakarēdiena atkal atklāšana – patiesas vakariņas ar patiesu ēdienu

Baznīcas tradīcijai ir izdevies svinēt Vakarēdienu homeopātiskā un dziļi reliģiozā formā, parasti ar dažām lāsēm vīna, bezgaršīgu maizīti un drūmām sejām. Patiesībā Vakarēdiens bija īstas vakariņas ar simbolisku nozīmi, nevis simboliskas vakariņas ar īstu nozīmi. Dievs atgriež ēšanu mūsu sapulcēs.

13. No denominācijām līdz pilsētas mēroga svinībām

Jēzus sauc un aicina visaptverošu, universālu kustību, taču kas atsaucas Viņa aicinājumam? Nebeidzama reliģisku korporāciju virkne ar vispasaules pārstāvniecību tīkliem, kas reklamē savus īpašos kristietības zīmolus un konkurē cita ar citu. „Kristietības zīmolu” kultivēšanas dēļ protestantisma kustība pasaulē ir kļuvusi mazsvarīga un zaudējusi politisko ietekmi, vairāk darbojoties ar tradīciju kopšanu un reliģiskiem cīniņiem, nevis strādājot pie kopīgas liecības pasaulei.
Gluži vienkārši, Jēzus cilvēkiem nelika organizēties denominācijās un frakcijās, bet Pāvils šādas parādības sauca par „pasaulīgām”, tādām, kas raksturo zīdaiņus Kristū.

Baznīcas pirmsākumos kristiešiem bija divējāda identitāte. Viņi patiesi bija Viņa baznīca un vertikāli pievērsās Dievam, un tad saorganizējās atbilstoši ģeogrāfijai, t.i., horizontāli pievērsās arī viens otram šeit uz zemes. Tas nozīmē, ka ne tikai kristīgi kaimiņi organizējas mājas draudzēs, lai vietējā mērogā dalītos savās dzīvēs, bet kristieši sanāk kopā, cik iespējams, uz pilsētas mēroga vai reģionālām svinībām, paužot pilsētas vai reģiona Baznīcas vienotību. Tādējādi Baznīca kļūs par garīgi pārliecinošu un politiski ietekmīgu spēku, jo patiesa kristīga dzīves katram savās mājās apvienosies ar pilsētas mēroga kopienas apziņu. Tādējādi dzīvē atgriezīsies Bībelē pamatotais modelis, kurā pilsētas draudze ir visu pilsētā dzīvojošo, no jauna atdzimušo kristiešu kopums.

14. Attīstīt garu, kas ir noturīgs pret vajāšanām

Viņi sita krustā Jēzu, visu kristiešu Vadītāju. Šodien viņa sekotājus vairāk interesē tituli, apbalvojumi un sabiedrības cieņa, vai, kas ir vēl sliktāk, viņi nav nemaz dzirdami un vispār nav ievērības vērti. Jēzus saka: “Svētīti jūs esat, kad jūs vajā”. Bibliskā kristietība ir veselīgs drauds pagānu bezdievīgumam un grēcīgumam, pasaulei, ko pārņēmusi mantkārība, materiālisms, greizsirdība un dēmoniski ētikas, seksa, naudas un varas standarti. Mūsdienu kristietība daudzās valstīs vienkārši ir pārāk nekaitīga un pieklājīga, lai to vajātu. Bet tad, kad kristieši no jauna sāk izdzīvot Jaunās Derības dzīves standartus un, piemēram, sauc grēku par grēku, dabiskā pasaules reakcija, kā tas vienmēr ir bijis, būs vai nu atgriešanās no grēkiem, vai vajāšanas. Tā vietā, lai ērti ieligzdotos pagaidu reliģiskās brīvības zonās, kristiešiem jābūt gataviem, ka viņus atkal pasludinās par galvenajiem vainīgajiem, kas stājas ceļā globālajam humānismam, mūsdienu izklaides industrijas radītajai verdzībai, prasībai pielūgt Sevi, nepareizo Visuma centru. Tāpēc kristieši jutīs un tiem ir jājūt „apspiedoša tolerance” no pasaules puses, kura ir pazaudējusi jebkādus absolūtos lielumus un tāpēc atsakās paklausīt tās radītājam Dievam un Viņa absolūtajiem standartiem. Tāpēc, ka notiek pieaugoša politikas un ekonomikas ideoloģizēšana, privatizēšana un garīgošana, kristieši daudz drīzāk, kā vairums domā, priecīgi sēdēs uz apsūdzēto sola kopā ar Jēzu. Kristiešiem jāgatavojas šiem notikumiem jau tagad – attīstot garu, kas ir noturīgs pret vajāšanām, un vēl vairāk pret vajāšanām noturīgu struktūru.

15. Baznīca atgriežas mājās

Kur cilvēkam ir visvieglāk būt garīgam? Iespējams, slēpjoties aiz lielas kanceles, ietērptam svētās drānās, sludinot svētus vārdus anonīmam pūlim un tad pazūdot kabinetā? Un kur cilvēkam ir visgrūtāk, un tāpēc vissvarīgāk, būt garīgam? Mājās, sava dzīvesbiedra un bērnu klātbūtnē, kur viss, ko viņš dara un saka, automātiski tiek svērts realitātes svaru kausos, tāpēc liekulību iespējams efektīvi izravēt, dodot vietu patiesumam. Liela daļa kristietības ir aizbēgusi no ģimenes, bieži kā no vietas, kur tā piedzīvojusi garīgu sakāvi, un tad organizējusi mākslīgas izrādes sakrālās celtnēs, kas ir tālu prom no reālās dzīves atmosfēras. Dievs no jauna atgūst mājas, un Baznīca atgriežas pie savām saknēm – vietā, no kurienes tā nāk. Tā burtiski atgriežas mājās, noslēdzot Baznīcas vēstures ciklu pasaules vēstures beigās.

Kad dažādu dzīves gājumu kristieši no visām denominācijām un vidēm garā jūt skaidru atbalsi tam, ko Dieva Gars saka Baznīcai, un sāk dzirdēt globāli, lai rīkotos lokāli, viņi no jauna sāk darboties kā vienots organisms. Viņi pārstāj lūgt Dievu svētīt to, ko viņi dara, bet tā vietā sāk darīt to, ko Dievs svētī. Viņi organizējas mājas draudzēs savā apkaimē un tiekas reģionālās un pilsētas mēroga svinībās. Tu esi aicināts piedalīties šajā kustībā! Varbūt arī tavas mājas mainīs pasauli.

Fragments no Volfganga Simsona grāmatas “Mājas, kas izmaina pasauli”

(Wolfgang Simson, Houses That Change the World, Authentic Media, 2004.,pp. xiii – xxv)

Materiāls pārpublicēts no https://www.ejundari.lv/15-tezes-baznicas-reinkarnacijai/