Riks Džoiners
Kristieša brīnišķīgā dzīve
Vārds nedēļai 15. daļa
Pirms turpināt apspriest to, ko nozīmē būt Kristus kalpam, mēs apskatīsim „Lielā uzdevuma” aspektus Mateja evaņģēlijā 28:19-20:
”Tādēļ ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā,
tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis, un redzi, Es esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām."
Vispirms mums ir pavēlēts „iet”, bet nevis „sēdēt uz vietas”, un mācīt visas tautas («darīt par mācekļiem»). Reiz es dzirdēju, kā viens evaņģēlists teica: «Apbrīnojami, cik daudz vairāk varas var būt tikai piecdesmit jūdzes no mājām». Vai tur strādā princips «pravietis savā dzimtenē netiek cienīts», vai «visa pazīstamā tirānija» (termins apzīmē cilvēka uzticību pazīstamajiem uzvedības modeļiem, nevēlēšanos un nevarēšanu pieņemt izmaiņas, pazīstamā izvēle jaunā vietā) piespiež mums zaudēt cieņu pret visu mums labi pazīstamo. Daudzos gadījumos tad, kad cilvēks ir tālāk no mājām, viņam ir lielāka vara. Tieši šī iemesla dēļ tie, kas īslaicīgi dodas misijas braucienos, parasti ir sajūsmā par to, kā Dievs viņus lieto, kad viņi ir tālu no mājām.
Nākošā pavēle: «darīt par mācekļiem visas tautas», mācīdami turēt „visu”, ko Tas Kungs ir pavēlējis. Mūsu laikos tas ir retums. Mums bieži ir noteiktas doktrīnas, kas ir mūsu denominācijas vai kustības pamatā, kuras mēs sludinām, bet kurš var kā apustulis Pāvils pateikt, ka viņš ir iepazīstinājis ar «visiem šiem dzīvības vārdiem»?
Tāpat mēs redzam, ka šī pavēle runā par kristībām. Aicināšana pie altāra ir nesens izgudrojums, un daudziem tas ir izspiedis kristības kā cilvēka atgriešanās liecību. Kristības ir rituāls, bet tomēr tās ir svarīgs un varens rituāls. Pirmajā gadsimtā kristības notika tūlīt pēc atgriešanās, un rezultāts bija ievērojams.
Kāds ir teicis, ka kristības, kas ir dotas Rakstos kā svarīga pavēle, ir viena no galvenajiem cēloņiem, kādēļ visiem, kas atgriezās pirmajā gadsimtā, bija tāds dziļums, un visi pievienojās draudzei. Mūsu dienās procentuāli tikai nedaudzi no tiem, kas paziņo, ka ir atdevuši dzīvi Kristum, kļūst par draudzes daļu. Nedrīkst būt pareizi savienotam ar Galvu, pienācīgi nesavienojoties ar Viņa miesu. Kā mums ir teikts 1.Jāņa 1:7 "Bet, ja mēs dzīvojam gaismā, kā Viņš ir gaismā, tad mums ir sadraudzība (grieķu val. "koinonija"- dziļākais savienības veids) savā starpā un Viņa Dēla Jēzus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem." Ja mums ir dzīvība, bet nav koinonijas, mēs nepaliekam Viņā.
Ir pieņemts, ka draudze ir vieta, kur lielākā daļa no mūsu mācekļiem ne tikai mācās, bet arī iziet, lai paši gatavotu mācekļus. Iemesls tam, ka tagad ir tik daudz mazasinīgu, vāju draudžu un kristiešu, ir tas, ka tik daudz „atgriezto” netika pareizā veidā iesaistīti draudzes dzīvē. Mums tāpat ir jāpadomā par to, ka mūsu māceklības kvalitāti bojā tas, ka pati māceklība nesākās ar vienu Lielajā Uzdevumā īpaši norādīto darbību – ar kristībām.
”Es jums dodu jaunu bausli- mīliet cits citu. Kā Es esmu mīlējis jūs, tā arī jūs mīliet cits citu.
No tā visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.". (Jāņa 13:34-35)
Ar to Mans Tēvs ir godā celts, ka jūs nesat daudz augļu un topat par Maniem mācekļiem.” (Jāņa 15:8).
MorningStar Ministries
Uz krievu valodu tulkojusi Diāna Kirsanova.
No krievu valodas tulkojusi Ilze Platace
Avots: www.outpouring.ru
