Steven J. Anderson
8. nodaļa
Dzīvot devības garā
„Netiesājiet, un jūs netiesās; nesodiet, un jūs nesodīs; piedodiet, un arī jums piedos.
Dodiet, un jums tiks dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pāri plūstošu mēru jums iedos klēpī; jo ar kādu mēru jūs mērāt, tā arī jums mērīs.” Lūkas 6:37-38
Dziedināšanas kalpošanai ir daudz sakara ar spēka un autoritātes svaidījumu. Tomēr ir vēl kāds būtisks faktors, kas varbūt nav tik acīmredzams. To mēs atklājam vienā no agrīnās draudzes iezīmēm, uz kuru līdz šim mēs esam tikai netieši norādījuši: ārkārtēja devība/nesavtība.
„Ticīgo pulks bija viena sirds un viena dvēsele, neviens neko no savas mantas nesauca par savu, bet viņiem viss bija kopīgs.
Apustuļi ar lielu spēku apliecināja Kunga Jēzus augšāmcelšanos, un liela žēlastība bija ar viņiem visiem.
Viņu vidū nebija trukumcietēju, jo ikviens, kam bija zeme vai nami, tos pārdeva un atnesa maksu par pārdoto
un nolika apustuļiem pie kājām; un katram tika izdalīts, kā kuram vajadzēja.
Arī Jāzeps, ko apustuļi sauca par Barnabu, tulkojumā: iepriecināšanas dēls, levīts, dzimis kiprietis,
pārdeva tīrumu, kas viņam piederēja, atnesa naudu un nolika to pie apustuļu kājām.” (Apustuļu darbi 4:32-37)
Kas ir devīgums?
Devīgums var tikt definēts kā gatavība vai brīvība došanā; brīvība no skopuma vai prāta, vai rakstura mazuma; lielums vai pilnība. Tam ir daudz sakara ar mūsu prāta garu un ne tikai naudas došanu. Protams, vēlme dot naudu ir viena no visskaidrākajiem signāliem par to cik devīgs cilvēks ir sirdī.
Ko devīgums dod?
Tas atraisa cilvēkus un atraisa apstākļus. Tas mūs atbrīvo, ka varam tikt došanas un saņemšanas plūsmā. Tas atbrīvo, ka cilvēki var kļūt par kaut ko vairāk nekā viņi ir, jo viņu prāta un sirds kapacitāte paplašinās. Devīgums sniedz dzīvību un pārveido kopienu. Tam ir spēcīgs iespaids uz attiecībām. Devīgums, kas nāk no mūsu dzīvēm ievieš devīgumu uz mūsu dzīvēm. – ‘piedodiet un jums piedos; dodiet un jums tiks dots.’
Dieva devīgums (Romiešiem 8:32; Efeziešiem 1:7-8)
Dievs ir apbrīnojami devīgs. Dažreiz Viņš ir nepareizi parādīts kā dusmīgs un skops, it kā mums būtu ‘jāizgriež Viņam rokas’ lūgšanā, lai kaut ko dabūtu. Tā nav! Viņš dāsni sniedz mums Savu labestību; Viņš ilgojas būt laipns pret mums; bet, ja mēs nedzīvojam dāsnumā, mēs neesam spējīgi pilnībā saņemt pilnus Viņa žēlastības labumus.
Kādēļ cilvēki nedod dāsni?
Pārsvarā tas ir dēļ uzticības trūkuma Dievam un dēļ bailēm, ka nepietiks pašiem. Tas ļoti ir mūsu patmīlības, alkatības un mantkārības dominējošās attieksmes ietekmē, kas piepilda mūsu sabiedrību, izpaustu attieksmē, ka ‘tiecos būt Nr.1’- tā ir domāšana, kas ir ietekmējusi daudzus no mums, no kuras mums ir jāizlaužas brīvībā. Mums ir jāpārbauda jebkurš viedoklis par dzīvi, kas ir pret Dieva dāsno dabu.
Garīgā cīņa
Sakaut bailes, patmīlību un skopumu ir garīga cīņa. Tās visas ir ‘dēmoniskās gudrības’ iezīmes (Jēkaba 3:15). Mēs sakaujam šos prāta cietokšņus ar pārākās slavas un pateicības ieročiem un ar ārkārtēju devību. Mums ir jāuzvar cīņa garā un prātā. Dodot dāsni: rīkojoties un apliecinot patiesā dāsnumā, var pārvarēt spēkus garīgajā pasaulē.
Devīga attieksme noved pie nesavtīgiem darbiem
Šie darbi sevī iekļauj piedošanu citiem, par ko esmu daudz runājis viscaur šajā grāmatā. Izkliedēt šaubas citos, arī ir dāsnas sirds darbs. Domāt visu to labāko par citiem cilvēkiem un neļauties aizvainojumiem, vai tas ir bijis ar nodomu vai nejauši, ir atkal dāsnas domāšanas izpausmes. Kalpot citiem un noiet papildus jūdzi: ir veidi kā devība atspoguļojas, tāpat kā arī naudas došana.
Mēs šīs lietas ļoti daudz varam redzēt atspoguļotas Barnabas dzīvē. Viņš nesavtīgi atdeva savu īpašumu (Apustuļu darbi 4:36-37). Vēlāk mēs viņu atrodam neapšaubot Saulu (Pāvilu) un aizvedot viņu uz draudzi, kamēr citi baidījās un bija aizdomās par viņu. (Apustuļu darbi 9:26-27). Tas bija Barnaba, kas devās uz Antiohiju, kur grieķiem pirmo reizi tika sludināta Labā Vēsts. Viņš neizrādīja nekādas bažas par šo jauno uzsākumu, bet priecājās par augļiem, ko redzēja (Apustuļu darbi 11:19-24). Viņš pat nogāja „papildus jūdzi” ejot uz Tarsu, lai sameklētu Saulu un aizvestu viņu uz Antiohiju. Barnaba no brīvas gribas pameta savu jauno mājvietu Antiohijā, lai ceļotu līdzi Pāvilam, kas aprakstīts Apustuļu darbu 13.nodaļā. Visbeidzot, kad Pāvils grib sūtīt Jāni Marku projām, tas ir Barnaba, kurš ierauga labāko šajā jaunajā cilvēkā un paņem viņu sev līdzi (Apustuļu darbi 15:36-41). Barnaba bija zināms kā iedrošinājuma dēls; bet viņš bija arī devīguma tēvs.
Mūsu praktiskajām izpausmēm, dodot finanses vai pakalpojot, protams, būtu jābūt cik vien iespējams apslēptām un nevis izrādītām. Jēzus to padarīja ļoti skaidru Savā mācībā (Mateja 6:1-4).
Šeit būs daži praktiski soļi, ko spert, lai attīstītu devīgu dzīves veidu:
- Prasi Svētajam Garam, lai Viņš parāda, kam tev ir jāpiedod.
- Patstāvīgi runā piedošanu un svētību tiem, kas tev dara pāri.
- Lūdz par katru, kas pretojas tev.
- Apzināti esi laipns un devīgs savā attieksmē – darbā, vadot auto vai jebkur citur.
- Finansiāli dod nedaudz vairāk nekā tev šķiet, ka ir jādod.
- Izdari kaut ko priekš kāda, kur tu pavisam noteikti nejūties, ka tas būtu tavs pienākums.
Tad kāds tam visam sakars ar dziedināšanu?
Salamana pamācības 3:5-10 sniedz dažas skaidras vadlīnijas veselīgai un plaukstošai dzīvei.
„Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību,
bet domā uz To Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas takas.
Neliecies sev pārmērīgi gudrs esam, bet bīsties To Kungu un vairies no ļauna.
Tās būs zāles tavai miesai, kas dziedina un atspirdzinās tavus kaulus.
Dod godu Tam Kungam arī no savas mantas un piešķir Viņam visu savu ienākumu pirmos augļus,
tad pildīsies tavi šķūņi ar pilnību, un tavas vīna spiedes plūdīs pār malām pāri.”
Šie panti parāda uzticēšanās Dievam vērtību un atzīstot Viņa gudrību pāri mūsējai. Pie tam vēl ir aicinājums dot Tam Kungam no mūsu labklājības. Sekas šo pamācību sekošanai ir tādas, ka mēs piedzīvosim vadību, veselību un pāriplūstošu apgādību. Mana pieredze ir, ka pagodinot Dievu vispirms savā došanā, mēs ar Helēnu esam iepazinuši, kā Dievs rūpējas tik daudzos veidos nu jau vairākus gadus. Dievs ir ļoti spējīgs pieskatīt mūs. Mēs esam aicināti būt apmierināti ar to, kas ir visos apstākļos, vai ir daudz, vai ir maz. Mēs vienmēr esam atraduši, ka Tas Kungs ir uzticams.
Reiz, kad es vēl biju students, un mums ar Helēnu praktiski nekā nebija. Helena lūdzās un lūgšanā viņa prasīja Tēvam £10, lai pabarotu ģimeni. Neviens cits nebija klāt, kas varētu dzirdēt šo lūgšanu. Vēlāk tajā pašā dienā aploksni ar tikai £10 naudas zīmi atradām musu pastkastē. Var likties, ka tas nav daudz, bet tas bija tik, cik mums bija vajadzīgs, un tieši cik Helēna bija lūgusi. Tas bija tikai pirmais no daudziem tādiem gadījumiem kā, piemēram, par automašīnas neparedzētu remontu, un tajā pašā rītā saņēmām pa pastu čeku par tādu pašu summu no kāda, kuru tikko pazinām. Mēs parasti esam lūguši Dievu, par to, kas mums ir bijis vajadzīgs gadu gaitā. Bet kādu dienu Helēna juta, ka Kungs teica viņai paprasīt par £200. Nebija vajadzības pēc tādas summas tieši tajā laikā, un Helēna jautāja Kungam, kāpēc viņai ir jālūdz pēc tādas summas. Viņa atbilde bija, ka Viņš ir Dievs vairāk nekā ir nepieciešams. Viņš vienkārši ir dāsns Tēvs. Čeks par £200 uzradās pēc pāris dienām.
Dievs pirms laika zina, kas mums vajadzīgs un atkal pierādīja to, ka Viņš rūpējas par mums sekojošajā stāstā. 1999. gada beigās, es pametu mācītāja kalpošanu un līdz ar to pārstāju saņemt jebkādus regulārus ienākumus. Mēs ar Helēnu sajutām, ka ir jāiziet jaunā kalpošanā, uz kuru mēs zinājām, ka Dievs mūs vada. Tajā laikā, Helēnai bija nepastāvīgs darbs, kurā bija jāstrādā tikai dažas stundas nedēļā, palīdzot cilvēkiem ar garīgām veselības problēmām. Viņai tas darbs ļoti patika un viņa saņēma par to nelielu algu katru nedēļu. Tomēr, viņa juta, ka viņai ir jābūt blakus man jaunajā kalpošanā uz pilnu laiku. Vienu vakaru, kad es draudzē sludināju, Helēna sēdēja un klausījās, un tā darot viņa lūdza, prasot Dievam, ka, ja viņai ir jāpamet savs darbs, tad Viņam ir jāsarūpē naudas čeks par £500. Tajā vakarā mēs mājās pārradāmies vēlu un atradām aploksni no kāda drauga gaidām uz mums. Tajā bija naudas čeks par £500! Helēna patiesībā to nometa uz grīdas aiz sajūsmas. Lieta bija tāda, kā draugs to vēlāk atklāja, ka viņam tas čeks bija sagatavots priekš mums jau 3 nedēļas iepriekš, bet viņam bija gripa un šī bija pirmā reize, kad viņš varēja mums šo dāvanu nogādāt.
Uzticēšanās Dievam, ka Viņš ir uzticīgs un atzīst, ka Viņa ceļi vienmēr ir pareizi, ved mūs uz to, ka varam brīvi dot un saņemt Dieva žēlastības labumus, ko Viņš mums sniedz.
Otrā rakstu vieta, kas atklāj skaidru sakarību starp došanu un dziedināšanu ir Jesaja 58; sekojošie šīs nodaļas vārdi atklāj:
„Vai drīzāk tā nav gavēšana, kāda Man patīk, proti: kad atraisa apspiestības važas, kad tos, kam pāri nodarīts, atlaiž brīvībā un noņem no viņu pleciem ikkatru jūgu?
Vai ne tā? Kad tu savu maizi lauz izsalkušam un nabagus, kas bez pajumtes, uzņem savā namā; kad tu redzi kailus un tos apģērb un neatraujies no sava tuvāka,
tad tava gaisma atmirdzēs kā rīta blāzma, tava dziedināšana notiks ātrāk, tava taisnība ies tavā priekšā, un Tā Kunga godība būs tavs aizsegs.
Kad tu sauksi, Tas Kungs tev atbildēs;”
Jesajas 58:6-9
Ir spēcīga saikne starp to, kā mēs izturamies pret cilvēkiem, it īpaši, kam ir lielas vajadzības un, kas skaitās dzīves pabērni, un to, cik daudz dziedināšanu mēs redzēsim. Cik labi rietumu draudze ir sekojusi šai daļai no Svētajiem Rakstiem? Jēzus pasludināja, ka Viņš ir svaidīts pasludināt Labo Vēsti nabagiem un izstumtajiem. Tā bija atsaukšanās uz šo Rakstu vietu, kad mūsu draudze sāka iziet, sniedzot ēdienu un palīdzot bezpajumtniekiem un cilvēkiem vajadzībās. Tā bija arī vieta, kur mēs sākām redzēt brīnumainos Dieva darbus jaunā līmenī. Mūsu Dziedināšanas Istabas kalpošanai Glāzgovā, ir komandas, kas to dara katru nedēļas nogali. Stefans, kas to vada, redz Dievu aizskaram dzīves ar lielu regularitāti.
Patiess, nesavtīgs gars būs redzams dodot un rūpējoties par maznodrošinātajiem mums visapkārt. Tas ir it kā mēs atdodam to, ko saņemsim, lai gan mēs nedodam ar tādu motivāciju. Tas vienkārši ir tā, kā Dievs dzīvi ir radījis, lai tā darbotos Viņa universālajā sistēmā.
Neparasta devība nobruģē ceļu, lai dziedināšanas upe var plūst daudz brīvāk un pilnīgāk. Kad mēs dzīvi dzīvojam šādi, mēs atklājam to labo došanā un sākam sajust riebumu pret skopuma garu, kas reiz valdīja pār mums. Dziedināšanas kalpošana vienmēr ir jāpilda šādā nesavtībā.
Steven J. Anderson "Healing Rooms Scotland" direktors
No angļu valodas tulkojis Gints Rodionovs
