Riks Džoiners
Kristieša brīnišķīgā dzīve
Vārds nedēļai 28. daļa
2014.gada vasarā man bija piedzīvojums no Tā Kunga, un Viņš man teica, ka es vairs neesmu kalps, bet draugs. Es it kā no jauna piedzimu! No tā laika mans laiks ar To Kungu ir pats brīnišķīgākais, bet zināmā mērā šī pāreja man bija daudz sarežģītāka nekā tas laiks, kad es mācījos būt par kalpu. Un tomēr viss, ko es biju iemācījies, esot par mācekli un kalpu bija nepieciešams nākošajam attiecību līmenim ar To Kungu.
Lai atrastos šajā posmā man bija vajadzīgi 45 gadi. Man nav ne piliena šaubu, ka to var panākt īsākā laikā, tikai mazu daļu no tā, kas man bija nepieciešams. Lielākā daļa no tā, ar ko es dalos šajos vēstījumos, ir kā atrasties tur, kur es atrodos daudz optimālāk un īsākā laika periodā. Man kā Līgavaiņa draugam tas ir viens no galvenajiem mērķiem – palīdzēt Viņa Līgavai sagatavoties . Mani kā Līgavaiņa drauga panākumi tiek vērtēti pēc tā, cik es palīdzēju Viņa tautai kļūt par to, uz ko tā ir aicināta. Ja jūs esat spējīgi virzīties ātrāk un tālāk nekā es pateicoties tai pieredzei, ar kuru es ar jums dalos, tas nozīmē, ka es esmu veiksmīgs savā Tā Kunga drauga lomā.
Apustulis Pāvils rakstīja, ka viņš ir iemācījies priecāties savā nespēkā, jo mūsu nespēkā Tas Kungs var parādīt Savu spēku. Es sapratu un noticēju tam, kad pirmo reizi izlasīju, bet man bija nepieciešams ilgs laiks, lai patiesībā sāktu pielietot šo vārdu savā dzīvē. Un es, protams, nepretendēju uz to, ka visu daru ideāli, bet tagad es to pa īstam saprotu. Man nav savas taisnības, man nav savas gudrības, spēka vai spēju.
Es nekad neesmu uzskatījis un neuzskatu, ka varu vismaz kaut kā līdzināties apustulim Pāvilam, tikai vienā es esmu viņu panācis, un varbūt pat pārspējis. Pāvils sevi sauc par „lielāko no grēciniekiem”, es domāju, ka esmu viņu tajā pārspējis. Kādā veidā?
Pirmkārt, Pāvils uzrakstīja kanoniskos Rakstus, tādēļ mēs zinām, ka viņa liecība ir patiesa. Viņš varēja būt liels grēcinieks agrīnajā draudzē, bet lieta nav tikai tāpēc, ka viņš vajāja draudzi. Mans uzskats ir tāds, ka viņš sevi tā nosauca tādēļ, ka bija saņēmis lielāko atklāsmi un zināja, ka tādēļ viņam bija jābūt līdzīgākam Kristum un (iespējams) mazāk pakļautam naidam, nepacietībai, u.t.t.
Mēs spriežam pēc ārējā izskata, bet Dievs izsver sirdis. Vienā pravietiskā pārdzīvojumā daudzus gadus atpakaļ es redzēju lielu Dieva vīru, kas daudz ko bija sasniedzis Tam Kungam. Bet tad man tika parādīts bezpajumtnieks Andželo. Viņš gāja pa ielu un ceļā viņam gadījās mazs kaķēns. Viņš to ar kāju rupji pagrūda malā. Tas Kungs tad man jautāja, kurš no šiem diviem cilvēkiem bija taisnāks. Es, protams, domāju, ka runa būs par to, kas paveicis daudz labu darbu Tam Kungam. Bet Viņš atbildēja, ka Andželo darbs bija taisnāks. Kā kaut kas tāds varēja būt?
Man tika parādīts, ka tam, kurš bija paveicis daudz darbu Tam Kungam, bija visbrīnišķīgākā ģimene un audzināšana, viņam bija iedota lielāka Dieva Mīlestības porcija, bet viņš izlietoja tikai daļu no tā, kas viņam bija iedots. Taču Andželo cieta no neiedomājamas cietsirdības, visu mūžu viņu pavadīja grūtības, viņam tika tikai maza mīlestības daļa, bet viņš to pilnībā izlietoja, kad tā vieta, lai iespertu kaķēnam, to tikai nogrūda sānis. Man bija liels daudzums atklāsmju un pārdzīvojumu, bet tieši šī visvairāk ietekmēja manu dzīvi.
Tas ir nopietns faktors, kad mēs vērtējam citus cilvēkus un viņu darbus., bet tas arī var pārvērsties par maldiem, ja iekrīt galējībās, un to mēs apspriedīsim nākamajā nedēļā.
MorningStar Ministries
Uz krievu valodu tulkojusi Diāna Kirsanova.
No krievu valodas tulkojusi Ilze Platace
Avots: www.outpouring.ru
