Riks Džoiners
Kristieša brīnišķīgā dzīve
Vārds nedēļai 46. daļa
Marija Vudvorta-Ettere (Maria Woodworth-Etter)
(1844-1924)
Nelielajā izcilo kristiešu sarakstā ir jāiekļauj Mariju Vudvorti-Etteri. Viņas radikālā paklausība Kristum meta izaicinājumu dažiem pašiem spēcīgākajiem tā laika reliģiskajiem māņiem un tradīcijām. Viņa meta šo izaicinājumu, nesludinot pret tiem, bet demonstrējot to kļūdainību ar savu patieso kristīgo dzīvi. Pievedot neskaitāmu daudzumu cilvēkus pie Kristus, viņa iedeva evaņģēlismam jaunu jēgu mūsdienu pasaulē. Tas noteica vietu izvirzītajai draudzei visu laiku pašai lielākajai jaunatgriezto pļaujai.
Marija ir dzimusi Ņūlisbonā, Ohaijo štatā, neticīgā ģimenē. Viņai bija 10 gadi, kad viņas vecāki piedzīvoja pārmaiņas un pievienojās draudzei Kristus Mācekļi. Tieši tad Marija pirmo reizi dzirdēja par Kristu un ticību.
Pēc trīs gadiem ģimeni piemeklēja traģēdija, nomira tēvs no briesmīga saules dūriena. Māte palika viena ar astoņiem bērniem, un viņai vajadzēja strādāt, lai ar vecāko bērnu palīdzību uzturētu ģimeni. Apmēram šajā laikā 13 gadu vecumā Marija piedzīvoja jaunpiedzimšanu.
Tūlīt viņa sadzirdēja Dieva aicinājumu “iziet uz ielām un sētām un aicināt pazudušās avis”. Viņa atbildēja uz šo aicinājumu, veltot savu dzīvi kalpošanai Tam Kungam, bet Mācekļu kustība, caur kuru viņa kļuva ticīga, nepielaida sievietes pie kalpošanas. Tas viņu samulsināja, un beigu beigās noveda pie tā, ka viņa aizdomājās par precībām, lai kopā ar vīru kļūtu misionāre. 1863.gadā 19 gadu vecumā viņa apprecējās ar Filo Harrisu Vudvortu.
Viņu laulība bija traģiska. Viņi piedzīvoja neveiksmi mēģinājumā vadīt fermu, bet pieci no viņu sešiem bērniem nomira agrā vecumā, tas bija smags pārbaudījums vecākiem. Dzīva palika tikai vecākā meita Elizabete.
Pēc tam Marijai kaut kā palūdza uzstāties draugu sapulcē. Kad viņa piecēlās, lai runātu, tad ieraudzīja vīziju par to, ka visi šie cilvēki bija uz elles bezdibeņa malas, bet nezināja par to. Tas ļoti spēcīgi viņu ietekmēja. Vēlāk, pārdomājot šo redzējumu, viņa prātoja, gatavojoties kalpošanai. Dievs deva Marijai vēl vienu redzējumu, kur Viņš tai teica, ka dvēseles iet bojā, un viņai nav laika gatavoties, uz ko viņa sliecās. Pēc tam Marija dienu un nakti sajuta slogu par bojā ejošajiem. Viņa nolēma noturēt sapulces tur, kur dzīvoja, un Tas Kungs tik vareni darbojās, ka daudzi nožēloja grēkus, un atgriezās pie Viņa. No šīm sapulcēm dzima divas draudzes, bet Marija kopā ar vīru sāka ceļot un kalpot. Valodas par viņu izplatījās tai pašā laikā, kad Tas Kungs vareni darbojās viņas dievkalpojumos.
Šajā laikā Marija sajuta, ka Tas Kungs viņu aicina lūgt par slimiem, bet viņa pret to izturējās atturīgi, jo uzskatīja, ka tas var novirzīt no evaņģelizācijas kalpošanas. Un Tas Kungs atkal viņai parādījās parādībā un viņu pārliecināja, ka tad, kad viņa lūgs par slimajiem, vēl vairāk būs izglābto. Viņa paklausīja un rezultāti bija iespaidīgi. Drīz uz viņas sapulcēm nāca līdz divdesmit pieciem tūkstošiem cilvēku.
Tādi satricinoši panākumi parasti tiek pavadīti ar strīdiem un konfliktiem vai nu reliģiskas greizsirdības dēļ, vai tādēļ, ka “vecie ādas maisi” nespēj saturēt kaut ko jaunu un atšķirīgu no vecā. Marijas gadījumā viņai uzbruka ne vien reliģiskā draudze, bet arī pasaulīgā sabiedrība. Masačūsetas štatā Mariju arestēja par to, ka viņa paziņoja, ka ir dziedinājusi cilvēkus, bet uz tiesu atnāca tik daudz liecinieku viņai par labu, ka varas iestādēm nācās viņu atbrīvot. Pēc tam vietējie psihiatri iesniedz prasību, ka Marija ir prātā jukusi, jo paziņo, ka viņai ir redzējumi. Tāpat kā Jēzu visu laiku ienaidnieki kritizēja, uzbruka un meta izaicinājumus, tāpat arī tie, kas Viņam seko, pārcieš to pašu. Marijai šie uzbrukumi bija īpaši cietsirdīgi, bet viņa turpināja darbu bez šaubīšanās.
1890.gadā bija pravietojums par to, ka aprīlī San Francisko būs zemestrīce un cunami. Kā parasti tas notiek ar pravietojumiem, cilvēki, to dzirdot, uzskatīja, ka tas attiecas uz šī gada aprīli, bet šis mēnesis pagāja un zemestrīces nebija. Cilvēks, kas izteica pravietojumu, tika arestēts, kas atnesa vēl lielākus zaudējumus Marijas kalpošanai. Pēc 16 gadiem 1906.gada aprīlī zemestrīce tomēr notika, un daudzi nolēma, ka tas ir pierādījums pravietojuma patiesumam. Un tomēr arī šo faktu pret Mariju naidīgi noskaņotie izmantoja pret viņu.
Kalpošanas spiediens atnesa zaudējumus arī Marijas laulībai. 1891.gadā viņa izšķīrās no Vudvorta viņa neuzticības dēļ. Viņš draudēja, ka uzrakstīs grāmatu ar viņas kalpošanas kritiku, ja Marija viņam neizmaksās uzturēšanos, bet gada laikā viņš nomira. 1902.gadā Marija iepazinās un apprecējās ar Samuēlu Etteru.
Marijas denominācija cīnījās pret to, kas notika viņas sapulcēs, sevišķi ar to, ka daži nonāca transā (zaudēja samaņu, krita). Vēlāk to nosauca par «padošanos Garam» («being slain in the Spirit»). Šī parādība pavadīja atmodu daudzus gadsimtus, bet neviens nevarēja dot tam adekvātu definīciju. Vēl jo vairāk, tie, kas to pārdzīvoja, paziņoja, ka viņiem bija brīnišķīgi piedzīvojumi ar To Kungu, un no tā laika viņi radikāli mainījās. Bet tomēr denomināciju varas izdarīja spiedienu uz Mariju, piespiežot viņai pārtraukt šīs izpausmes viņas sapulcēs. Bet pēc tam šīs varas pieprasīja, lai viņa vispār pārtrauc savas sapulces. Viņa atteicās un pazaudēja savu dokumentu, kas viņai deva tiesības kalpot.
Bet tas izrādījās veiksmīgi, jo drīz izvērsās jauna kustība Losandželosā Azuzas ielā. Tās Marijai bija ideālas garīgās mājas. 1912. gadā F. Bosforts viņu uzaicināja piedalīties piecu mēnešu garās sapulcēs Dalasā Teksasas štatā. Vārds par Dieva pārdabiskajiem darbiem šajās sapulcēs izplatījās arī aiz valsts robežām. Tas aizskāra un iedvesmoja dažus nākošos lielos vasarsvētku kustības evaņģēlistus, tādus kā Emija Sempla Makfersone un Džons Dž. Leiks, kas viņu sauca par „Māti Etteri”.
1914. gada augustā tieši pašā Pirmā Pasaules kara sākumā pēc ilgas slimības nomira Samuēls Etters. Sasprindzinājums un stress par to, ka vīrs netika dziedināts, ka vajadzēja viņu kopt un pieturēties pie saspringtā dievkalpojumu grafika, uzstājoties trīs reizes dienā, Mariju iztukšoja. Viņa saslima 67 gadu vecumā un bija gatava iet mājās pie sava Kunga. Bet viņai bija jauns redzējums, kur Tas Kungs parādījās kā uzvarētājs pār slimībām un nāvi, pasakot, ka viņas laiks uz zemes nav beidzies. Drīz viņa atkal bija uz kājām un no jauna ceļā, sludinot evaņģēliju, un dziedinot slimos, vadoties no jaunās atklāsmes. 1918. gadā viņa nodibināja draudzi Indianapolisē, kuru lietoja par centru konferencēm un mājām, no kurienes veikt braucienus.
1924. gadā Marija Vudvorta-Ettere beidza savu ceļu. Viņa ar pilnām tiesībām tiek saukta ne vien par lielu sievieti evaņģēlisti, bet par vienu no visu laiku lielākajiem evaņģēlistiem.
MorningStar Ministries
Uz krievu valodu tulkojusi Diāna Kirsanova.
No krievu valodas tulkojusi Ilze Platace
Avots: www.outpouring.ru
