Gordons van Veilens
Pravietisko vārdu izpausme
Turpinājumā vēlos teikt kaut ko par mūsu vārdu stilu, kad pravietojam. Es vienmēr saku: "Pravietisko vārdu iedvesma ir Dievišķa, izpausmes forma ir cilvēcīga". Daži pravietiskie cilvēki lieto ļoti daudz atkārtošanu, citiem vajag daudz vārdus, lai pateiktu pavisam maz, citi nelieto vairāk vārdus kā nepieciešams.
Tā kā mēs ikdienā lasām Bībeli un satiekam cilvēkus, kas dara to pašu, veidojas tendence ietērpt pravietiskos ziņojumus vārdos, kurus mēs atrodam savā Bībelē. Kādi vecāki pravieši ir uzauguši ar vecākiem Bībeles tulkojumiem, tādiem kā KJV (King James Version), flāmu valodā SV (1636), kas skan izteikti viduslaiku stilā. Lietojot šos formulējumus, tas var likties ļoti garīgi, bet tas var būt neproduktīvi, jo mūsdienu cilvēki nesaprot tāda veida valodu. Nedomāju, ka pravietim vajadzētu lietot šādu valodu tīši, lai atstātu uz klausītājiem iespaidu vai arī, lai pievienotu vairāk 'garīgumu' viņa teiktajiem vārdiem. Kad pravietojam, iedvesmas domas mums nepieciešams izteikt vārdos un izteicienos, kas ir viegli saprotami. Mūsu valodas pielietojumam būtu jābūt pieklājīgam. Tas var būt daudzveidīgs respektējot vidi, kurā mēs darbojamies; ar to domājot, ka tad, kad pravietojam pār pusaudžiem, mūsu valodai būtu jābūt atšķirīgai, nekā tad, kad runājam starp vecākiem vai ļoti izglītotiem klausītājiem.
Apzinoties to, mums vajadzētu padomāt par mūsu runas toni. Kādās konkrētās 'pravietiskajās kultūrās' runas tonis skan iespaidīgi, skaļi (reizēm asi vai pat biedējoši), ar lielu uzsvaru uz "tā saka Tas Kungs" vai tā atkārtošanu, vai vēl trakāk "tā saka Tas Kungs un Viņš nemainās". Tas tiek darīts, lai uzsvērtu pravietiskā vārda autoritāti un lai to padarītu iespaidīgāku.
Tomēr šāda veida tonis nepalīdz ne intimitātei, kādā Dievs vēlas komunicēt ar Saviem bērniem, ne Viņa lēnprātīgajam un pat maigajam Viņa raksturam. Es vēlos ieteikt: lieto normālus izteicienus, kas ir viegli saprotami. Domā par saviem klausītājiem. Neliec smagus uzsvarus uz saviem vārdiem, ja vien Tas Kungs patiesi vēlas likt uzsvaru uz kādu no ziņas daļām (tu sajutīsi to īpašo slogu pravietošanas laikā).
Pravietiskā vārda prezentēšana
Kā jau jūs esat pamanījuši, es personīgi lietoju ļoti pozitīvu ievadfrāzi, kad sāku dot pravietisko vārdu. Šis paziņojums skan apmēram tā: "Šis ir vārds no Dieva tev... mans dēls (mana meita)..."
Daži cilvēki tomēr jūtas aizvainoti vai apdraudēti, kad viņi tiek konfrontēti ar šāda veida ievadu.
Pats lietoju šo frāzi, jo tādā veidā es sevi nolieku ticības pozicijā. Parasti man nav nekādu iespaidu līdz brīdim, kad atveru muti. Iedvesma nāk pēc tam, kad esmu sevi nostatījis šajā ticības statusā; "Šis ir vārds no Dieva tev...", un tad kamēr es runāju, nāk iedvesma.
Esmu cilvēks, kuru ir viegli palabot. Apzinos, ka varu kļūdīties un to, ka maniem vārdiem jāiziet pārbaude. Es attīru manu pravietisko dāvanu caur pieļautajām kļūdām un uzklausot korekcijas. Tāpēc reti kurš vairs iebilst, kad pasludinu sekojošo: "Šis ir vārds no Dieva tev".
Kad pravietiskais vārds ir ļoti norādošs, runājot pār konkrētu likteni nākotnē un saņēmējs reaģē negatīvi, es tad saku: "Labi, lūdz par to un ja tu nejūti, ka Svētais Gars apstiprina šo vārdu tavā sirdī, tad ignorē to. Mans pravietiskais vārds nebūs kā cietums tev. Nevēlos, lai tu justos vainīgs, ja izvēlies citu virzienu savā dzīvē. Mani pravietiskie vārdi nevar aizstāt personīgo vadību, kuru tu saņem no Svētā Gara".
Gluži pretēji, reizēm cilvēks nāk pie manis un vaicā: "Gordon, vai tev ir pravietisks vārds man?" Protams, kaut kas vienmēr ir. Svētajā Garā vienmēr ir pravietisko iedrošinājumu pārpilnība. Tāpēc es droši pravietošu pār to cilvēku. Pieņemsim, ka tas pats cilvēks atnāk pēc nedēļas un atkal jautā: "Gordon, vai tev ir pravietisks vārds man?" Un atkal, man būs pravietisks vārds un esmu gatavs to dot. Taču, ja šis cilvēks atnāk atkal nedēļu vēlāk ar to pašu lūgumu, šoreiz es atteikšu. Es atbildēšu: "Klausies, es nevaru to darīt. Es neesmu tavs Kristus. Es nevaru aizstāt atklāsmi, ko Svētais Gars pats vēlas tev dot. Es nevaru kļūt par vidutāju starp tevi un Dievu. Tu nevari kļūt atkarīgs no manis. Es varu kļūt tev nepieciešams un tas ir nepareizi. Atļaujot kādam kļūt atkarīgam no manis atklāsmes (ilgākā laika periodā) man būtu grēcīgi".
Tāpēc, kaut arī tas varētu likties glaimojoši, kad cilvēki uz mani skatās kā uz pravieti, es atsakos padarīt kādu par manu pravietisko vārdu gūstekni un neļaušu nevienam būt atkarīgam no manis atklāsmes dēļ.
Tāpēc daudzkārt tā ir noticis, ka jauni cilvēki ir kļuvuši ieslodzīti no pravietiskajām atklāsmēm kā: "Tev tas ir jādara un ja tu nepaklausīsi, Dievs atturēs savas svētības pār tavu dzīvi" - daudzi kristīgie līderi iebilst pret to, ka tiek lietota apstiprinošā ievadfrāze. Daudzi jauni cilvēki ir bijuši nobijušies, lai sekotu viņu norādei profesionālās karjeras virzienā, tāpēc, ka kāds pravietis pravietoja pār viņiem, ka viņiem 'ir jābūt' draudzes mācītājam.
Jau iepriekš minēju, ka jauns vīrietis vai sieviete uzrunā iespējamo partneri ar apstiprinošu 'pravietisko' vārdu kā "Tas Kungs man teica, ka tu būsi manas nākotnes partneris". Nabaga vārda saņēmēji bija pārāk nobijušies, lai nepaklausītu tādam vārdam no Dieva un piekrita precēties ar šo pravietisko cilvēku. Lielākā daļa šādas laulības ir beigušās ar šķiršanos.
Nenoliedzu, ka mums var tikt dota atklāsme par mūsu nākotnes partneri, taču tas ir nepareizi lietot šo atklāsmi manipulācijas veidā. Iespējamā partnera brīvība ir pilnībā jārespektē. Ja mēs patiesi jūtam, ka Dievs norāda uz konkrētu cilvēku kā nākotnes partneri, mēs varam uzrunāt šo cilvēku cieņpilnā veidā, sakot: "Tu man ļoti patīc un man ir sajūta, ka Tas Kungs vēlas mūs savest kopā. Saki, vai tev ir līdzīga sajūta?" Šādā veidā otrs cilvēks jūtas brīvi, lai pateiktu mums, ka šīs sajūtas ir (nav) abpusējas.
Cits iemesls ir tas, ka kādi 'pravieši' ievadfrāzi ir lietojuši kā aizsardzību pret pareizības pārbaudi. Viņi sāk pravietisko vārdu ar: "Šis ir Tā Kunga vārds..." Ja kāds nepiekrīt, viņi tūlīt reaģē ar: "Kas tu tāds esi, lai kritizētu 'Tā Kunga vārdu', es esmu Tā Visu augstākā pravietis, es runāju Dieva vārdu, tāpēc nenostājies pret to".
Tādējādi viņi sevi noliek augstāk gan par citiem, gan augstāk par nepieciešamo pravietiskā vārda pārbaudi.
Vēl viens iemesls ir tas, ka daudziem kristiešu līderiem ir svešs pravietiskais vārds un viņi ir tik nepieredzējuši, ka viņi vienkārši baidās pārbaudīt pravietisko vārdu, kad tas tiek pasniegts uzspēlēti. Kādi vienkārši baidās izteikt viedokli par konkrētu pravietisko vārdu. Būsim godīgi, kurš tad vēlas būt tiesnesis pār pravietisko vārdu? Pieņemsim, ka tu izvērtē pravietojumu, kā 'viltus' un izrādās, ka tu esi kļūdījies? Tādā gadījumā tava autoritāte, kā vadītājam, ir iedragāta.
Pravietiskie vārdi ir paredzēti, lai cilvēkus svētītu, taču ja kad kāda vārda pasniegšana rada aizvainojumu, tad tā vairs nav svētība.
Tāpēc, ja esi situācijās kur ievadfrāze netiek augstu vērtēta, tādā gadījumā lieto citu ievadfrāzi, kas ir mazāk aizvainojoša tam, kas saņem vārdu vai lieciniekam.
Tu vari lietot kaut ko līdzīgu šim: "Es jūtu, ka Tas Kungs saka... Man ir sajūta, ka Gars saka... Manuprāt, šī vīzija nozīmē..."
Ja esi tikai sācis darboties pravietiskajās dāvanās, neļauj citiem saukt tevi par nekaunīgu, tikai tāpēc, ka tava ievadfrāze viņu ausīs skan aizvainojoši.
Vienkārši nepārspīlē savu balss toni. Pravietošana domāta, lai svētītu citus, nevis paaugstinātu sevi.
Kāpēc es vēl aizvien lietoju apstiprinošo ievadfrāzi? Tāpēc, ka Bībelē tāds ir visizplatītākais veids, kādā tiek pasniegts pravietiskais vārds. Pravietojums nekad nav sācies ar: "Es ticu, ka Tas Kungs saka..." Svētajos rakstos pravietiskie vārdi vienmēr ir pasniegti sakot: "Svētais Gars saka... Šis ir Tā Kunga vārds" vai tamlīdzīgi.
Lai vai kā, runa nav par to, vai man ir 'pareizais' garīgais pamats, bet gan par pravietisko vārdu mērķi. Tiem ir jābūt par svētību. Un, kad pravietiskā vārda ievadfrāze rada aizvainojumu, vienkārši nomaini to. Galu galā tas ir par saturu, kuram vajadzētu tikt pieņemtam, nevis par konkrētu ievadfrāzi.
Ir vēl kas. Kad pravietiskais vārds sākas ar vīziju vai satur vīziju, vīzijas interpretācija sākotnēji var būt neskaidra. Tad mēs paši esam procesā, lai dotu pareizo vīzijas interpretāciju. Nav jākaunas sakot: "Es redzu vīziju, bet nezinu, ko tā īsti nozīmē. Man ir sajūta, ka tā ir par..." Kamēr klausāmies Svētajā Garā vai pravietojam, vīzijas interpretācija var kļūt skaidrāka. Patiesi nav jākaunas, ja vārda saņēmējs redz, ka mēs vēl aizvien cenšamies saņemt pareizo interpretāciju. Šajā gadījumā mēs būsim piesardzīgāki un nelietosim spēcīgus vārdus. Līdz brīdim, kad esam droši par vīzijas nozīmi, mēs varam teikt: "Es ticu, ka tas nozīmē... Es domāju, ka Tas Kungs vēlas parādīt... Šāda veida vīzija parasti raksturo konkrētu dzīves stāvokli, bet man nepieciešams vēl atklāt pareizo nozīmi".
Protams, ka pravieša raksturs un svaidījums spēlē daļu no visa tā. Ja draudzīgs cilvēks ar tēvišķi mīlošu svaidījumu un maigu balsi pasniedz pravietojumu ar apstiprinošu "Šis ir Tā Kunga vārds tev... " Tas būs daudz pieņemamāk, nekā kad autoritatīva persona ar augstu balsi, vai jauns vīrietis ar nekaunīgu attieksmi lietos to pašu frāzi.
Varu ieteikt lietot to tipisko ievadfrāzi, kas ir pieņemama tavai publikai.
Ir pravieši, kas runā Tā Kunga vārdā, nelietojot nekādu ievadfrāzi. Viņi vienkārši sāk runāt vai lūgt pār kādu un bez jebkādas pārejas pēkšņi jau pravieto. Vārda saņēmējs pēkšņi apzinās, ka tā vairs nav lūgšana, bet ka kalpotājs patiesībā pravieto. Tādā gadījumā nav bijusi nekāda ievadfrāze. Parasti neviens neiebilst pret šāda veida procedūru. Tas ir pravietisks vārds, taču tas netika pasniegts kā pravietojums. Tas var notikt ar ikvienu pravieti, sarunājoties un pēkšņi apzinoties, ka tas vairs neesi tu, kas runā, bet Svētais Gars, kas ir pārņēmis kontroli pār tavām domām un tu patiesībā pravieto.
Gordon van Veelen "About the gift of prophesy"
No angļu valodas tulkojis Roberts Vaitkus
