Gordons van Veilens
8. nodaļa
Atšķirības pravietiskajās dāvanās
Kad Pāvils runā par Svētā Gara dāvanām, viņš min vairākas dāvanas, kuras mēs saucam par 'atklāsmes dāvanām'.
Domāju, ka viņš centās atšķirt vairākus aspektus, jeb dažas atklāsmes dāvanu dimensijas, kas bieži tiek sajauktas un dažreiz nevar atšķirt vienu no otras. Domāju, ka pastāv daudz vairāk aspektu. Kādus no tiem varam atrast Vecajā un Jaunajā Derībā, savukārt kādi var būt pilnīgi 'jauni'. Bībelē varam lasīt par pravietiskiem vārdiem, pravietiskām dziesmām, pravietiski simboliskām darbībām, mēļu tulkošanām, sapņiem un vīzijām. Taču kādas konkrētas atklāsmes es nespēju tieši Bībelē atrast. Došu jums kādus piemērus no tā sauktajiem 'atziņas vārdiem'. Sapulces laikā es pēkšņi varētu sajust fizisku sajūtu, tādas kā sāpes celī. Zinu, ka manam celim nekas nekaiš, iespējams, tas ir norādījums, ka sapulcē ir kāds, kurš cieš no ceļa traumas. Kad aicinu cilvēkus ar ceļgalu problēmām iznākt priekšā, mēs pārsvarā redzam tos visus dziedinātus. Šis, tā saucamais 'atziņas vārds' var būt arī kā vīzija. Es redzu vīzijā sāpošas nieres, tāpēc es zinu, ka ir kāds, kuram ir nieru problēmas. Tikpat labi es varu 'zināt' Garā, ka kādam ir runas problēmas. Tāpēc es zinu, ka Dievs vēlas dziedināt kādu ar tāda veida problēmām.
Pravietojums patiesi cilvēkiem atklāj Dieva sirdi un Viņa gribu. Tas, kā Viņš redz cilvēkus, ir radikāli atšķirīgi no tā, kā mēs redzam viens otru.
Viņa sirdi atklāt iespējams caur vārdiem (tradicionāli saukts 'pravietojums'), caur pravietiskām darbībām vai caur pieskārienu (tāpat kā pilnvarojumi caur roku uzlikšanu, 1. Tim. 4:14; 2. Tim. 1:6) bieži sauktas par 'impartācijām' (no angļu val. importation- iedošana, ievešana, red. piezīme). Reizēm Dievs lieto fiziskās vai emocionālās sajūtas (pravietī), lai atklātu Viņa vēstījumu. Pāris reizes Tas Kungs ir licis man raudāt, lai izpaustu Viņa emocijas. Patiesībā kalpošanas laikā ir ļoti liels atklāsmju dāvanu darba spektrs un ir pat grūti atšķirt vienu no otras.
Tas ir par komunikāciju ar Dievu
Daudzi autori cenšas identificēt neskaitāmos veidus, kuros Dievs atklāj Sevi šajās dažās kategorijās 1. Kor. 12. Tādā veidā spējot katrai dāvanai piešķirt 'Bībelisku' pamatojumu. Patiesībā Pāvils nosauc tikai dažas dāvanas, Viņš pat īsti necenšas sniegt visaptverošu sarakstu, jo tā nav 1. Kor. 12 un 14 galvenā tēma. Viņš vienkārši vēlas izregulēt mēlēs runāšanas dāvanas nelīdzsvarotību Korintas draudzē sapulču laikā.
Pāvils runā par 'gudrības vārdu', 'atziņas vārdu', 'pravietošanu', 'garu izšķiršanu' un 'mēļu tulkošanu'. Uzskatu šīs dāvanas, kā atklāsmes dāvanas, jo tās atklāj mūsu prātam Dieva sirdi (Tēvu, Dēlu un Svēto Garu).
Ir ļoti daudz grāmatas, kuras risina šīs atšķirības, tāpēc es šiem jautājumiem pieskaršos pavisam nedaudz.
Nosaukums 'atziņas vārds' nozīmē, ka Dievs atklāj kaut ko, ko Viņš zina. Tagad Viņš vēlas, lai arī mēs to zinām. Esmu diezgan labs Jaunās Derības grieķu valodas lietpratējs, tāpēc es saprotu, ka 'atziņa' nav tikai sapratnes informācija, taču vienmēr iekļauj 'tuvības zināšanas', tādu kā, iepazīstot Dievu tuvāk un pazīstot Viņa sirdi caur tuvību. Tāpēc 'atziņa' ietver Viņa sirds un Viņa mīlestības pazīšanu (par mums pašiem un citiem).
Izteiciens 'atziņas vārds' tiek plaši lietots to cilvēku aprindās, kuri kalpo dziedināšanā. Viņi 'zina', ka Dievs dziedina (vai 'dziedinās') kādu konkrētu slimību. Tas var tikt atklāts kā pēkšņa 'zināšana' vai pat kā fiziska sajūta. Par piemēru, es varētu sajust savā ķermenī konkrētas sāpes un tāpēc 'zināt', ka Dievs vēlas dziedināt kādu no konkrētajām sāpēm.
Nedomāju, ka Pāvils minēja tieši šo, kad viņš izdomājot šo frāzi, taču es saprotu, ka kalpotājiem patīk ielikt šīs sajūtas zem Bībeliska izteiciena 'atziņas vārds'.
Nosaukums 'gudrības vārds' nozīmē, ka Dievs atklāj praktisku gudrību, lai atrisinātu konkrētu situāciju. Viens no 'gudrības vārda' labākajiem paraugiem ir atrodams Ap. d. 15: 28, kur apustuļi saskaras ar jautājumu, kas varēja sašķelt agrīno draudzi.
Tas, cik lielā mērā kristietis ar pagānisko vēsturi jāpakļauj ebreju ēšanas un apgraizīšanas likumiem. Apustuļi šo jautājumu apspriež un atrod kopīgu pamatu, ko pieņem visi.
"Jo Svētajam Garam un mums ir paticis jums neuzlikt nekādu citu nastu kā vien šo nepieciešamo..."
Tad seko apraksts par to, kā pagāniem, kas kļuvuši ticīgi, būtu jāuzvedas. Tas ir ļoti praktisks risinājums, lai noteiktu to, kā 'pagāniem' un ebrejiem dzīvot vienā kopienā.
'Pravietiskā' dāvana nozīmē, ka kāds runā kā Dieva mute.
2. Mozus 4: 16 Mozus žēlojas, ka viņš nav izveicīgs vārdos un viņam ir problemātiski runāt. Tad Dievs viņam liek instruēt Āronu, viņa brāli, un likt vārdus viņa mutē.
Teksts turpinās: „lai viņš runā tavā vietā uz tautu; viņš lai kļūst tev par muti, bet tu esi viņam Dieva vietā.”
Iedvesma pravietiskajam vārdam var nākt pirms tas tiek izteikts; tā var nākt paralēli; vai tā var pat būt neapzināta, ar to domājot, ka mēs neapzināmies, ka mēs patiesībā pravietojam.
Pravietojums var būt kā saņemtas atklāsmes gala rezultāts. Vispirms sapņa, vīzijas, vai domas formā nāk atklāsme. Vēlāk nāk izpausme vārdu vai dziesmas veidā. Mēs verbālo izpausmi saucam par pravietojumu.
Pravietojums var arī būt tieša atklāsmju domu plūduma izpausme. Tas ir veids, kādā es pārsvarā saņemu pravietiskos vārdus.
Pravietojums var būt iedvesmas vārdu izpausme, mums pašiem to nemaz neapzinoties. Tas var notikt tad, kad mēs lūdzam par kādu, vai arī mums ir pēkšņa saruna, vai arī tad, kad mēs sludinām svētrunu draudzē.
Jāņa 11: 49 augstais priesteris Kajafa runā: „ka mums ir labāk, ka viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums, nekā kad visa tauta iet bojā.” Skaidrs, ka Kajafa neapzinājās dievišķo patiesību viņa vārdos. Jānis turpina: „Bet to viņš nesacīja pats no sevis, bet pravietoja, būdams tā gada augstais priesteris. Jo Jēzum bija mirt tautas labā un ne vien jūdu tautas labā, bet arī lai savāktu vienkopus izklīdinātos Dieva bērnus.”
Atšķiršanas spēja
'Garu atšķiršanas' dāvana bieži tiek interpretēta kā dāvana, lai atklātu dēmonu klātbūtni. Es neapšaubāmi atpazīstu tāda veida jūtīgumu, kā Gara dāvanu, taču es ticu, ka tas nav tas, ko Pāvils ar to domāja. Viņš nosauc šo dāvanu uzreiz pēc pravietošanas dāvanas, ar to norādot, ka pravietošanu vajag pārbaudīt un tai ir jātiek pārbaudītai. Darbības vārds, kas savienots ar 'atšķiršana' ir lietots 1. Kor. 14: 29, „un pārējie, lai rūpīgi izvērtē, kas ir teikts”.
Mēļu tulkošana
'Mēļu tulkošana' viennozīmīgi ir svarīga atklāsmju dāvana.
Rom. 8: 26 Pāvils runā par Svētā Gara lūgšanu, lietojot 'bezvārdu nopūtas' ar to domājot izteikumus, kurus nav iespējams izteikt ar normāliem cilvēcīgiem vārdiem.
Mēļu runāšanas dāvanā mēs izpaužam Gara domas. Kad mēs runājam mēlēs, Gars aizlūdz par mums saskaņā ar Dieva gribu, Viņš runā noslēpuma (apslēptas) lietas. Viņš komunicē ar Dievu Tēvu un Dievu Dēlu mūsu vārdā.
'Mēļu tulkošanas' dāvana ir paredzēta, lai notvertu to, ko saka Gars. Reizēm tā ir tikai pielūgsme, reizēm tā ir mīlestība, reizēm Gars komunicē ziņas turp un atpakaļ. Mēļu tulkošana nav 'vārds vārdā' tulkojot no tās valodas, bet vairāk tāda kā 'sajūta' vai 'zināšana' ko Gars saka. Tā ir diezgan tuvu pravietošanai. Reizēm mēs varam iztulkot to, kas ir pateikts Garā caur ticības vārdu. Ar to domājot, ka mēs pasludinām: "Šī ir mēļu tulkošana..." Mēs vienkārši runājam ticībā un Gars mūs iedvesmos, kamēr mēs runāsim.
Protams, Pāvils nebija mēģinājis mums dot sistemātisku vai visaptverošu visu Gara dāvanu un kalpošanu sarakstu. Viņš vienkārši vēlējās dot tādu kā ieskatu, pirms viņš veica korekcijas mēlēs runāšanas dāvanas pielietošanā.
Ir tik daudz Gara dāvanu!
Kādi cilvēki labāk nodefinē tās kā 'kalpošanas'. Man ir pieņemami, kad mēs cenšamies nodefinēt vai atrast atšķirības starp dāvanām un kalpošanām. Bet atcerēsimies, ka mums (kā cilvēkiem) nepieciešamas šīs atšķirības, lai sakārtotu savas zināšanas un padarītu tās pieejamas mūsu smadzenēm. Dievs ir pāri tam.
Vienkārši iedomāsimies par 'pravietiskajām dziesmām'. Reizēm mēs dzirdam tieši iedvesmotu dziedāšanu, kurā Dievs runā uz indivīdiem vai uz visu draudzi. Kādas no mūsu visslavenākajām himnām sākās kā iedvesmoti ziņojumi sapņu laikā vai arī kā 'pravietiskās' dziedāšanas rezultāts.
Iedomājies par dažu evaņģēlistu svaidījumu. Kā gan viņi spēj aizskart cilvēku sirdis ar pavisam vienkāršām un neveiklām vēstīm? Lai ko es mēģinātu, daiļrunīgi vai vienkārši, maniem vārdiem nav tādas ietekmes!
Iedomājies dažādās dāvanas slavēšanā. Esmu redzējis cilvēkus, kas saņem dziedināšanu, kad slavēšanu vada kāds konkrēts slavēšanas vadītājs. Vārds 'dziedināšana' pat netika minēts; tā vienkārši notika.
Iedomājies par dāvanām bērnu kalpošanā.
Iedomājies par līdzjūtības dāvanām, kuras savā būtībā ir pārdabiskas.
Atklāsmju dāvanu lauks ir milzīgs. Esmu pārliecināts, ka mēs pat neesam pietuvojušies mūsu dāvanu atklāšanas ceļojuma galamērķim.
Es pats vēl aizvien pieaugu manās pravietiskajās dāvanās.
Citi noteikti ir jūtīgāki nekā es, un viņiem ir lielāka tieksme pēc šīm dāvanām. Man bija dabiska tieksme pēc empīriskajām zinātnēm. Manu studiju laikā, vispirms ģimnāzijā un vēlāk ģeoloģijā, kad tika attīstīta manu smadzeņu analītiskā puse.
Taču manā mācībā tā ir priekšrocība.
Pieņemsim, es tev stāstītu par fantastiskiem sapņiem vai paraušanām trešajās debesīs. Tajā brīdī es tevi pazaudētu, jo tu varētu būt greizsirdīgs. Tu, iespējams, teiktu: "Būtu labi, ja ar mani tā notiktu. Man nekad nav bijušas tādas pārdabiskas tikšanās". Tajā brīdī manai mācībai nebūtu nekāda nozīmīguma tavās acīs. Es būtu tev nesasniedzams!
Bet patiesība ir tā, ka jebko, ko esmu saņēmis, par to man ir bijis jācīnās. Man bija jāpārvar manas bailes un bija jārīkojas ticībā, pilnībā pieņemot pilnīgu risku izgāzties. Man pravietošana nenāca spontāni.
Es sāku pravietot sperot ticības soli; vienkārši ticot, ka Dieva atklāsmei ir jābūt pieejamai. Es teicu: "Šis ir Tā Kunga vārds", bez jebkādas iepriekšējas atklāsmes saņemšanas. Un es joprojām tā darbojos. Rezultāts tam visam ir tāds, ka ļoti daudzi cilvēki ir iepazinuši Jēzu, jo viņi šajos vārdos piedzīvoja Dievu. Daudz vairāk ir bijuši mierināti un saņēmuši visdažādākās dziedināšanas.
Man vīzijas nav nākušas spontāni. Kādā brīdī man vajadzēja spert soli ticībā un pasludināt: "Tagad Tas Kungs man rāda vīziju un es redzu..." bez jebkāda iepriekšēja redzējuma. Un tad kaut kas parādījās manā prātā, kam bija nozīme.
Tāpēc, ja man tas var būt, tas var būt arī tev. Iespējams, ka tavas bailes ir tās, kas tevi aptur. Tās gandrīz apturēja mani. Taču mana vēlēšanās bija lielāka nekā bailes, tāpēc es sāku tās uzvarēt. Tagad, kad es pravietoju pār saviem brāļiem un māsām, es vairs neuztraucos. Sākumā es mēdzu pārdzīvot lielu stresu. Es visu laiku sev jautāju: Bet ja nu... Pieņemsim, ka es mēģinātu pravietot pār kādu un man nebūtu ziņas? UN ja nu... Ja nu es pravietotu fantāziju? Tas viss nāca manā prātā, bet es riskēju un tāpēc arī tu vari.
Man nav mandāta, lai pravietotu pār pasaules notikumiem un beigu laikiem. Pavisam godīgi, esmu to mēģinājis darīt būdams viens (sevī), lai redzētu, vai es dzirdu Dieva balsi politiskajos notikumos. Taču šis personīgais eksperiments neatnesa nekādu atklāsmi (patiesībā tas bija absurds), tāpēc pagaidām es nemēģināšu vēlreiz. Iespējams, ka kādu dienu mans mandāts var pieaugt un lietas var būt savādākas.
Es negribu apsūdzēt (man nav tiesības nosodīt), taču esmu citus praviešus dzirdējis veicam prognozes par nākotnes attīstību, kas patiesībā nav piepildījušās. Es dzirdēju aizraujošas pravietiskās interpretācijas par mūsdienu politiķiem, kas galu galā realizējās pavisam citādākā veidā.
Tāpēc neredzu iemeslu augstprātīgām prognozēm, līdz brīdim, kamēr Tas Kungs man dos šo mandātu. Tad es atkal pamēģināšu.
Gordon van Veelen "About the gift of prophesy"
No angļu valodas tulkojis Roberts Vaitkus
