Koletta Toāča.
Lielāko savas dzīves daļu es dzīvoju kristīgā burbulī. Jau 12 gadu vecumā es bijus draudzes slavēšanas grupā un biju draudzes gana bērns, visi zināja, kas es tāda esmu. Draudzes aprindās jutos komfortabli un man bija sava vieta.
Taču pārējā daļā manā dzīvē viss bija citādāk. Skolā man bija tikai daži draugi un es biju pelīte stūrī. Kad ienācu kalpošanā, tā bija viena no pirmajām lietām, ko Dievs manī mainīja.
Redziet, tā vienkārši palikt kristīgajā burbulī, priekš manis nebija pietiekoši. Ja es vēlos ietekmēt cilvēkus, tad ir laba ideja, palikt viņu atmiņā. Tas nozīmēja IZMAIŅAS. Es redzu šo trūkumu daudzos Dieva bērnos.
Kristiešu aprindās viņi ir lepni un skaļi. Viņu pārliecinātība ir spēcīga, un viņi ņem dalību. Bet kā ir ar pārējo jūsu dzīvi? Ja noskrienas lejā uz veikalu, vai esat darbā… Vai jūs atceras cilvēki, ar kuriem tiekaties?
Negribu likt vilties, taču kalpošana neapstājas, kad izejat pa draudzes nama durvīm. Patiesībā, uzdrošinos teikt, ka tā tikai sākas! Kāds labums no tā, ka spoži degat draudzē, bet, kad aizejat, apslēpjat savu gaismu zem segas? Tas atgādina man pantu no Rakstiem:
Lūkas 11: 33: „Bet, sveci iededzinājis, neviens to neliek kaktā vai zem pūra, bet to liek lukturī, lai tie, kas nāk iekšā, redzētu viņas gaismu.”
Es nešaubos, ka esat lepns par to, ka esat kristietis, taču šeit es nerunāju par to, lai izietu ielu evaņģelizācijā. Es runāju tikai par to, lai jūs atrastu laiku cilvēkiem- lai kur arī jūs tiktos. Veltiet vienu minūti, lai noskaidrotu, kā viņiem klājas…
Ņemiet dalību!
Tas neprasīs daudz laika, izrādīt kādam nedaudz uzmanības. Kāpēc gan nepamēģināt šajā nedēļā? Patiesībā es aicinu jūs uz nelielu projektu. Ja iepērkaties, atrodaties darbā vai vienkārši esat pastaigā, kāpēc gan nepapūlēties un nepasveicināt visus, ko satiekat? Tas var būt gan kasieris veikalā, vai jūsu ceļabiedrs parkā.
Pēc tam, ja esat to darījis, kāpēc gan nespert nākamo soli? Pajautājiet viņiem ko personīgu. Pajautājiet, no kurienes viņi ir, kā dzīvo, vai kā klājas ģimenei. Vajag pavisam nedaudz, lai aizsniegtu cilvēkus.
Jūs gribat, lai cilvēki jūs atceras? Ja jā, tad tas ir pavisam vienkārši. Vajag tikai atcerēties pavisam vienkāršu principu:
Cilvēki jūs atcerēsies pēc tā, kā viņi jūtas brīžos, kad esat viņiem blakus!
Ja cilvēki jūtas labi, kad ir jūsu klātbūtnē, tad jūs varat pat saderēt, ka viņi jūs atceras. Tas ir pirmais solis cauri atvērtajām kalpošanas durvīm.
Aiz tām ir pasaule, kam vajadzīgs tas, ka ir jums. Viss, kas jums šobrīd vajadzīgs ir drosme viņiem to piedāvāt.
Ar mīlestību,
Koletta Toāča (Colette Toach)
No angļu valodas tulkoja Svetlana Ņikiforova.
No krievu valodas tulkoja Inga Krūmiņa.
Avots: https://outpouring.ru/news/2012-05-18-4918
