Riks Džoiners
Kristieša brīnišķīgā dzīve
Vārds nedēļai 2. daļa
2015. gada 2. nedēļa
Vislielākie kristieši no visiem, kas jebkad ir dzīvojuši uz zemes, ir tie, kas par visu vairāk mīl Dievu. Tādēļ pašas lielākās dvēseles ir tās, kuru dzīvi veidoja Dieva meklēšana un centieni izpildīt Viņa gribu. Tādēļ, ka īstas Dieva mīlestības pierādījums, ir sekošana Viņa gribai nevis vienkārši cilvēciskas emocijas.
Mīlēt Dievu- ir pirmais un lielākais bauslis, bet šī mīlestība nav vienkārši jūtas. Vārds, kas šajā bauslī ir tulkots kā mīlestība, oriģinālā nav lietvārds, bet darbības vārds, darbība. Nedrīkst pavēlēt, lai kādam būtu jūtas. Tādēļ mūsu mērķim ir jābūt nevis izolēt sevi, kaut kur paslēpjoties, kur mēs varam vienkārši sēdēt un sajust emocijas attiecībā pret Dievu. Mūsu mīlestībai uz Dievu ir jākļūst par kontrolējošo faktoru dzīvē it visam, ko mēs darām. Iespējams, ka būs arī izolācijas laiki, dziļa dzīve lūgšanā un Vārdā ir veselīgas kristīgās dzīves pamats. Bet Bībeles mīlestība, kas mums ir novēlēta, kaut ko dara.
Kaut gan tas, par ko mēs kļūstam, ir svarīgāks par to, ko mēs darām, bet tas, ko mēs darām, arī ir nozīmīgi, un tas ir pierādījums patiesai mīlestībai. Kā rakstīja Jēkabs, darbi arī ir patiesas ticības pierādījums: «ticība bez darbiem ir nedzīva» (Jēkaba 2:20).
Un lai gan mīlestības Bauslis Rakstos nav ne lietvārds, ne emocijas, tas vēl nenozīmē, ka jūtas nav daļa no tā. Kas gan gribētu, lai vīrs vai sieva teiktu: «Mīļais, es tevi mīlu ticībā, bet neko pret tevi nejūtu»? Un tomēr jūtas un emocijas ietekmē daudz faktoru, pat ķīmiskie faktori mūsu organismā. Tādēļ mums ir jāiemācās kontrolēt savas emocijas un nevis ļaut tām sevi kontrolēt. Mums ir jāmīl darbībā, neatkarīgi no tā, ko mēs jūtam.
Sākumā ir grūti mīlēt Dievu, Kuru mēs neredzam, bet pieaugot mīlestībā, tas drīzām kļūst par priekšrocību un nevis nepilnību. Nespēja Viņu redzēt dabīgā ceļā piespiež mūs Viņu redzēt kā apustulis Pāvils rakstīja: «ar savas sirds acīm», jeb garīgajām acīm. Mūsu garīgās acis var redzēt daudz vairāk nekā fiziskās. Mūsu garīgās acis ierobežo tikai ticība.
Ar garīgajām acīm mēs redzam ne vienkārši personības čaulu, bet tās sirdi. Tādēļ tad, kad sirds acis ir atvērtas, mēs slieksimies spriest par citiem nevis pēc ārienes, bet pēc Gara. Un tādā veidā patiesa kalpošana ir iespējama tādā mērā, kādā ir atvērtas mūsu garīgās acis.
Apustulis Pāvils to ļoti labi saprot jau no paša sākuma. Viņš bija pārsteigts ar fizisku aklumu savas pirmās tikšanās reizē ar To Kungu. Un lai «ieraudzītu» To Kungu, Pāvilam vajadzēja uz Viņu skatīties garā. Kaut kādā mērā tam ir jānotiek ar katru vienu no mums, lai mēs pa īstam varētu Viņu redzēt, mums ir jāpaliek akliem pret fizisko pasauli, lai redzētu Garā. Ja mēs turpinām Viņu salīdzināt ar ārējo pasauli, mēs Viņu ļoti stipri ierobežojam.
Raksti paskaidro, ka fiziskā pasaule ir tikai garīgās pasaules ēna. Tādēļ Kungs Jēzus teica mācekļiem, ka labāk, ja Viņš aizietu, lai varētu atnākt Gars. Ir grūti iedomāties kaut ko vēl brīnišķīgāku par staigāšanu ar Pašu Jēzu, kad Viņš staigāja miesā pa šo zemi. Bet Viņš pats teica, ka mums ir daudz labāk, ja mums ir Svētais Gars. Kā? Tādēļ, ka Gars mūs vada pie visas patiesības, kuru var atrast tikai Garā, kas ir tāda realitāte, ka fiziskā pasaule ir tikai tās ēna.
”Lai mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un godības pilnais Tēvs jums dotu gudrības un atklāsmes garu, lai jūs labāk Viņu izprastu,
apgaismota gara acis, lai jūs zinātu, kādu cerību dod Viņa aicinājums un kādu godības bagātību Viņš savējiem liek iemantot,
un cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs, kas parādās pie mums, ticīgajiem, darbodamies tādā pašā visspēcības varenībā,
kādu Viņš parādījis Kristū, To uzmodinādams no miroņiem un sēdinādams pie Savas labās rokas debesīs,
augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā, vai nākamajā...” (Efeziešiem 1:17-21)
MorningStar Ministries
Uz krievu valodu tulkojusi Diāna Kirsanova.
No krievu valodas tulkojusi Ilze Platace
Avots: www.outpouring.ru
