Meklē Dievu tuvībā ar Viņu – atklāj savu patieso identitāti un likteni
John Belt
2 Pētera 1: 10
„Tādēļ, brāļi, darbojieties, lai jūsu aicināšana un izredzēšana jo stipra paliek, jo, to darīdami, jūs nekad neklupsiet.”
Dievs vēlas, lai mēs zinātu savu likteni un aicinājumu. Mūsos mājo kaut kas tāds, kas nesamierināsies ar kaut ko mazāku par to, uz ko Dievs mūs ir aicinājis. Dievs ir ielicis mums sirdīs mūsu likteni vēl pirms mūsu dzimšanas (Sālamana pamācības 4: 23). Mēs augam un saprotam, ka mūsu liktenis slēpjas tuvībā un savienībā ar Dievu. Tur mēs redzēsim likteņus atdzīvojamies un kā tie izaug no mūsu dzīves. Šeit mēs atklāsim, ka mūsu liktenis ir noteikts vēl pirms pasaules iesākuma.
Viņa rokās kopš dzimšanas
„Bet viņa brālis tam sekoja, un viņa roka bija satvērusi Ēsava papēdi, tāpēc viņa vārdu nosauca: Jēkabs.”(Pirmā Mozus 25: 26).
Jēkabs tvērās pie likteņa kopš dzimšanas. Jau no mātes klēpja viņš alka pēc Dieva svētības viņa dzīvē, tveroties pie Ēsava papēža. Viņam tas nebija jāmāca. Šāda uzvedība mita viņā jau kopš dzimšanas. Vēlme pēc svētības un Tā Kunga mantojuma turpinājās viņa dzīvē līdz brīdim, kad viņš pārliecināja Ēsavu pārdot savu pirmdzimtību par neko vairāk, kā viruma bļodu (Pirmā Mozus 25: 33).
Šeit mēs redzam, kā cilvēki atšķiras. Ēsavu varēja nopirkt par konkrētu cenu. Jēkabs bija gatavs pārdot visu, lai iegūtu Dieva mantojumu. Jēkabs zināja, kas ir vērtīgs Dieva acīs un bija gatavs darīt jebko, lai to dabūtu. Jēkabs meklēja Dievu (Psalmi 24: 6). Viņš izpatika Dievam ar savu neatlaidību un attieksmi, saņemot svētību, kas bija paredzēta citam. Ēsavs pieņēma viņa autoritāti un mantojumu par gandrīz neko. Viņš tik ļoti noniecināja Dieva svētību, ka to pazaudēja.
Dieva svētības jums
„Bet bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.”(Ebrejiem 11: 6).
Jēkabs bija apņēmies iegūt Dieva mantojumu un svētību. Viņš ticēja. Viņš uzcēla ticības namu Vēstulē ebrejiem. Vai jūs zināt, ka Dieva svētības ir paredzētas jums? Vai jūs domājat, ka tās ir domātas citiem? Jā, tās ir domātas visiem. Bet vai jūs aptverat, ka Dievs vaicā jums, vai jūs ticat, ka svētības ir paredzētas jums?
Ikvienam, kas ir notraipīts reliģiozitātes un nosodījuma dubļos, kur tuvība ar Dievu ir kļuvusi sveša, ir grūti saņemt kaut ko no Viņa vai noticēt, ka Viņš varētu darīt kaut ko labu. Šāds cilvēks tic, ka ieņem pēdējo vietu Dieva sarakstā. Bet patiesībā Dievs vēlas mūs ietērpt Viņa drēbēs, uzmaukt mūsu pirkstā gredzenu un sarīkot dzīres par godu mūsu dzīvei. Lasiet stāstu par pazudušo dēlu:
„Bet tēvs pavēlēja saviem kalpiem: atnesiet ātri vislabākās drēbes un apģērbiet to, mauciet viņam pirkstā gredzenu un kurpes kājās;
atnesiet baroto teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies,
jo šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts. – Un viņi sāka līksmoties.”(Lūkas 15: 22 – 24).
Tēva mantojums ir visiem Dieva dēliem. Vecākais dēls reprezentē ierobežojumus, ko radījis reliģijas gars. Viņš lielās ar saviem darbiem un sasniegumiem, bet nekad neatrod patiesu prieku, jo viņam trūkst tuvības ar Dievu. Vecākais dēls bija greizsirdīgs un sarūgtināts, nepazinoties, ka arī viņam vienmēr bijis pieejams Dieva mantojums.
„Bet vecākais dēls bija uz lauka; kad nu viņš tuvojās mājām, viņš izdzirda mūzikas skaņas un dejas troksni,
un, piesaucis vienu no kalpiem, viņš tam jautāja, kas tas esot.
Tas viņam atbildēja: tavs brālis ir pārnācis, un tavs tēvs ir licis nokaut baroto teļu, tāpēc ka viņš to veselu atdabūjis.
Tad viņš apskaitās un negribēja iet iekšā, bet tēvs iznāca un aicināja viņu iekšā.
Bet tas atbildēja un sacīja tēvam: redzi, tik daudz gadu es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavu bausli, bet tu man ne reizi neesi devis ne kazlēnu, lai es būtu varējis līksmoties ar saviem draugiem,
Bet tagad, kur šis tavs dēls ir pārnācis, kas savu mantu izšķērdējis ar netiklām sievām, tu viņam esi licis nokaut baroto teļu!
Bet tas viņam atbildēja: dēls, tu aizvien esi pie manis, un viss, kas ir mans, ir arī tavs, bet bija jālīksmojas un jāpriecājas, jo šis tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.”(Lūkas 15: 25 – 32).
Mums jāzina, ka Dieva svētības ir paredzētas tieši mums kā Viņa dēliem un meitām. Jēkabs iemācījās pazemību caur satikšanos ar Dievu (1 Mozus 32: 24). Ticība aizveda Jēkabu uz vietu pāri upei. Ar savām neremdināmajām alkām pēc Dieva viņš atvēra durvis, lai daudzi citi varētu iepazīt To Kungu. Pateicoties tam, ka viņš sekoja Dievam un tīkoja pēc Debesu svētībām, viņš izraisīja veselas nācijas rašanos.
Paliekot Viņa klātbūtnē
Mums visiem ir sapņi un Dieva dotas lietas, pēc kurām mēs alkstam. Viņš vēlas redzēt, kā tās piepildās. Tāpat kā Ābrahāmam, Īzākam, Jēkabam un Jāzepam, arī mums ir jāpiedzīvo process, caur kuru mūs ved Dievs, lai redzētu, ka piepildās mūsu liktenis (Ebrejiem 11). Bet tas ir tā vērts, un daudzi tiks svētīti šī procesa gaitā. Ja esam gatavi saņemt Viņa klātbūtnē, tad mēs varam dot arī citiem. Palikšana Tā Kunga priekšā mūs pārveidos un pievērsīs mūsu aicinājumam un liktenim.
2 Korintiešiem 3: 18
„Bet mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars.”
Atrodoties tuvībā ar Viņu mēs atklājam, kas mēs esam un uz ko Viņš mūs aicina. Te mēs noliekam savu dzīvi. Visas mūsu idejas un ierastā dienas kārtība ir jānoliek pie Viņa kājām. Meklējot Viņu un uzlūkojot Viņu, mēs kļūstam tādi, kā Viņš. Paliekot divatā ar Dievu, mēs atrodam savu patieso identitāti un likteni. Nesalīdziniet sevi ar citiem. Dieva aicinājums ir unikāls un īpaši paredzēts jūsu dzīvei. Paliekot Viņa klātbūtnē, jūs iegūsiet skaidru prātu un svētības, kas piepildīs cilvēku dzīves.
Viņa pāri plūstošajā mīlestībā,
John Belt
Live In His Presence Ministries
