Riks Džoiners
Sērijas „Uguns uz kalna” pimās grāmatas "Taka" sestais turpinājums.
Elija un lauva nebija ne redzami, ne dzirdami. Šķita, ka tie vienkārši izkūpējuši mežā.
- Tas bija vismilzīgākais lauva, kādu jebkad biju redzējis, teica viens no sargiem. Nespēju noticēt, ka Elija tā vienkārši turp aizgāja.
- Vai dzirdēji, ko viņš pateica? – jautāja Mērija.
- Ko viņš pateica? – atbildēja sargs.
- Katrā no mums ir lielāks lauva, -atbildēja Mērija.
- Ko viņš ar to gribēja pateikt? – kāds jautāja.
- Lauva ir reāls! – paziņoja sargs.
- Un tas ir lauva jūsos- atskanēja pazīstama balss.
Elija stāvēja uz ceļa mums priekšā. Viņš pagriezās pret vēl joprojām trīcošo sargu un turpināja:
- Ja jūs neiemācīsieties tikties ar lauvām, tad jūs tā arī turpināsiet bēguļot no viņiem visu savu dzīvi. Ja jūs neaizdzīsiet viņus, tad viņi padzīs jūs tālu projām no jūsu mērķa, un jūs sapūsiet šajā savvaļas mežā.
- Bet mums ir vajadzīgi ieroči, lai tiktos ar tādiem lauvām, kā šis – protestēja sargs.
- Jums ir ierocis, kas ir daudz spēcīgāks, kā šaujamais. Kā es teicu, Lauva, kas ir jūsos, ir spēcīgāks. Ja jūs redzat Lauvu, kas dzīvo jūsos, jūs nebaidīsieties no citiem lauvām un vispār ne no kā. Jūs nespēsiet iziet cauri šai vietai, neskatoties uz To, Kurš dzīvo jūsos.
...